VILJAMS ŠEKSPĪRS - SPĪTNIECES SAVALDĪŠANA

Lords.

Dievs, pasargi no tāda neprāta!

Milords, tāds varens kungs, no augstas kārtas,

Tik ļoti bagāts, godāts, pazīstams,

Vienmēr vēl mocās paša ļaunā varā!

Slajs. Ko, jūs gribat mani traku pataisīt? Vai neesmu es Kristofors Slajs, vecā Slaja dēls no Bertonkalna, pa dzimšanai pauninieks, pa skolai vilnas kārsējs, pa maiņām lāču vadītājs un skārdnieks pa tagadējam amatam? Jūs varat prasīt Marianai Hekitai, ziniet, resnajai krodziniecei Vinketā, vai viņa mani nepa­zīst; ja viņa teiks, ka viņas birkā man nav iezīmēti četrpadsmit pensi par nodzerto gaišalu, tad sauciet mani par lielāko meli pasaulē. Ko! Tak neesmu es apmāts? Tāpēc …

Trešais kalpotājs.

Tāpēc tik noskumusi jūsu cienīgā!

Otrais kalpotājs.

Tāpēc tik sadrūvuši jūsu kalpi!

Lords.

Tādēļ vairs radi neapmeklē jūs,

Jo jūsu liksta viņus atbaida.

Milord, jel padomā par savu cilti,

Sauc mājās savus senos gaišos prātus,

Dzen prom šos nejēdzīgos posta murgus.

Lūk, tavi ļaudis gaida pavēles:

Viens mājiens tavs — un katrs darīs savu.

Tu vēlies mūziku? Dzi, Apollons

Jau kokli skandina, un putnu būrī

Tev lakstīgalas divdesmit nu dzied.

Vai gribi atgulties? Tur dusas vieta

Tev smalki uzposta, daudz mīkstāka

Par baudu gultu Semiramidai.

Tu vēlies pastaigāt? Būs ceļš tev puķēm klāts.

Varbūt tu izjāsi? Zirgs apseglots

Stāv zelta iemauktos un zvaigžņu segā.

Vai dosies medībās? Par cīruli

Tavs vanags straujāk gaisā pacelsies;

No tavu suņu rejām trīcēs mākoņi

Un dobji atbalsosies pazemē.

Pirmais kalpotājs.

Tik parīdi: par briedi ātrāk skries Viss bars, par stirnu vieglākas tiem kājas.

Otrais kalpotājs.

Vai patīk gleznas tev? Mēs rādīsim Adonīsu, viņš atlaidies pie strauta, Kur niedrēs paslēpusies Citera; No viņas elpas niedres šūpojas, Kā maiga vēsma tanīs rotātos.

Lords.

Mēs parādīsim Jo, kā jaunavu Ceiss pēkšņi pārsteidza un pievīla; Tikpat kā dzīva gleznota šī aina.

Trešais kalpotajs.

Vai Dafni, bēgot ērkšķu biezoknī, — Tai kājas saskrāpētas asiņainas; Raud, viņu uzlūkodams, Apollons. Cik asinis un asaras te spilgtas!

Lords.

Tu esi lords, īsts lords, cits it nekas; Tev pieder sieva, tādas skaistules Nav otras vairs šais nabadzīgos laikos.

Pirmais kalpotājs.

Kad asaras, par tevi straumēm lietas, Vēl viņas vaigu nebij grauzušas, Bij viņa jaukāka par visām būtnēm, Un arī tagad nav tai līdzīgas.

Slajs.

Es tiešām — lords? Man sieva skaistule? Vai sapņoju? Vai sapnis bij līdz šim? Nē, nē, es neguļu — es redzu, dzirdu, Es runāju un ožu, visu jūtu; Pie dzīvības, nudien es būšu lords, Nevis kāds skārdnieks, kura vārds ir Slajs. Lai iet — tad dodiet šurp man manu sievu, Un vēlreiz saku: krūzi plānalus!

Otrais kalpota js.

Vai diždzimtība nenomazgās rokas? O, kāds mums prieks, ka jums jau labāk kļūst, Ka sākat apzināties, kas jūs esat! Piecpadsmit gadu dzīvojāt jūs sapnī, Un nomods ļaunāks bija jums kā miegs.

Slajs.

Piecpadsmit gadu! Na, tas labi snausts! Un nerunāju es nekā tai laikā?

Pirmais kalpota jā.

O jā, milord, bet tikai tukšu vien;

Jūs gulējāt šai krāšņā istabā,

Tak deldzāt, it kā izmests jūs pa durvīm, —

Par mūsu krodzinieci gaudāties

Un piedraudējāt viņu apsūdzēt,

Ka lieto nepareiza mēra krūzi;

Tad saucāt Cecīliju Hekitu.

Slajs.

Nu jā, tā mūsu krodzinieces meita.

Trešais kalpotājs.

Ei, ser, ne zināms jums tāds krogs, ne meita,

Nedz tādi cilvēki, ko piesaucāt:

Tāds Stīvens Slajs, kāds grieķis vecs Džons Nepss,

Kāds Pīters Terfs un Henrijs Pampernels;

Vēl desmit divdesmit tamlīdzīgu,

Ne kādreiz redzētu, ne dzirdētu.

Slajs.

Lai slavēts dievs, ka man jau labāki! Visi.

Amenl

Slajs.

Es pateicos: jums arī būs savs labums nu.

Ienāk pāžs, pārģērbies par lēdiju, sulaiņu pavadībā.

Pāžs.

Kā klājas manam kungam?. Slajs.

Lieliski!

Te ēdamā tik daudz. Kur mana sieva?

Pāžs. -

Šeit esmu, cienītais, ko pavēlēsiet man?

Slajs.

Ja sieva jūs, kam nesauciet par vīru? Es ļaudīm — lords, jums — mīļais vīrs.

Pāžs.

Mans vīrs un kungs, mans kungs un laulāts draugs, Bet es jums jūsu padevīgā sieva.

Slajs.

Es saprotu. Bet kā jūs saukt? Lords.

Madam.

Slajs.

Vai madam Alise vai Džoena? Lords.

Madam — un viss: kā lēdijas sauc lordi. Slajs.

Nu, sievas madāma, te ļaudis teic, Es esot snaudis gadus piecpadsmit.

Pāžs.

Jā, un man tie likās it kā trīsdesmit, Cik ilgi šķirta es no jūsu gultas.

Slajs.

Tas gan par daudz. Klau, atstājiet mūs vienus! Madam, tad noģērbieties, nāciet gulēt.

Pāžs.

Lord, trīskārt cienītais, jūs piedosiet, Vēl kādu nakti pavadiet bez manis, Vismaz līdz saules rietam šovakar:

Ārsts stingri noliedza jums pieskarties — Jo varot atjaunoties jūsu kaite, — Lai atturoties es no jūsu gultas. Šāds svarīgs iemesls jāievēro mums.

Slajs. Ai jā, šai stāvoklī gan man grūti būs gaidīt tik ilgi. Bet ne par ko es vairs negribētu krist atpakaļ murgos; tad pagaidīšu arī, lai miesa un asinis saka, ko grib.

Ienāk kalpotājs.

Kalpotājs.

Kungs, aktieri uz jūsu veselību Grib izrādīt šeit jautru komēdiju; To ieteic ārsts kā labu līdzekli, Jo skumjas sabiezina jūsu asinis Un drūmās domas auklē ārprātu. Jums, saka, jānoskatās tāda luga, Kas uzjautrina, garu pacilā, Dzen bēdas prom un paildzina dzīvi.

Slajs. Nudien, es gribu, lai tik spēlē. Bet kas tas būs: vai kumēdiņi, budēļi vai virves deja?

Pāžs.

Nē, mīļais ser, daudz baudāmāka viela.

Slajs.

Ko, ēdamviela?

Pāžs.

Kāds patiess notikums.

Slajs. Nu labi, redzēsim. Nāc, sievas madam, apsēdies man līdzās; lai trako pasaule — vairs jaunāki mēs nepaliksim.

Fanfaras.

Lučencio un Tranio uznāk.

Lučencio.

Ak Tranio, jau sen es vēlējos

Būt Padujā — šai mākslu šūpulī;

Nu esmu auglīgajā Lombardijā —

Visjaukākajā Itālijas dārzā!

Ar mana mīļā tēva svētību

Un tevi, viņa doto palīgu,

Mans labais draugs un norūdītais kalps,

Mēs paliksim nu šeit un ķersimies

Pie zinību un dailes studijām.

Daudz cienījamu vīru arī Pizā,

Tur esmu dzimis, audzis, tur mans tēvs;

Kā tirgotājs viņš tālu pazīstams —

Vinčencio, no Bentivoli cilts.

Vinčencio dēls, Florencē kas mācījies, —

Tas viņa cerības reiz piepildīs

Un cēliem darbiem bagātību kronēs.

Tāpēc, mans Tranio, te studēšu

Es tikumus un filozofiju,

To prātniecības nozari, kas māca,

Ka tikums vien ir īstās laimes pamats.

Nu saki pats: vai, Pizu atstādams,

Es neierados Padujā kā virs, Kurš pamet sēkli, dzelmē mezdamies, Lai pilnā mērā slāpes dzesētu?

Tranio.

Jel piedodiet man, laipnais pavēlniek, Es domāju par to, tāpat kā jūs; Man prieks par jūsu ciešo nodomu Sūkt saldās prātniecibas saldumu. Tik, mīļais kungs, ka, dievinādami Kā tikumus, tā stingro morāli, Par stoiķiem mēs nepārvērstos tā, Lai, nododoties Aristotelim, Pagalam nepiemirstos Ovīdijs. Jūs vingrinieties loģikā ar draugiem Un retoriku laidiet sarunās; Vēl ielīksmos jūs mūzika un dzeja; Bet matemātiku un metafiziku — To iebaudiet, kad vēders jūtas tukšs; Uz ko nav patikas, tas nenes augļus: Kungs, īsi teikt, to studējiet, kas mīļš.