VILJAMS ŠEKSPĪRS - DIVPADSMITĀ NAKTS

Olīvija. Ko tu ar to gribi sacīt, Malvolio?

Malvolio. «Daži piedzimst spožumā …»

Olīvija. Un tad?

Malvolio. «Daži iekaro spožumu …»

Olīvija. Ko tu runā?

Malvolio. «Un daži saņem to par dāvanu …»

Olīvija. Dievs, stāvi viņam klāt!

Malvolio. «Atceries, kas slavēja tavas dzeltenās ze­ķes …»

Olīvija. Tavas dzeltenās zeķes?

Malvolio. «Un vēlējās redzēt tevi ar krusteniski sietām kāju siksnām…»

Olīvija. Ar krusteniski sietām kāju siksnām?

Malvolio. «Uz priekšu! Satver laimi, pēc kuras tu ilgo­jies …»

Olīvija. Laimi?

Malvolio. «Ja ne, tad paliec uz visiem laikiem par kal­pu …»

Olīvija. Nu, viņš ir pilnīgi traks!

Ienāk kāds sulainis.

Sulainis. Jūsu gaišība, jaunais kavalieris no grāfa Or­sino galma ir atkal te, un es tikko pierunāju viņu uz­gaidīt. Viņš gaida jūsu pavēles.

Olīvija. Es tūliņ iešu.

Sulainis aiziet.

Mi]ā Marij, parūpējies par šo cilvēku. Kur Tobijs? Lai pāris manu cilvēku uzrauga viņu labi. Es ne­parko negribētu, ka ar viņu notiktu kāda nelaime.

Olīvija un Marija aiziet.

Malvolio. Ha, ha! Vai nu tā lieta nav vēl skaidrāka? Ne­vienam citam kā pašam seram Tobijam jārūpējas par mani! Tas saskan burts burtā ar vēstuli. Viņa ar no­domu sūta to pie manis, lai es apietos ar viņu stin­grāk — tas ir pieminēts ari vēstulē. «Nosvied savu pazemību,» viņa raksta, «esi rupjš pret maniem radi­niekiem, pastāvīgi nemierā ar apkalpotājiem; lai no tavām lūpām atskan politiskas valodas; izturies kā savādnieks.» Un līdz ar to viņa dod ari sīkākus no­rādījumus: jāpieņem nopietna seja, svinīga izturē­šanās, lēna valoda pēc augstu kungu parauga un tā tālāk. Nu viņa man ir rokā, protams, caur dieva žēlastību, bet dieviem es par to arī būšu pateicīgs! Un ko viņa teica nupat, prom ejot: «Parūpējies par šo cilvēku.» Par šo cilvēku! Nevis «Malvolio» vai «nama pārvaldnieks», bet «cilvēks». Jā, viss ir vis­labākā saskaņā, ne grana, ne vismazāko šaubu, ne mazākā šķēršļa, nekādas neskaidrības vairāk. Kas tur vēl būtu iebilstams? Nekas vairs nestāv starp mani un manu cerību izredzēm. Dievi, ne jau es, ir to vei­kuši, un viņiem pienākas pateicība.

Marija atgriežas atpakaļ ar seru Tobiju un Fabianu.

Sers Tobijs. Dieva žēlastības vārdā, kur viņš ir? Ja arī visi elles gari būtu ieperinājušies viņā, ja viņu būtu tur vesels leģions, es gribu runāt ar viņu.

Fabians. Redziet, redziet, tur viņš ir. Kas ir ar jums, draugs? Kas ir ar jums?

Malvolio. Ejiet! Es atlaižu jūs. Ļaujiet man vientulību baudīt! Ejiet!

Marija. Paklausieties tik, ļaunais gars jau sāk runāt viņā. Vai es jums neteicu? Ser Tobij, grāfiene lūdz jūs parūpēties par Malvolio.

Malvolio. He, he! Patiešām!

Sers Tobijs. Klusu, klusu! Ar viņu jāapietas mīlīgi; at­ļaujiet man to izdarīt. Kas jums noticies, Malvolio? Kā stāv ar jūsu veselību? Ē, draugs, velnam vajag turēties pretī: neaizmirstiet, ka viņš ir cilvēku ienaidnieks no vissenākajiem laikiem.

Malvolio. Vai jūs zināt ar, ko jūs runājat?

Marija. Redziet, cik ļoti viņš ņem pie sirds, kad jūs par sātanu runājat. Lai dievs dod, ka viņš nav vēl ap­burts!

Fabians. Vajadzētu parādīt zīlniecei ūdeni, ko viņš no­laiž.

Marija. Tik tiešām, kā es dzīvoju, rīt no rīta tas jāiz­dara. Žēlīgā jaunkundze neparko negribētu viņu zaudēt.

Malvolio. Vai tā gan, jaunava?

Marija. Kungs Jēzus!

Sers Tobijs. Lūdzu, esi tu mierīga! Jūs neejat pareizo ceļu: vai jūs neredzat, ka tas viņu tikai uztrauc? Lai­diet man vienam rīkoties.

Fabians. Te var līdzēt tikai maiga laipnība. Laipnība un mīlība! Ļaunais gars ir kašķīgs un necieš ierunas.

Sers Tobijs. Nu, kā tev klājas, balodīt manu? Kā tev iet, cālīt, cabulīt?

Malvolio. Mans kungs!

Sers Tobijs. Nu nācī, nācī šurp! Tiba, tiba, tib! — Nē, cilvēks. Tas nesaietas ar goda sajēgumu, ar sātanu bumbu spēlēt. Atkāpies, tu elles skursteņslauķi!

Marija. Piedabūjiet viņu, lai viņš noskaita tēvreizi, la­bais ser Tobij! Piespiediet viņu dievu lūgt!

Malvolio. Tēvreizi noskaitīt, pērtiķi?

Marija. Redziet, vai es jums neteicu: viņš negrib ne dzirdēt no dievbijāšanas.

Malvolio. Ejiet jūs kārties! Jūs visi esat ģeķi un gnīdas. Es nepiederu pie jūsu sfēras; jūs vēl dzirdēsiet par mani.

Aiziet.

Sers Tobijs. Vai tas ir iespējams?

Fabians. Ja to izrādītu teātrī, es droši vien nosauktu to par neticamu izdomājumu.

Sers Tobijs. Mūsu joks ir aizņēmis visu viņa galvu.

Marija. Tad nu nelaidiet tikai viņu mierā, lai šis joks neizgaro.

Fabians. Es redzu, mēs viņu padarīsim gluži traku.

Marija. Jo mierīgāka dzīve tad būs mājā.

Sers Tobijs. Iesim sasiesim viņu un ieslodzīsim tumšā istabā. Mana krustmeita ir jau pārliecināta par viņa trakumu; mēs varam to lietu turpināt sev par jaut­rību un viņam par sodu tik ilgi, kamēr mums pašiem apniks, un tad varēs apžēloties. Mēs nokārtosim to joku tiesas ceļā, un tu, sieviete, apliecināsi viņa tra­kumu. Bet paskatiet, paskatiet!

Ienāk sers Andrejs.

Fabians. Atkal jauna smiešanās.

Sers Andrejs. Saņemiet izaicinājumu, izlasiet; galvoju, ka sāls un piparu būs diezgan.

Fabians. Vai tiešām izaicinājums tik ass?

Sers Andrejs. Zināms, par to es galvoju. Lasiet tikai.

Sers Tobijs. Dod šurp! «Jaunais cilvēk, tu vari būt kas būdams, tu esi tomēr tikai suns.»

Fabians. Jauki un varonīgi!

Sers Tobijs. «Nejūties pārsteigts un nebrīnies savā prā­tā, kādēļ es tevi tā saucu, iemeslus es tev nekādus neuzdošu.»

Fabians. Smalks āķis! Jūs nedodiet viņam nekāda pie­turas punkta.

Sers Tobijs. «Tu apmeklē grāfieni Olīviju, un viņa ir laipna ar tevi manu acu priekšā. Bet tu melo kā zirgs, — tas nemaz nav tas iemesls, kādēļ es tevi iz­aicinu.»

Fabians. Apbrīnojami īsi un nesakarīgi.

Sers Tobijs. «Es sagaidīšu tevi pie mājupiešanas un ja tu būsi tik laimīgs, ka nokausi mani…»

Fabians. Lieliski!

Sers Tobijs. «Tad tu nokausi mani kā neģēlis un blē­dis.»

Fabians. Jūs visu laiku turaties sāņus no šāviena.

Sers Tobijs. «Ardievu — un lai tas kungs apžēlojas par vienu no mūsu dvēselēm! Viņš var apžēloties arī par manējo, bet es ceru tomēr to labāko, un tādēļ — piesargies. Tavs draugs, raugoties pēc tā, kā tu viņu saņemsi, un tavs nāvīgais ienaidnieks Andrejs Eigjū- čiks-Bālģīmis.» Ja šī vēstule neuzsper viņu gaisā, tad arī pulveris nekā nelīdzēs. Es nodošu to viņam.

Marija. Jūs tagad pat varat to izdarīt: viņš runā pašlaik ar grāfienes jaunkundzi un drīz ies projām.

Sers Tobijs. Dodies, ser, uz dārza vārtiem un uzmani viņu, kā mednieks zaķi; tikko tu ieraugi viņu, velc zobenu ārā un reizē ar to lieto spēcīgus lamu vārdus, ja tos ceļ priekšā krietnā basa balsī, rada daudz lie­lāku varonības slavu nekā nopietni cīņas darbi. Ne­kavē laiku.

Sers Andrejs. Nu, kas attiecas uz lamāšanos, tad ļaujiet man tik vaļu.

Aiziet.

Sers Tobijs. Viņa vēstuli es, zināms, nenodošu. ŠI jaunā cilvēka izturēšanās pierāda, ka viņš ir saprātīgs un labi audzināts; viņa starpniecība hercoga lietā pie manas krustmeitas arī apliecina to; tādēļ šī vēstule, pateicoties savai ārkārtīgai muļķībai, neiedvesīs jau­najam cilvēkam ne mazākās bailes; viņš tūliņ no­jēgs, ka to raksta āksts. Vēstules vietā es nodošu izaicinājumu mutiski, sarunāšu lielas lietas par Bāl- ģīmja varonību un iedvesīšu viņam visaugstākās do­mas par sera niknumu, izveicību un straujumu. Viņš ir tik jauns, ka noticēs visam. Abi divi būs tā no­bijušies, ka iznīcinās viens otru ar acīm kā pūķi. Ienāk Olivija un Viola.