VILJAMS ŠEKSPĪRS: DIVPADSMITĀ NAKTS

Fabio. Pacietieties, es jūs lūdzu, jo citādi viss izputēs.

Malvolio. Pie tam jūs tērējat savu dārgo laiku ar kādu ākstu.

Sers Andrejs. Tas esmu es — varat būt pārliecināti.

Malvolio. Ar kādu seru Andreju .. .

Sers Andrejs. Redziet, es zināju, ka es tas būšu, jo daudzi mani sauc par ākstu.

Malvolio. Bet kas tad te?

PaceJ vēstuli.

Fabio. Nu irbe ir zem sieta.

Sers Tobijs. Klusu! Un lai joku dievs pavedina to lasīt skaļi.

Malvolio. Zvēru pie savas dvēseles, tas ir cienītās jaun­kundzes rokraksts! Tieši šādi ir viņas «C», «U» un «T», un taisni tā viņa raksta lielo «P».

Sers Andrejs. Viņas «C», viņas «U» un viņas «T»? Ko tas nozīmē?

Malvolio

lasa.

«Manam nezināmajam draugam šī vēstule un mani vislabākie novēlējumi.» Tas ir taisni viņas stils. Pag, ari zieģelis ir viņas: Lukrēcijas veidols, kuru tā bieži lieto. Grāfienes vēstule! Bet kam viņa domāta?

Fabio. Nu viņš ir beigts — ar miesu un dvēseli!

Malvolio

lasa.

«Ka mīlu es, to dievi jauš,

Bet ļaudīm nav par to ne osmes, —

To manas lūpas neizpauž,

To vārdā nosaukt nav man drosmes.»

«To vārdā nosaukt nav man drosmes.» Kas tālāk?

Zilbju skaits mainās. «To vārdā nosaukt nav man

drosmes.»

Kaut tu tas būtu, Malvolio!

Sers Tobijs. Pakārt tevi vajadzētu!

Malvolio.

«Es varu pavēlēt tam, ko es mīlu, Bet sirdī bailes slēpjas dziļdziļ, Kaut gatava es dzīvi likt par ķīlu. — M. O. A. I. ir tas, kas mani viļ.»

Fabio. Nesaprotama mīkla!

Sers Tobijs. Tas skuķis ir lielisks!

Malvolio. «M. O. A. I. ir tas, kas mani viļ.» Bet pa priekšu . . . Pag, pag … pag . . .

Fabio. Skat, tam jau drīz siekalas aptecēsies!

Sers Tobijs. Putniņš nu ir cilpā!

Malvolio. «Es varu pavēlēt tam, ko es mīlu.» Nu, sapro­tams, viņa var man pavēlēt; es kalpoju viņai, viņa ir mana kundze. Tas ir skaidrs katram vesela cilvēka prātam, te nekādu grūtību nav. Bet beigas? Ko gan nozīmē šī burtu kārtība? Kaut man izdotos tos šā vai tā pielāgot manam vārdam. Pag! M. O. A. I. …

Sers Tobijs. Nupat viņš ir uz pēdām.

Fabio. Suns iesāka riet, kā medījumu saodis.

Malvolio. M — Malvolio — M — nu ar M taču sākas mans vārds.

Fabio. Vai es neteicu, ka viņš ātri saodīs? Viņam ir smalks deguns.

Malvolio. M. Bet tad nav nekādas saskaņas ar tālāko; tālāk šis izskaidrojums neder; vajadzētu A, bet ir O.

Fabio. Un ar O, es ceru, viss ari beigsies.

Sers Tobijs. Jā, vai ari es ņemšos to piekaut, kamēr viņš kliegs «O»!

Malvolio. Un beigās I, un vidū vēl A.

Fabio. J-ā! Ēzelis tāds!

Malvolio. M. O. A. I. — tas vairs nav tik skaidri kā pā­rējais. Bet, ja drusku tos pagroza, tad tie nemaz nav zemē metami, manā vārdā viņi visi ir iekšā. Oho, un te sākas proza. — «Ja šī vēstule nāk tavās rokās, pār­domā labi. Mana zvaigzne spīd augstu pār tevi, bet neiztrūcinies no viņas spožuma. Daži piedzimst spo­žumā, daži to iekaro, bet citi to saņem dāvātu. Tavs liktenis sniedz tev savu roku; ķer to ciet ar miesu un dvēseli. Un, lai pierastu pie tā, kas tevi sagaida, no­met savu pazemību un parādies jaunā izskatā. Esi rupjš pret manu radinieku, esi nemierā ar kalpiem; no tavām lūpām lai atskan politiskas runas; izturies kā savādnieks. To ieteic tev tā, kas ilgojas pēc tevis. Atceries, kas slavēja tavas dzeltenās zeķes un vien­mēr vēlējās tevi redzēt ar krusteniski sasietām kāju siksnām, es saku tev: atceries! Esi drošāks! Laime stāv tavā priekšā, nelaid to garām. Ja tu palaidīsi to, tad paliksi uz visiem laikiem tikai nama pārvald­nieks, sulaiņu līdzbiedrs, necienīgs pieskarties For­tūnas rokai. Dzīvo vesels! Tā, kura gribētu būt par kalpu tavā vietā. Laimīgā nelaimniece.» Saules gaisma nevar būt gaišāka! Par to nav šaubu. Es būšu lepns; lasīšu politiskas grāmatas; satriekšu pīšļos seru Tobiju; nošķīstīšos no saviem zemās kārtas pa­zīstamiem; līdz beidzamam matiņam palikšu tāds, kādam man vajag būt. Man nav vairs ne mazākā iemesla domāt, ka es nokuļos ar tukšiem māņiem; katra pārdomā apstiprina, ka jaunkundze mīl mani. Nesen viņa uzslavēja manas dzeltenās zeķes, apbrī­noja manas kāju siksnas; te nu viņa atklāj man savu mīlestību un smalkā veidā pavēl ģērbties pēc viņas gaumes. Es pateicos savai zvaigznei — es esmu lai­mīgs. Es palikšu par savādnieku, būšu lepns, sākšu valkāt dzeltenas zeķes un kāju siksnas siešu vienmēr krusteniski. Lai slavēti ir dievi un mana zvaigzne! — Te ir vēl kāda piezīme. «Tu tagad pazīsi mani. Ja tu pieņem manu mīlu, tad izrādi to ar smaidiem. Smaidi tev Joti labi piestāv, tādēļ smaidi manā klātbūtnē vienmēr, mans mīļotais, es tevi lūdzu.» Dievi, es pa­teicos jums! Es smaidīšu, es darīšu visu, ko tu gri­bēsi.

Aiziet.

Fabio. Es savu līdzdalību šai jokā nepārdotu par turku sultāna gada ienākumiem.

Sers Tobijs. To skuķi es būtu ar mieru ņemt par sievu.

Sers Andrejs. Arī es būtu ar mieru to darīt.

Sers Tobijs. Un es negribētu nekā cita pūrā kā vēl vienu šitādu joku.

Sers Andrejs. Es ar negribētu nekā cita.

Ienāk Marija.

Fabio. Lūk, tur nāk mūsu gudriniece.

Sers Tobijs. Vai tu negribi uzlikt savu kāju uz manas muguras?

Sers Andrejs. Vai varbūt uz manas arī?

Sers Tobijs. Vai lai es paspēlēju savu brīvību dambretes spēlē un palieku par tavu vergu?

Sers Andrejs. Jeb vai lai es arī palieku par tavu vergu?

Sers Tobijs. Tu viņam esi uzsūtījusi tādu sapni, ka viņš paliks traks, kad sapņi atkal pazudīs.

Marija. Nē, sakiet nopietni — tiešām tas atstāja uz viņu iespaidu?

Sers Tobijs. Kā brandvīns uz vecu sievu.

Marija. Tad, ja jūs gribat redzēt mūsu joka augļus, nepa­laidiet garām viņa pirmo parādīšanos pie žēlīgas

grāfienes. Viņš ieradīsies dzeltenās zeķēs, un dzel­teno krāsu viņa neieredz, krusteniskās kāju siksnās, ko tā nevar paciest; viņš uzsmaidīs tai, un tas tik slikti saskanēs ar viņas skumjo garastāvokli, ka viņš pilnīgi pazaudēs grāfienes labvēlību. Ja jūs gribat to redzēt, nāciet man līdz.

Sers Tobijs. Līdz pašiem elles vārtiem, nepārspējamais asprātības velns.

Sers Andrejs. Es ar līdz pašas elles vārtiem.

Visi aiziet.

Ienāk Viola un āksts ar bungām.

Viola. Lai dievs svētī tevi un tavu mūziku! Kā labi dzīvo pie bungām?

Āksts. Es, kungs, dzīvoju pie baznīcas.

Viola. Vai tu esi baznīcnieks?

Āksts. Nē, tas ne, es dzīvoju pie baznīcas tādēļ, ka dzī­voju savā mājā, un mana māja atrodas pie baznīcas.

Viola. Nu, tā tu vēl beigās teiksi, ka baznīca ir uzcelta pie bungām, ja bungas ir pie baznīcas.

Āksts. Tu to teici, kungs. Ir gan tagad laiks. Valoda gudrai galvai ir kā ādas cimds: vienā mirklī to var apgriezt uz otru pusi.

Viola. Jā, tur tev taisnība: kas pārāk blēņojas ar vār­diem, tas ātri var palikt vieglprātīgs.

Āksts. Tādēļ es vēlētos, ka manai māsai nebūtu kristīta vārda.

Viola. Kādēļ tā, draugs?

Āksts. Ē, kungs, arī kristīts vārds ir tikai vārds, un nie­košanās ar vārdiem varētu padarīt manu māsu viegl­prātīgu. Patiešām visi vārdi ir bezgoži.

Viola. Kadi tev iemesli tā runāt?

Āksts. Bet, kungs, es tos nevarētu izstāstīt bez vārdiem, un visi vārdi ir tā viltoti, ka man nepatīk ar vārdiem pierādīt iemeslus.

Viola. Es varu derēt, ka tu esi jautrs puisis un nerūpē­jies ne par ko.