VILJAMS ŠEKSPĪRS - DIVPADSMITĀ NAKTS

Olivija. Kas noticis?

Sers Andrejs. Viņš man iesita galvā caurumu un seru Tobiju arī nokrāsoja ar asinīm. Žēlīgā dieva vārdā, palīdziet! Es dotu simt dālderu, ja varētu atrasties tagad mājās.

Olīvija. Kas tad ir vainīgais, ser Andrej?

Sers Andrejs. Grāfa galminieks, kaut kāds Cezario. Mēs domājām, ka viņš ir zaķapastala, bet no viņa izkū­ņojās pilnīgs sātans cilvēka miesās.

Hercogs. Mans pāžs, Cezario?

Sers Andrejs. Zibens un zobens, tur viņš ir! — Jūs ne par šo, ne par to iedauzījāt man galvu, un, ja es ko darīju, tad tā ir sera Tobija vaina.

Viola.

Ko gribat jūs? Es nedarīju Jaunu; Bez iemesla jūs vilkāt zobenu, Bet es ar laipniem vārdiem atbildēju.

Sers Andrejs. Ja caurums galvaskausā ir kas Jauns, tad jūs man esat Jaunu nodarījuši. Bet jūs, jādomā, cau­rumu galvā uzskatāt par tīriem niekiem.

Āksts Ieved piedzērušos seru Tobiju.

Tur nāk klibodams sers Tobijs, no viņa jūs dabūsiet vēl šo to dzirdēt. Ja viņam būtu mazliet skaidrāka galva, tad viņš gan liktu jums citādi padejot.

Hercogs. Ser, kas ir ar jums?

Sers Tobijs. Ne šis, ne tas; viņš ievainoja mani, un ar to lieta ir izbeigta. — Ķēms, vai tu neesi redzējis dakteri Diku?

Āksts. O, tas ir piedzēries, ser Tobij, un jau kopš stun­das; viņa acis aizdarījās astoņos no rīta.

Sers Tobijs. Tad viņš ir nelietis un miega pūznis. Un pie­dzērušies nelieši ir nejaukākie radījumi pasaulē.

Olīvija. Vediet viņu prom. Kas viņu tā apstrādājis?

Sers Andrejs. Es palīdzēšu jums, ser Tobij; lai mums abiem apsien ievainojumus.

Sers Tobijs. Šis man palīdzēs! — Ēzelis, zaķapastala un nelietis! Pilnīgs un mūžīgs nelietis! Ena un spoks!

Olīvija. Lieciet viņu gultā un pārsieniet ievainojumu. Āksts, sers Tobijs un sers Andrejs aiziet. Ienāk Sebastians.

Sebastians.

Cik žēl, ka jūsu radu ievainoju,

Bet, kaut viņš būtu miesīgs brālis mans,

Man aizstāvēties vajadzēja pašam.

Jūs raugāties tik nemierīgi, grāfien, —

Es jūtu, ka jūs esat apvainota;

Bet piedodiet, kaut atceroties vārdus,

Ko zvērēdami teicām mēs viens otram.

Hercogs.

Lūk, viena seja, viena balss un drēbes, Un tomēr divi! Kas par ēnu spēli!

Sebastians.

Antonio! Antonio, mans dārgais! Kā mani mocīja šīs garās stundas, Kopš pazaudēju jūs!

Antonio.

Sebastians?

Sebastians.

Ko? Tu vēl šaubies, draugs Antonio?

Antonio.

Bet kā tu esi divos sadalījies, Kā ūdens piles līdzinās vien' otrai? Kurš īstais Sebastians?

Olīvija.

Kas to lai saka?

Sebastians.

Vai es tas neesmu? Man brāļa nav, Un nav man tāda dievišķīga spēka,

Ka spētu visur būt un daudzos veidos. Man māsa bija reiz, bet jūras viļņi Man aklā naidā nolaupīja to.

Violai.

Pie svētā dieva, vai mēs neesam radi? No kurienes jūs esat? Kā jūs sauc?

Viola.

No Mesalīnas; tēvs mans — Sebastians; Par Sebastianu sauca arī brāli. Viņš tādās pašās drēbēs noslīka, Un, ja var cilvēksejas pieņemt gari, Gars esat jūs.

Sebastians.

Jā gan, es esmu gars, Bet gars ar kauliem, asinīm un miesu. Ja sieviete es būtu, jūsu vaigus Es asrām slacītu un sāpēs dvestu: Ak Viola, nāc atpakaļ no ēnām!

Viola.

Virs uzacīm bij manam tēvam rēta.

Sebastians.

Bij rēta pierē arī manējam.

Viola.

Un nomira viņš tad, kad trīspadsmit Bij gadu Violai.

Sebastians.

Šo stundu neaizmirsīšu nemūžam! Jā, nāve viņu paņēma sev līdz, Kad manai māsai trīspadsmit bij gadu.

Viola.

Tad mūsu laimei ceļā stāv tik tas, Ka esam ietērpušies svešās drēbēs? Bet neapkampiet mani vēl; vispirms Lai apstākļi un laiks to pierāda, Ka esmu Viola; tādēļ es gribu

Jūs vest pie kāda kuģa kapteiņa, Kur manas īstās drēbes glabājas. Viņš mani izglāba, es iestājos Šai dienestā pie cēlā hercoga; Un viss, kas tālāk noticis ar mani, Stāv sakarā ar grāfu un šo dāmu.

Sebastians.

Tad iznāk nu, ka viņa vīlusies! — Bet dabas balss jums melojusi nav: Ar jaunavu jums savienoties tikās, Un zvēru — piemānīta neesat: Ir nevainīgs jums pielaulātais vīrs.

Hercogs.

Tam ticēt var! Viņš nāk no dižas cilts. Ja tiešamība tā un nav tik sapnis, Tad arī man šai dēkā daļa laimes.

Violai.

Tu tūkstoškārt man tiki sacījis, Par sievieti ka mīlot mani kaislāk.

Viola.

Šos vārdus varu apzvērēt vēlreiz; Tos uzticīgi sirdī paglabāšu, Kā debess velvē mūžam laistās gaisma, Vai diena spīd, vai satumst nakts.

Hercogs.

Sniedz roku

Un ļauj man skatīt tevi īstās drēbēs.

Viola.

Tās glabājas pie kuģa kapteiņa, Kurš mani izcēla šīs zemes krastā; Malvolio par viņu žēlojās, Un tādēļ atrodas viņš cietumā.

Olivija.

Lai brīvs viņš kļūst šo pašu brīdi! Kur ir Malvolio? Ak jā, šis nabags, Cik atceros, ir pazaudējis prātu.

Āksts atgriežas ar vēstuli.

Es pati biju tādā neprātā, Ka gluži piemirsu par viņa likstām. Kā viņam klājas, āksts?

Āksts. Ak ko nu, sinjora! Viņš ķepurojas pretī velnam, cik vien tas viņa apstākļos cilvēkam iespējams. Viņš ir sacerējis jums vēstuli, kuru man vajadzēja nodot jums jau no rīta; bet, tā kā ārprātīgo vēstules nav ne­kāds evaņģēlijs, tad gluži vienalga, kad tās izlasa.

Olīvija. Attaisi to vaļā un izlasi mums priekšā.

Āksts. Skatieties un klausieties: āksts ceļ priekšā ārprā­tīgā darbu. — «Jānudien, žēlīgā sinjora …»

Olīvija. Ko? Vai tu ar esi traks?

Āksts. Nē, visužēlīgā, es tikai lasu trakā vārdus. Ja jūs vēlaties, lai es to nolasu ar jūtām, nepārtrauciet mani.

Olīvija. Nu, labi, bet lasi to ar prātu.

Āksts. To es darīšu, madonna; bet, lai no viņas izdabūtu veselu prātu, tad jālasa pēc manas garšas. Tad nu uz­klausiet mani, augstā princese!

Olīvija. Fabian, lasiet jūs.

Fabians

lasa.

«Jānudien, žēlīgā sinjora, jūs nodarāt man netais­nību, un pasaulei tas jādabū zināt. Kaut arī jūs esat ieslodzījuši mani tumšā bedrē un uzdevuši mani uz­raudzīt savam piedzērušam tēvocim, es tomēr tikpat labi pārvaldu savus piecus prātus kā jūs savus. Ma­nās rokās ir jūsu pašu vēstule, kura mani pamudināja rīkoties tā, kā es rīkojos, un esmu pārliecināts, ka ar šo vēstuli es varu sevi attaisnot un jūs apkaunot. Do­mājiet par mani, ko gribat, uz brīdi es aizmirstu pie­nācīgo godbijību un runāju kā apvainots cilvēks. Par ārprātīgo turētais Malvolio.»

Olivija.

Vai to viņš rakstījis?

Āksts.

Jā, madonna.

Hercogs.

Tas nelīdzinās ārprātībai.

Olīvija.

Tūliņ to izlaidiet un vediet šurp.

Fabians aiziet.

Mans hercog, ja pēc visa pārciestā Jūs varat mani iemīlēt kā māsu, Lai vienā dienā divas kāzas svinam Un, ja jums patīk, abas vienā namā.

Hercogs.

Man jūsu priekšlikums ir patīkams.

Violai.

Mans jaunais draugs, jums jākalpo vairs nav; Man šķiet, bij pāža amats krietni grūts Priekš jūsu miesas sievišķīgiem spēkiem; Tik ilgi es jums biju pavēlnieks, Ka laiks nu jums par mani pavēlēt.

Olīvija.

Jūs māsa man!

Fabians atgriežas ar Malvolio.

Hercogs.

Tad šis ir ārprātīgais?

Olīvija.

Jā, mans hercog.

Kā labi jūtaties, Malvolio?

Malvolio.

Jūs esat netaisna pret mani, grāfien, Pavisam netaisna.

Olīvija.

Pret jums, Malvolio? Tas tiesa nav.

Malvolio.

Un tomēr ir tas tā; lūk, lasiet šo. Jūs nenoliegsiet sava rokraksta! Ja varat, stilu pārmainiet un burtus, Un savu zieģeli un domas liedziet, To nevarat jūs; atzīstieties tādēļ, Kādēļ tik skaidri izrādījāt jūs, Ka mīlat mani, kādēļ likāt man Jums uzsmaidīt, siet kāju siksnas krustām Un staigāt apkārt zeķēs dzeltenās? Kādēļ jūs likāt man pret kalpotājiem Un seru Tobiju būt augstprātīgam? Un, kad es paklausīju padevīgi, Kādēļ jūs likāt mani ieslodzīt Un sūtījāt pie manis garīdznieku, Kā ģeķi un kā ākstu mani smejot Visļaužu valodās? Kādēļ?