VILJAMS ŠEKSPĪRS: DIVPADSMITĀ NAKTS

Ienāk Antonio un Sebaslians.

Antonio. Jūs tātad negribat palikt ilgāk? Un negribat arī, ka es eju jums līdz?

Sebaslians. Ar jūsu atļauju, ne. Mana zvaigzne spīd tum­ši; mana likteņa ļaunums varētu varbūt skart arī jūs. Tādēļ man jālūdz jūsu atļauja izciest savu nelaimi vienam.

Antonio. Sakiet man vismaz — kurp jūs dodaties tagad?

Sebastians. Nē, mans kungs, atvainojiet! Ceļojums, kas stāv man priekšā, ir bezmērķa iedoma. Bet es redzu, ka jums piemīt jauka īpašība neizvilināt noslēpumus; jo vairāk tādēļ pieklājība mudina mani atklāties jums. Tad nu jums jāzin, Antonio, ka mani sauc par Sebastianu, kaut gan es dēvēju sevi par Rodrigo. Mans tēvs bija Sebastians no Mesalīnas, par kuru, kā tas man zināms, jūs esat jau dzirdējuši. Viņš atstāja mani un māsu, abus vienā stundā dzimušus; ak, kaut debesu griba būtu, lai mēs arī nomirstam reizē! Bet jūs neļāvāt tam notikt: pirms stundas, kad jūs mani izglābāt no viļņiem, mana māsa bija jau noslīkusi.

Antonio. Ak vai!

Sebastians. Lai gan runāja, ka viņa līdzinoties man, ļoti daudzi tomēr uzskatīja viņu par skaistuli; un, ja arī es nevarētu piebalsot pārāk pārspīlētai sajūsmai, man tomēr būtu jāsaka, ka viņas dvēsele bija tik brīnišķi cēla, ka pat skauģiem tā būtu jāsauc par skaistu. Viņa ir jau noslīkusi sālītos viļņos, un nu viņas at­miņas tēls slīkst manās asarās.

Antonio. Neņemiet ļaunā slikto uzņemšanu.

Sebastians. Ak labais Antonio, piedodiet man par visiem apgrūtinājumiem.

Antonio. Ja jūs negribat nokaut mani par manu mīlu, tad atļaujiet man būt jūsu kalpam.

Sebastians. Ja jūs negribat iznīcināt visu, ko esat darī­juši, tas ir, ja jūs negribat nokaut cilvēku, kuru esat izglābuši, tad neprasiet to. Ardievu uz visiem lai­kiem! Mana sirds ir tik maiga un jūtīga un vispār es tik daudzas īpašības esmu mantojis no savas mā­tes, ka manas acis pārplūdīs asarām, ja jūs vēl kaut kādā ziņā pavedināsiet uz to. Es dodos uz grāfa Or­sino galmu. Ardievu!

Aiziet.

Antonio.

Lai visi labie gari tevi sarga!

Orsino galmā naidnieku man daudz,

Es citādi ar tevi tiktos drīz.

Bet lai! Man vajag tomēr līdz tev doties,

Ar briesmām tīk man labprāt pajokoties.

Aiziet.

Ienāk Viola, viņai seko Malvolio.

Malvolio. Vai jūs nupat nebijāt pie grāfienes Olīvijas?

Viola. Taisni tā, mans kungs, lēni iedams, esmu paguvis nonākt tikai līdz šai vietai.

Malvolio. Viņa sūta jums atpakaļ šo gredzenu, kungs; jūs varējāt man aiztaupīt pūles un paņemt paši to līdz. Bez tam viņa lūdz jūs pateikt hercogam skaidri un gaiši, ka viņa atraida visus priekšlikumus. Un bei­dzot, neiedrošinieties ierasties vēl kādu reizi hercoga uzdevumā, varbūt tikai pavēstīt, kā jūsu kungs būs saņēmis visas šīs ziņas. Papūlieties iegaumēt to!

Viola. Gredzenu viņa no manis saņēma, atpakaļ es to vairs negribu.

Malvolio. Paklausieties: gredzenu jūs esat sviešus no­svieduši viņas priekšā, un viņa grib, lai es to atdodu jums atpakaļ tādā pašā veidā. Ja ir vērts pēc viņa noliekties, tad, lūk, viņš; ja ne, lai paceļ viņu pirmais garāmgājējs.

Nosviež gredzenu un aiziet.

Viola.

Es viņai neatstāju it nekā!

Tā būs vēl manī ieskatījusies!

Tik cieši viņa manī raudzījās,

Ka brīžiem runāt aizmirsa pavisam;

Tik saraustīti bij tai visi vārdi!

Tā mani mīl, patiešām! Mīlas viltus

Caur sūtni bargo ieaicina mani.

Nekāda gredzena nav hercogs devis:

Tā mani grib, bet tad gan būtu labāk,

Ka nabadzīte sapni iemīlētu.

Tu, apģērbs, esi ļaunā ierocis,

Ko naidnieks savā viltū izmanto.

Cik viegli savaldzināt sievietes

Var mānīgs liekulis ar skaistu seju!

Mēs neesam vainīgas! Par daudz mēs vājas;

Kā esam radītas, tā jādzīvo.

Kā beigsies viss? Orsino viņu mīl,

Orsino mīlu es, ak, nelaimīgā,

Un viņa, pieviltā, šķiet, mīl nu mani.

Kas iznāks tur? Ja palieku par vīru,

No kunga mīlas jāatsakās man;

Ja mainos sievietē — ak debess gari,

Kā velti Olīvijai jācieš tad!

Ak laiks! Šo mezglu atsiet būs tev zināt!

Man jausmas nav, kā var to atrisināt.

Aiziet.

Ienāk sers Tobijs un sers Andrejs.

Sers Tobijs. Panācieties šurp, ser Andrej! Pēc pusnakts gultā nebūt, tas nozīmē — agri nomodā būt, un dilu- culo surgere, jūs zināt. . .

Sers Andrejs. Nē, piķis un zēveles, nezinu! Bet tas priekš manis ir skaidra lieta, ka ilgi negulēt tā i no­zīmē ilgi negulēt.

Sers Tobijs. Nepareizs secinājums: man tas tikpat pre­tīgs kā tukša kanna. Nosēdēt pāri pusnaktij un tad iet gulēt, tas ir agri; tātad pēc pusnakts gulēt iet — nozīmē agri gulēt iet. Vai mūsu dzīve nesastāv no četriem elementiem?

Sers Andrejs. Tiešām tā runā; bet man liekas, ka dzīve drīzāk gan sastāv no ēšanas un dzeršanas.

Sers Tobijs. Tu esi mācīts cilvēks; lai tad nu ēdam un dzeram. E, Marij, kādu lāsīti vīna!

Ienāk āksts.

Sers Andrejs. Re, ku nāk āksts!

Āksts. Ko jūs te darāt, mīļie puisēni? Vai neiegriezīsi- mies triju ākstu viesnīcā?

Sers Tobijs. Esi sveicināts, ēzelīt! Sadziedēsim visi trīs.

Sers Andrejs. Nudie, ākstam ir pamatīga rīkle! Es dotu pusduci dukātu, ja man būtu tādi kāju ikri un tāds

jauks tonis pie dziedāšanas kā ākstam. Goda vārds, vakar vakarā tu taisīji varenus jokus, stāstīdams par Pigrogromitusu un vapiaņiem, kas pārgājuši pār Kve- busas robežām. Tas bija smalki, jānudie! Es nosūtīju dukātu priekš tavas mīļās — vai tu dabūji to?

Āksts. Tavu veltījumu es nobāzu kabatā, jo Malvolio deguns nav suņu pātaga, manai mīļai ir smalkas, baltas rociņas, un mirmidonieši nav nekādi alus bod­nieki.

Sers Andrejs. Lieliski! Labākus jokus nevar nemaz iedo­māties. Bet tagad uzdziedi kaut ko!

Sers Tobijs. Še, saņem vienu naudas gabalu no manis un pūt vaļā!

Sers Andrejs. Saņem no manis ar, — ko jau viens var .. .

Āksts. Vai jūs gribat mīlestības dziesmu vai kaut ko par kārtīgu dzīvošanu?

Sers Tobijs. Mīlestības! Tikai tā!

Sers Andrejs. Jā, jā, gar kārtīgu dzīvošanu man nav daļas.

Āksts

dzied.

Sirsniņ mīļā, kur tu staigā? Mīļais dūdo balsī maigā, Augst' un zemos toņos dzied. Bērniņ, kam tu projām raujies? Mīlai atdodies un ļaujies, Šaubas projām svied.

Sers Andrejs. Lieliski, jānudie!

Sers Tobijs. Labi! Labi!

Āksts

dzied.

Mīlai ātri mainās mājas, Tūļam cerības ir vājas,

Mīlu palaist — milzīgs grēks! Tiešām, kavēties nav labi, Sabučoties varam abi, Kamēr bučoties vēl spēks.

Sers Andrejs. Medus balstiņa, zvēru pie sava muižnieka goda!

Sers Tobijs. Rīkle kā dzintars!

Sers Andrejs. Medus un dzintars, jānudie!

Sers Tobijs. Jā, ja ar degunu klausās, tad no tāda sal­duma ātri var nelabi palikt. Vai mēs neiztaisīsim vienu pamatīgu traci? Vai neizbaidīsim ar vienu kora

dziesmu visus ūpjus — ar vienu tādu dziesmu, kas visiem pintiķiem izvelk trīs dvēseles ārā? Ko? Vai tas nebūtu derīgi?

Sers Andrejs. Jā, ja jūs mani mīlat, tas būtu derīgi. Es uz koriem esmu velnišķi kārs. Dziediet tik līdz: «Blēdi…»

Āksts. «Turi muti, blēdi?» Bet tad jau es būšu spiests jūs, ser, saukt par blēdi.

Sers Andrejs. Tā nebūs pirmā reize, kad es piespiežu sevi par blēdi saukt. Sāc par jaunu, āksts! Jāiesāk ir tā: «Turi muti!»