VILJAMS ŠEKSPĪRS - SPĪTNIECES SAVALDĪŠANA

Katarina.

Nu saki — kurš no taviem preciniekiem Tev ir pats mīļākais? Bet nemelo!

Bianka.

Mās, tici, netici, starp vīriešiem Man vēl neviens nav iepaticies tā, Lai kāda vaigu atšķirtu no citiem.

Katarina.

Tu melo, mīlīt. Ko, Hortenzio?

Bianka.

Ja viņš tev tīk, mās, zvēru es, nudien, Ka pati viņu sarimāšu tev.

Katarina.

Ak tā, tu vēlies kjut reiz bagāta: Ņemt Gremio un dzīvot greznu dzīvi.

Bianka.

Tad viņš ir tas, kāpēc tu mani apskaud? Nu, tad es saprotu: tev patīk joks, Tu visu laiku jokojies ar mani. Es lūdzu, Katiņ, atraisi man rokas.

Katarina

sit viņai.

Ak viss tik joks? Tad arī tas būs joks.

Ienāk Baptista.

Baptista.

Kas nu? Ei, meiten, kas par plēšanos? Bianka, panāc šurp. Raud, nabadzīte! Ej labāk šūt un nepinies ar viņu. Kā tev nav kauna, niknais velnagars! Kam viņai sit, kas nesit tev nekad? Vai viņa kādreiz skarbu vārdu teic?

Katarina.

Man sanāk dusmas, kad tā klusu cieš!

Metas uz Bianku.

Baptista.

Ko, manā klātbūtnē? Bianka, ej!

Bianka aiziet.

Katarina.

Jūs mani neieredzat! Zinu, zinu. Jums viņa dārgums, vīrs tai meklējams, Bet es lai basa dejoju šās kāzās Un vadāju pa elli pērtiķus.

Man pietiek: iešu izraudašos, Kamēr nāks reize visu atriebt jums.

Aiziet.

Baptista.

Vai ir vēl nelaimīgāks tēvs par mani? Bet kas tur nāk?

Ienāk Gremio un Lučencio, vienkārši ģērbies; Petručo un Hortenzio mūziķa izskatā; Tranio un Biondello ar kokli rokā

un grāmatām.

Gremio.

Labs rīts, draugs kaimiņ Baptista! Baptista.

Labrīt, draugs Gremio! Un sveicināti, sinjori! Petručo.

Jūs arīdzan, sinjor; vai jums nav meita, Kam Katarina vārdā, skaista, krietna?

Baptista.

Ir, ser, man meita, Katarina vārdā. Gremio.

Par strauju sākts; vaj'g ņemt ar apdomu. Petručo.

Jel netraucējiet, sinjor Gremio, gan pats es zināšu.

Kungs, esmu veronietis, dižciltīgs;

Daudz dzirdējis par jūsu skaisto meitu,

Par viņas gudrību un laipno dabu,

Un brīnum piemīlīgo kautrību

Un ierados pie jums kā nelūgts viesis,

Lai savām acīm pats to redzētu,

Ko ļaužu valodās tik bieži dzirdu,

Bet iemaksai par jusu labvēlību Es atvedu jums krietnu palīgu.

Norada uz Hortenzio.

Labs mūziķis un matemātiķis Un teicams skolotājs šais priekšmetos, Kas jūsu meitai, cik man zināms, patīk. Ja viņam atsakāt, es apvainotos; Viņš saucas Ličo, dzimis Mantu jā.

Baptista.

Mans sveiciens jums un jūsu paziņam;

Bet mana Katarina, nezinu,

Vai būs pa prātam jums, ko nožēloju.

Petručo.

Es saprotu, jums žēl no viņas šķirties, Un varbūt pats es nepatīku jums.

Baptista.

Jūs nepārprotiet mani: teikts, kā domāts. Bet, sinjor, jūs no kurienes? Kā vārds?

Petručo.

Mans vārds Petručo, es — Antonio dēls; Tēvs Itālijā bija pazīstams.

Baptista.

Es zinu, zinu; vēlreiz sveicināti!

Gremio.

Petručo, lūdzams, nu jau pietiek jums, Pie vārda laidiet citus lūdzējus; Baccare! Jūs tik rikšojat viens pats.

Petručo.

Pardon, kungs Gremio, es tūlīt beigšu.

Gremio.

Ir laiks; lai steiga precē neatkožas.

Kaimiņ, es nešaubos, ka jums patīkama šī uzmanība. Lai parādītu no savas puses tādu pašu cienību, es, kurš vairāk kā neviens esmu baudījis jūsu laipnību, atļaujos nodot jūsu rīcībā, šo jauno zinātnieku.

Norāda uz Lučencio.

Viņš ilgāku laiku studējis Reimsā; grieķu, latīņu un citas valodas prot tikpat labi kā šis kungs mūziku un matemātiku. Viņa vārds Kambio; lūdzu, pieņemiet viņa pakalpojumus.

Baptista. Tūkstoš paldies jums, sinjor Gremio. Sveiki, mīļais Kambio!

Uz Tranio.

. Bet jūs, cienīts kungs, liekas, esat svešinieks; vai drīkstu vaicāt, kādā nolūkā esat ieradies?

Tranio.

Sinjor, jūs piedosiet man pārdrošību, Ka es, vēl svešnieks šinī pilsētā, Jau ierodos pie jums kā precinieks, Lai lūgtu jūsu daiļās meitas roku. Man zināms jūsu stingrais noteikums — Dot priekšrocības vecākajai meitai. Es tomēr vienu cerēt atļaujos, Ka jūs, par manu dzimtu apvaicājies, Tāpat kā visiem citiem preciniekiem, Man laipnu uzņemšanu neliegsiet. Un jūsu meitām izglītības labā Es nododu šo kokli vienkāršo Un latīņu un grieķu grāmatas. Ja pieņemsiet, tās celsies vērtībā.

Baptista.

Jūs sauc Lučencio? No kurienes?

Tranio.

No Pizas, cienīts kungs, Vinčencio dēls. Baptista.

Viņš Pizā godāts vīrs; es viņu zinu No valodām; un jūs es apsveicu. Nu ņemiet kokli jūs, jūs grāmatas; Pie savām skolniecēm jums jāiet tūdaļ. Ei, panāc šurp!

Ienāk kalpotāja.

5os kungus pavadi Pie manām meitām, abām piesaki, Ka viņi skolotāji, lai tos klausa.

Apkalpotājs, Lučencio un Biondello aiziet.

Mēs, kungi, dārzā pastaigāsimies, Tad iesim pusdienās. Man ir liels prieks Par jums, es ticu, jūs to sapratīsiet.

Petručo.

Sinjor Baptista, esmu ļoti aizņemts, Diendienā nevaru nākt precībās. Mans tēvs jums pazīstams, tam līdzinos; Viņš atstāja man lielu mantojumu, Tas nav vis notērēts, bet vairojies. Ja iegūstu es jūsu meitas mīlu, Tad sakiet, kas nāk viņai pūrā līdz.

Baptista.

Pēc manas nāves — puse manu muižu, Un skaidrā — dividesmit tūkstoš kronu.

Petručo.

Par to kā drošību no sevis viņai, Ja gadītos tai palikt atraitnei, Es visas savas muižas atstāju. Mums atliek uzrakstīt šo vienošanos, Lai rokā būtu līgums nelaužams.

Baptista.

Mums tomēr atliek vēl pats galvenais — Jums jāiekaro viņas mīla, saprotiet.

Petručo.

Nu, tas ir nieks! Man, tēvs, jums jāsaka, Es tikpat drošs kā viņa stūrgalvīga. Kur divi trakas uguns sastopas, Tās aprij visu, kas vien cejā. Vējš lēnām liesmās uzpūš dzirksteli, Bet vētras brāziens apdzēš ugunsgrēku. Tāds esmu es — man viņa padosies; To precu es kā vīrs, nevis kā zēns.

Baptista.

Tāds tu man precinieks! Lai izdodas. Bet bruņojies pret skarbu vārdu.

Petručo.

Uz visu gatavs, tā kā kalns pret vējiem; Tas nekustas, lai brāž kad brāzdami.

Hortenzio ieskrien ar pārsistu galvu.

Baptista.

Kas jums, mans draugs? Jūs izskatāties bāls! Hortenzio.

Aiz bailēm, saku jums, aiz bailēm nobālis.

Baptista.

Nu ko, kā veicās meitai mūzikā?

Hortenzio.

Man šķiet, tai veiktos labāk kareivjos, Lai rīkojas ar šķēpu, nevis kokli.

Baptista.

Tad nemācījāt viņai kokli sist?

Hortenzio.

Nē, kokli viņa sasita pret mani.

Es teicu viņai, ķēriens nepareizs,

Un liecu viņas roku vingrināties,

Bet viņa noskaitās kā nelabais:

«Ak ķēriens saucas tas? Tad es jums ķeršu!»

Un pie šiem vārdiem — bāc, pa galvu man,

Kā izmaucos es visai koklei cauri,

Tā ilgi stāvēju kā apstulbis,

Ar kokli kaklā tā kā kāķa klučos;

Bet tikām viņa mani lamāja

Par džīgātāju, lempja mūziķi

Un desmit tādiem izmeklētiem vārdiem.

Petručo.

Na, parauj jods, par tādu meiču prieks! Man viņa iepatīkas vienmēr vairāk; Tā gribētos ar viņu patērzēt!

Baptista.

Būs labi, esiet mierīgs. Tagad jūs Nu sāksiet mācīt manu otru meitu; Mīl viņa mūziku un laipna būs. Sinjor Petručo, iesim, nāciet līdz. Vai lai es savu Kati sūtu šurp?

Petručo.

Ja drīkstu lūgt: es gaidīšu.

Baptista, Gremio, Tranio un Hortenzio aiziet.

Kad nāks, man jābūt gudram preciniekam. Ja lamāsies, es viņai pateikšu, Cik jauki viņa dzied — kā lakstīgala. Ja sarauks pieri, teikšu — viņas vaigs Par rozi svaigāks, rīta aprasotu. Ja mēma, man ne vārda nesacīs, Es cildināšu viņas daiļrunību, Cik aizgrābjoša tāda valoda.