VILJAMS ŠEKSPĪRS: DIVPADSMITĀ NAKTS

Sers Tobijs. Parunājiet ar viņu, godājamo ser Matīs.

Āksts. He, kas tur ir? Lai miers valda šai cietumā!

Sers Tobijs. Labi spēlē blēdis; izmanīgs blēdis!

Malvolio

aiz durvīm.

Kas mani sauc?

Āksts. Dieva kalps Matīss, kurš atnācis aplūkot velna apsēsto Malvolio.

Malvolio. Mīļais mācītāja kungs! Mīļais mācītāja kungs! Noejiet pie žēlīgās milēdijas …

Āksts. Atkāpies, negantais ļaunais gars! Ko vaja tu šo vīru un runā tikai par lēdiju?

Sers Tobijs. Labi sacīts, mācītāja kungs.

Malvolio. Mācītāja kungs, nevienam vēl nav tik ļoti pāri darīts kā man; mīļais mācītāja kungs, neticiet, ka es esmu prātā jucis! Viņi ir iebāzuši mani šaus­mīgā tumsībā.

Āksts. Nešķīstais sātan! Es nosaucu tevi vismaigākā vārdā, jo es piederu pie tām mīlīgajām dvēselēm, kuras pat pret velnu ir pieklājīgas. Tava mītne, tu saki, ir tumša?

Malvolio. Kā elle, mācītāja kungs.

Āksts. Bet viņā taču ir lūkas, kuras tik caurspīdīgas kā logu slēģi, un lielās rūtis dienvidziemeļos mirdz kā melnkoks, un tu vēl žēlojies par tumsību?

Malvolio. Es neesmu prātā jucis, mācītāja kungs; es jums saku, ka šī istaba ir tumša.

Āksts. Ārprātīgais, tu maldies. Nav citas tumsības kā vien nezināšana, kurā tu esi iegrimis vairāk nekā ēģiptieši savā tumsībā.

Malvolio. Es jums saku, ka šī istaba ir tumša kā nezinā­šana, jo nezināšana ir tikpat tumša kā elle; un vēl­reiz es saku, ka nevienam nav tik ļoti pāri darīts kā

. man. Es neesmu neprātīgāks par jums, pārbaudiet manu prātu nopietnā sarunā.

Āksts. Ko tu zini no Pitagora mācības par meža put­niem?

Malvolio. Pitagors saka, ka mūsu vecās mātes dvēsele varot dzīvot kādā putnā.

Āksts. Ko tu domā par šo mācību?

Malvolio. Es esmu par dvēseli labākās domās un nevaru atzīt Pitagora mācību.

Āksts. Ardievu! Paliec savā tumsā. Pirms es atzīstu tavu veselo prātu, tev jāatzīst Pitagora mācība un jāsargās nokaut meža pīli, lai neizdzītu savas vecās mātes dvēseli. Ardievu!

Malvolio. Mācītāja kungs! Mācītāja kungs!

Sers Tobijs. Mīļo Matīsa tēv!

Āksts. Man piestāv visi svārki, vai ne?

Marija. Tu varēji iztikt bez mantijas un bārdas, viņš tevi neredz,

Sers Tobijs. Tagad parunājies ar viņu pats savā balsī un atnāc man pastāstīt, kā viņš uzvedas; labi būtu, ja varētu izbeigt šo joku ar labu. Ja rodas gadījums iz­laist viņu ārā, lai tad viņš iet, kur grib, jo manas at­tiecības pret grāfieni pašlaik tik nelāgas, ka es nezin vai varēšu novest joku līdz galam. Ienāc pēc tam pie manis.

Sers Tobijs un Marija aiziet.

Āksts

dzied.

Kādēļ mana mīļā nenāk? Vai tā mani mīl kā senāk?

Malvolio. Āksts!

Āksts

dzied.

Ak, tā mani aizmirsusi! Malvolio. Ei, āksts! Āksts

dzied.

Sen jau mani atstājusi! Malvolio. Ei, dzirdi, āksts! Āksts

dzied.

Raugas nu uz citu pusi! Kas tur mani sauc?

Malvolio. Mīļais āksts, ja tu reiz gribētu būt labs pret mani, tu varētu atnest man gaismu, spalvu, papīru un tinti. Kā godīgs cilvēks — es tev būšu pateicīgs uz visu mūžu.

Āksts. Malvolio kungs?

Malvolio. Jā, mīļais āksts.

Āksts. Ak kungs, kā jūs tā varējāt pazaudēt visus piecus prātus!

Malvolio. Nevienam nemūžam nav tik ļoti pāri darīts kā man, mani pieci prāti ir tādā pašā kārtībā kā tavi, āksts.

Āksts. Tikai tādā pašā? Tad jūs patiešām esat jucis, ja esat tāds pats kā āksts.

Malvolio. Viņi ir ieslodzījuši mani še, šai tumsā, sūta pie manis garīdzniekus, ēzeļus, un dara visu, ko vien var, lai sajauktu manus prātus.

Āksts. Apdomājiet, ko jūs runājat: dieva kalps ir vēl tepat. «Malvolio, Malvolio, lai debesis atdod tev tavu prātu!» Liecies gulēt un nemuldi vairāk.

Malvolio. Mācītāja kungs . . .

Āksts. «Neielaidies ar viņu nekādās sarunās, mans dēls.» Kas? Es? Mācītāja kungs? Zināms, ka ne, kas jums nāk prātā? «Amen, saku es.» Labi, lai notiek tā.

Malvolio. Āksts, āksts, paklausies . . .

Āksts. Ak mīļais kungs, palieciet mierā! Ko jūs gribat? Mani rāj par to, ka es sarunājos ar jums.

Malvolio. Mīļais āksts, pagādā man drusciņ gaismas un papīra. Nudien, es esmu tikpat saprātīgs kā kurš katrs Ilīrijā.

Āksts. Jā, jā! Kaut tas tā būtu!

Malvolio. Goda vārds, tas ir tā. Mīļais āksts, pagādā man tinti, papīru un gaismu un nodod grāfienei to,

ko es uzrakstīšu; tu dabūsi par to vairak, neka jeb­kad būs dabūjis kāds pastnieks.

Āksts. Pagādāšu ar, labs ir; bet sakiet man vaļsirdīgi: vai jūs patiešām neesat prātā jucis vai tikai izliekaties?

Malvolio. Tici man, es patiešām neesmu prātā jucis.

Āksts. Ei, neprātīgam cilvēkam neticēšu, kamēr nere­dzēšu viņa smadzenes. Tūliņ atnesīšu jums gaismu, papīru un tinti.

Malvolio. Āksts, tu dabūsi labu atalgojumu. Ej, lūdzams.

Āksts

dzied.

Dodos prom, ser, Un tūlīt, ser, Būšu atkal atpakaļ.

Minūtē

Kā vecie āksti, Kuri jūsu plānus kaļ.

Vecais Āksts ar koka dūci Dusmās grib cirst velnam brūci, Uzsaukdams tam ho-ho-ho.

Tev kā velnam Darbam melnam Koka dūcis nagus trin.

Aiziet.

Sebastians.

Lūk, gaisma plūst, un saule staro gaisos, Lūk, viņas gredzens, — tas ir neapšaubāms;

Kaut brīnums pārņem manu dvēseli,

Tas ārprāts nav. Kur ir Antonio?

Pie «Elefanta» es to neatradu.

Bet bijis viņš tur ir; man saimnieks teica,

Ka pilsētā viņš gājis mani meklēt.

Nu viņa padoms būtu zelta vērts;

Jo jūtas bargā strīdā man ar prātu,

Kaut liekas man, ka te tik kļūda notiek,

Tak laimes dāvanas tik brīnišķīgas,

Tik bagātas un nepārprotamas,

Ka gatavs esmu acīm neticēt

Un kaisli pretī celties paša prātam,

Kas teic, ka viens starp mums ir neprātīgs.

Ka viņai prāti klausa, tas ir redzams —

Jo vai gan neprātīgs tā spētu valdīt,

Dot kalpiem pavēles un pieņemt sūtņus —

Tik mierīgi, tik stingri, saprātīgi?

Kaut kur te slēpjas viltus. — Lūk, tā pati!

Ienāk Olivija ar garīdznieku.

Olīvija.

Ak, piedodiet man lielo steigšanos! Ja labu vēlat man, tad nāciet līdz Šim svētam vīram baznīcā tepat, Un tur zem svētām velvēm viņa priekšā Man zvērat mūžam palikt uzticīgs, Lai mana neticīgā, vājā sirds Reiz mieru rod. Tā savu laimi noslēps, Par laulībām līdz pats jūs ļaudīm teiksiet, Un tad mēs nosvinēsim lepnas kāzas, Kā klājas grāfienei. — Ko teiksiet jūs?

Sebastians.

Es gribu iet ar jums un svēto vīru Un došu zvērestu ar sirdi tīru.

Olīvija.

Tad vediet mūs! — Es laimīga patiešām! Lai dievs mūs savieno ar saitēm ciešām!

Visi aiziet.

Āksts un Fabians.

Fabians. Ja tu mīli mani, parādi man viņa vēstuli.

Āksts. Mīļais Fabian, izpildiet tad arī kādu manu lū­gumu.

Fabians. Visu, ko tu gribi.

Āksts. Neprasi no manis šo vēstuli.

Fabians. Tas ir, tu dāvini man suni un kā atmaksu prasi no manis to atkal atpakaļ.

Ienāk hercogs, Viola un svīta.

Hercogs. Jūs esat grāfienes Olīvijas ļaudis, mani draugi?

Āksts. Taisni tā, kungs, mēs esam daļa no viņas inven­tāra.

Hercogs. Tevi es pazīstu labi; kā klājas, lāga virs?