VILJAMS ŠEKSPĪRS: DIVPADSMITĀ NAKTS

Fabians. Viņa bija pret jauno cilvēku jūsu acu priekšā laipna tikai tādēļ, lai pamodinātu jūsu aizsnaudušos dūšu, lai piepildītu jūsu sirdi ar sēru un liesmām. Jums tad nu vajadzēja iejaukties vidū; jums vaja­dzēja šo jaunkungu padarīt mēmu ar vissmalkākiem un svaigākiem jokiem. To sagaidīja no jums, bet velti. Jūs ļāvāt, ka laiks noskalo šī retā gadījuma divkāršo apzeltījumu, un žēlīgās jaunkundzes acīs jūs nu esat aizzēģelējuši uz ziemeļiem, kur jūs arī paliksiet karājoties kā lāsteka pie holandieša bārdas, kamēr jūs neizlabosiet notikušo ar kādu slavējamu drošsirdības uzliesmojumu vai smalku politiku.

Sers Andrejs. Ja jau tas vajadzīgs, tad labāk ar drošsir­dības uzliesmojumu; politiku es nevaru ieredzēt, es gandrīz labāk paliktu par puritāni nekā par politiķi.

Sers Tobijs. Lai notiek! Uzbūvēsim tavu laimi uz droš­sirdības pamatiem. Izaicini grāfa sūtni uz divkauju; ievaino viņu vienpadsmit vietās; mana krustmeita to uzzinās, un vari būt pārliecināts, ka neviens savedējs neieteiks tevi sievietei tik labi kā drošsirdības slava.

Fabians. Citu līdzekļu nav, ser Andrej.

Sers Andrejs. Vai kāds no jums ir ar mieru nonest viņam manu izaicinājumu?

Sers Tobijs. Ej un uzraksti to ar Marsa roku; apvaino­joši un īsi. Asprātība šoreiz lomu nespēlē, kaut tik būtu daiļrunīgi un veikli. Ļauj savai spalvai pilnu vaļu; ja tu nosauksi viņu sešas septiņas reizes par «tu», tas lietai par ļaunu nenāks; un plāj vaļā tik daudz melu, cik uz papīra vietas. Ej un pielūko, ka tavā tintē būtu krietna žults; tu gan raksti ar zosu spalvu, bet tas nav svarīgi. Tik ķeries pie darba!

Sers Andrejs. Kur es jūs atradīšu?

Sers Tobijs. Mēs pasauksim tevi ex cubiculo. Ej tik.

Sers Andrejs aiziet.

Fabians. Šis cilvēciņš jums ir dārgs, ser.

Sers Tobijs. Es jau viņam arī esmu bijis dārgs — mak­sājis vienu otru tūkstoti, varu sacīt.

Fabians. Mēs dabūsim no viņa ievērojamu vēstuli, bet jūs taču to nenodosiet?

Sers Tobijs. Saprotams, ka ne. Bet kūdīt abus jaunos cil­vēkus vajag. Es domāju, ka viņus ar vēršiem neva­rētu kopā savilkt. Un, kas attiecas uz godājamo seru — ja viņu uzšķērstu un atrastu iekšā tik daudz asiņu, ka pietiktu odam priekš brokastīm, — es būtu gatavs apēst visu pārējo.

Fabians. Un viņa pretinieks, šis jaunais cilvēks, spriežot pēc sejas, arī nevarēs parādīt sevišķu niknumu un nežēlību.

Ienāk Marija.

Sers Tobijs. Redziet, tur laižas mūsu putniņš.

Marija. Ja jūs gribat dabūt dūrēju sānos, nāciet man līdz. Šis muļķis Malvolio ir palicis par pagānu, pil­nīgs atkritējs. Jo neviens kristīgais, kas cer iegūt de­besu valstību caur patiesu ticību, savu mūžu neticēs tādam blēņu mistram. Viņš jau staigā dzeltenās zeķēs.

Sers Tobijs. Un krustām sietām kāju siksnām?

Marija. Jā, un izskatās pēc skolmeistara, kas notur savas stundas baznīcā. Es viņam sekoju kā vipa slepkava. Viņš paklausa katram punktam vēstulē, kuru es tam nodevīgi nosviedu ceļā. Smaidīdams viņš savelk vai­rāk līniju sejā nekā uz jaunās pasaules kartes ar abām Indijām. Visu to jūs nevarat nemaz iedomāties; es tikko noturējos neiesviedusi viņam ar kaut ko pa galvu. Es esmu pārliecināta, ka grāfiene iecirtīs vi­ņam pliķi sejā, un viņš smaidīdams saņems to par lielu žēlastības pierādījumu.

Sers Tobijs. Iesim, iesim! Rādi mums, kur viņš ir.

Visi aiziet.

Ienāk Antonio un Sebastians.

Sebastians.

Es negribēju apgrūtināt jūs,

Bet, ja jau jums šīs pūles prieku dara,

Tad arī nebāršos vairs ilgāk.

Antonio.

Es nevarēju jūs tā atstāt: ilgas Pēc jums bij asākas kā piešu tērauds; Un ne tik ilgas vien (lai arī tās Var piespiest mani uzsākt tālu ceļu), Bet arī rūpes, kā jums ceļš būs veicies, Jo zeme šī, kas jums ir gluži sveša, Var izlikties pēc barga tuksneša, Ja viņā draugu nav. Šie iemesli Un baiļās rūpes, vienotas ar mīlu, Bij tās, kas mani ceļā dzina.

Sebastians.

Draugs,

Par to es varu jums tik pateikties Un vēlreiz pateikties; mēdz bieži maksāt Par labiem darbiem šādā vieglā naudā.

Ja maks tik pārpilns būtu man kā dvēsle, Es labāk atalgotu jūs. — Bet nu, Ko darīt mums? Iet skatīt pilsētu?

Antonio.

To rit; pirms dzīvoklis jums jāatrod.

Sebastians.

Es neesmu noguris, un nakts vēl tālu, Es gribu lūgt jūs, ļausim savām acīm Pie pieminekļiem slaveniem un ēkām Vēl pakavēties.

Antonio.

Atvainojiet mani: Šai pilsētā man visur briesmas draud, Ar grāfa galerām reiz jūras kaujā Man tāda satikšanās bij, ka tagad, Ja mani saķertu, patiešām grūt' Man attaisnoties būtu nu.

Sebastians. Daudz ļaužu

Jūs esat apkāvuši hercogam?

Antonio.

Nē, nav tik asiņaina mana vaina, Kaut arī apstākļi bij tiešām tādi, Kas asiņainus notikumus rada; Bet visu varēja par labu griezt, Par mantām nolaupītām atlīdzināt, Ko arī daudzi darīja no mums, Lai nekaitētu veikaliem; es viens To negribēju. Tādēļ dārgi tagad Var iznākt maksāt man.

Sebaslians.

Tad nestaigājiet apkārt jūs tik klaji.

Antonio.

To zinu pats. Še, ņemiet manu maku! Vislabākās ir dienviddaļas mājas; Un, kamēr, staigādams pa ielu ielām,

Jūs jaunas ziņas gūsiet, maltīti Pie «Elefanta» pasūtīšu es — Tur mani satiksiet.

Sebastians.

Kādēļ man maks?

Antonio.

Varbūt jums acis iekāro ko nopirkt, Tad maks jums varētu nākt palīgos.

Sebastians.

Labs ir! Es būšu jūsu mantzinis. Uz redzēšanos!

Antonio.

Pie «Elefanta» . . .

Sebastians.

Labi!

Abi aiziet.

Ienāk Olivija un Marija.

Olīvija.

Es sūtīju pēc viņa; ja tas atnāk,

Kā lai to cienāju? Ko lai tam dodu?

Jo vieglāk nopirkt jaunību, ne pielūgt.

Es pārāk stipri runāju.

Kur ir Malvolio? Viņš laipns un svinīgs

Un šoreiz der par kalpu man.

Kur ir Malvolio?

Marija.

Tur nāk viņš, jaunkundz, Bet izturas tā, it kā būtu jucis.

Olīvija.

Kas noticis? Viņš trako?

Marija.

Nē, nemaz,

Viņš tikai smaida. Derētu jums kādu Pie sevis paturēt; Malvolio Patiešām nav pie pilna prāta.

Olīvija.

Ej, sauc to šurp! Es esmu tikpat traka, Ja trakums smaidus asarām vēl slaka.

Ienāk Malvolio ar Mariju. Kā klājas jums, Malvolio? Malvolio

smaida dīvaini.

Daiļā grāfien, he! he!

Olīvija. Tu smaidi? Es tevi ataicināju šurp bēdīgā lietā.

Malvolio. Bēdīgā lietā, jaunkundz? Es varētu būt bēdīgs, jo šie kāju apsēji traucē asinsriņķošanu, bet tas nav svarīgi. Ja tas ir patīkami vienai, tad es varu sacīt līdz ar pazīstamo sonetu: «Ja es patīku vienai, tad es patīku visām.»

Olīvija. Kas ar tevi noticis, Malvolio? Vai esi vesels?

Malvolio. Prāts man nav melns, lai ari kājas man tagad ir dzeltenas. Vēstule ir manās rokās, un visas pavēles tiks izpildītas. Es domāju, mēs pazīstam šo jauko, romisko rokrakstu.

Olīvija. Vai tev nevajadzētu likties gultā, Malvolio?

Malvolio. Gultā? Jā, manu sirsniņ, kopā ar tevi.

Olīvija. Dievs ar tevi! Kādēļ tu tā smaidi un visu laiku sūti man skūpstus?

Marija. Kā jums klājas, Malvolio?

Malvolio. Jums patiktos to zināt? Jus domājāt, lakstīga­las atbild žagatām?

Marija. Kā jūs varat ierasties pie grāfienes ar šo smiek­līgo bezkaunību?

Malvolio. «Neiztrūcinies no spožuma.» Tas bija labi sa­cīts.