VILJAMS ŠEKSPĪRS: DIVPADSMITĀ NAKTS

Āksts. No kurienes tad, mana salda Marija?

Marija. No kara, un savā muļķībā tu to vari droši at­kārtot.

Āksts. Lieliski, dievs lai piešķir gudriem gudrību, muļķi lai aizdod cits citam no savām dāvanām.

Marija. Par to, ka tu tik ilgi blandījies apkārt, tevi tik un tā pakārs vai arī aizdzīs projām; un vai tas priekš tevis nenozīmē to pašu kā karāties?

Āksts. Kārtīgi karāties ir labāk nekā slikti apprecēties. Un, kas attiecas uz projāmdzīšanu, tad vasaras laikā es par tādām lietām nebēdāju.

Marija. Tu, acīm redzot, esi labi savu vēderu sajozis.

Āksts. Nevar teikt, ka taisni labi, bet mani satur divējas jostas.

Marija. Ja viena satrūkst, otra vēl tur; bet, kad abas beigtas, tad tavas platbikses nobrauc lejā.

Āksts. Smalki sacīts, jānudien! Laid tik tālāk! Ja sers To­bijs pamestu dzeršanu, tu būtu asprātīgākā sieviete visā Ilīrijā.

Marija. Klusu, āksts! Ne vārda vairāk, nāk mana pavēl- niece. Tu darītu labi, ja atvainotos, kā pienākas.

Aiziet.

Ienāk Olivija un Malvolio.

Āksts. Asprātības gars, lai notiek tavs prāts, palīdzi man labu joku iztaisīt! Gudri cilvēki, kuri domājas asprā­tīgi esam, bieži viļas; es, kas skaidri zinu, ka neesmu gudrs, varu viegli iegūt gudra vīra slavu. Jo, kā saka Kvinapals: «Prātīgs muļķis ir labāks nekā muļķīgs prātnieks.» Esiet sveicināta, augsti cienījamā!

Olīvija. Gādājiet projām āksta ģīmi!

Āksts. Dzirdat, labie ļaudis? Vāciet jaunkundzi projām!

Olīvija. Liecies jel mierā, tu esi pavisam sakaltis un sauss āksts; es negribu tevi vairs redzēt. Un pie tam tu sāc pavisam slikti uzvesties.

Āksts. Divi trūkumi, kurus var novērst ar dzērienu un labu padomu. Dodiet sausam muļķim dzert, un viņš nebūs vairs sauss. Dodiet sliktam cilvēkam padomu laboties — un, ja viņš labosies, tad nebūs vairs slikts cilvēks; ja viņš nevar to izdarīt, tad lai drēbnieks viņu salāpa. Jo viss, kas ir izlabots, patiesībā ir tikai salāpīts; ieplīsušam tikumam ir grēka ielāpi; labojies grēks ir aizlāpīts ar tikumu. Ja šis vienkāršais slē­dziens der — labi, neder — nekā nevar darīt! Jo tik tiešām, — kā nav nekādas laimes būt par vīru ar ra­giem, tā skaistums vienmēr un visur ir puķei lī­dzīgs. — Jaunkundze vēlējās, lai aizvācot projām āk­sta ģīmi, un tādēļ es atkārtoju vēlreiz: vāciet projām grāfienes jaunkundzi!

Olīvija. Auša, es gribēju, lai tevi aizved.

Āksts. Neganta maldīšanās! — Jaunkundz, cucullus non iacit monachum; ar to gribu teikt: manas smadzenes nav gluži tik raibas kā mans svārks. Visužēlīgā ma­donna, atļaujiet man pierādīt jūsu dumjību.

Olīvija. Vai tu varēsi to?

Āksts. Pie tam ļoti ātri, jaukā madonna.

Olīvija. Tad pierādi!

Āksts. Vispirms man kaut kas jums jāpajautā, madonna; atbildiet man!

Olīvija. Es esmu ar mieru. Tā kā man pašlaik nav labā­kas izpriecas, tad es noklausīšos jūsu pierādījumos.

Āksts. Labā madonna, par ko tu sēro?

Olīvija. Par sava brāļa nāvi, labais āksts.

Āksts. Es domāju, viņa dvēsele ir ellē, madonna.

Olīvija. Āksts, es zinu, ka viņa dvēsele ir debesīs.

Āksts. Jo lielāka tādēļ ir jūsu muļķība sēroties par to, ka jūsu brāļa dvēsele atrodas debesīs. — Vāciet šo muļķi prom, labie ļaudis!

Olīvija. Ko jūs domājat par šo ākstu, Malvolio? Vai viņš nepaliek labāks?

Malvolio. Jā gan, un viņš attīstīsies tālāk līdz pēdējam elpas vilcienam. Vecuma vājības satriec prātīgu cil­vēku, bet ģeķi tās dara arvien pilnīgāku.

Āksts. Lai dievs dod jums agru vecumu, un jūsu ģeķība lai izplaukst visā krāšņumā! Sers Tobijs apzvērēs, ka es neesmu lapsa, bet viņš nederēs ne uz graša, ka jūs neesat ēzelis.

Olīvija. Ko jūs par to teiksiet, Malvolio?

Malvolio. Es brīnos, kā jūsu žēlastībai var patikt tāds nejēdzīgs neģēlis. Es nesen redzēju, ka gluži ikdie­nišķs ģeķis, kuram nebija vairāk smadzeņu kā sētas mietam, izsita viņu no segliem. Redziet, viņš ir jau sabijies: ja jūs nesmejaties, tad mute viņam kā aiz- šūta. Goda vārds, visi prātīgie ļaudis, kas tā priecā­jas par šiem dienesta ākstiem, paši ir tikai šo ākstu āksti.

Olīvija. O, jūs slimojat ar patmīlību, Malvolio, un jūsu gaume ir stipri samaitāta. Kas ir cēls, nevainīgs un prot brīvi domāt, tas šinīs niekos, kurus jūs uzskatāt par lielgabala lodēm, redz tikai ziepju burbuļus. Li­kumīgs āksts nevienu neapmelo, lai gan vienmēr iz­smej, tāpat kā cilvēks, kurš ir pazīstams kā gudrs vīrs, nekad neizsmej, lai gan nosoda.

Āksts. Lai Merkuiijs apveltī tevi ar mūžīgu mēli par to, ka tu tik labi par ākstiem izsakies.

Ienāk Marija.

Marija. Cienītā jaunkundz, pie durvīm gaida kāds jau­neklis, kurš ļoti vēlas ar jums runāt.

Olīvija. Droši vien no grāfa Orsino?

Marija. Es nezinu, cienīta jaunkundze; kads skaists, jauns cilvēks ar krietnu svītu.

Olivija. Kas viņu aiztur?

Marija. Sers Tobijs, jūsu krusttēvs.

Olivija. Viņu jūs lūkojiet dabūt projām: viņš runā mūž­dien kā traks cilvēks.

Marija aiziet.

Ejiet arī jūs, Malvolio. Ja tas ir sūtnis no grāfa, tad es esmu slima vai arī manis nav mājās. Sakiet, ko jūs gribat, lai tiktu no viņa vaļā.

Malvolio aiziet.

Nu, redzi, āksts, ka tavi joki sāk ieskābt un ļaudīm apnikt.

Āksts. Bet tu pati tā izrunājies mūsu labā, madonna, it kā tavam vecākajam dēlam būtu nolemts palikt par ākstu; bet lai dievi pilda viņa galvaskausu līdz ma­lām ar smadzenēm, jo tepat nāk viens no taviem ra­diem, kuram prātiņš ir ļoti ļoti vājš.

Ienāk sers Tobijs.

Olivija. Patiešām, viņš ir pa pusei piedzēries. — Kas tur pie durvīm, tēvoc?

Sers Tobijs. Cilvēks.

Olīvija. Cilvēks? Kas par cilvēku?

Sers Tobijs. Tur ir cilvēks . ..

Nožagojas.

Velns būtu parāvis tās siļķes!

Ākstam.

Ko tu te dari, plānais prātiņ? Āksts. Godāts ser Tobij . . .

Olivija. Tevoc, tēvoc, tik agri un jau tada nekārtīgā iz­skatā!

Sers Tobijs. Ārkārtīgā izskatā? Liela nelaime! — Bet pie durvīm tur viens ir un ir.

Olivija. Nu labi, bet kas?

Sers Tobijs. Manis dē] tas varētu būt pats velns, ja vi­ņam tiktos; man tur maza bēda. Es esmu sirsnīgs kristīgs cilvēks, to es jums varu sacīt. — Tjā, un galu galā tā kā tā no visa iznāk viens un tas pats.

Aiziet.

Olīvija. Ar ko var salīdzināt piedzērušu?

Āksts. Ar slīkoni, ģeķi un vājprāti. Pirmais malks pāri slāpēm padara viņu par ģeķi, otrais par vājprāti un trešais — par slīkoni.

Olīvija. Tad ej nu pēc kaprača, lai viņš parūpējas par manu tēvoci, jo tēvocis jau ir trešajā dzeršanas sta­dijā. Ej pielūko viņu!

Āksts. Pagaidām viņš vēl ir tikai traks, madonna; un ģe­ķis nu uzraudzīs vājprāti.

Aiziet.

Malvolio nāk atpakaļ.

Malvolio. Jaunkundz, šis jaunais cilvēks zvēr, ka viņam jārunājot ar jums. Es teicu viņam par jūsu nevese­lību, bet viņš apgalvo, ka esot jau par to dzirdējis un taisni tādēļ atnācis runāt ar jums. Es teicu viņam, ka jūs guļat, — viņš arī to it kā būtu jau zinājis un at­nācis, lai taisni tādēļ izrunātos ar jums. Ko lai es vi­ņam vēl saku, cienītā? Viņš ir apbruņojies pret katru iebildumu.

Olīvija. Sakiet vienkārši, ka es negribu ar viņu runāt.

Malvolio. To es viņam jau teicu, bet viņš aizrāda, ka stāvēšot pie durvīm kā sarga būda, kamēr jūs viņu pieņemšot.

Olīvija. Kāda ir viņa uzvedība?

Malvolio. Viņš ir pavisam nekaunīgs; viņš runāšot ar jums, vai nu jūs gribat vai ne.