VILJAMS ŠEKSPĪRS - SPĪTNIECES SAVALDĪŠANA

Ar tādām vainām, ko tev minēju, — Pie vīra izdot Katarinu. Tāpēc Baptista ietur kārtību: Neviena agrāk nelaist klāt Biankai, Pirms aizlaista nav ērce Katarina.

Grumio.

Jā, ērce Katarina! Ai, ai, ai!

Vai meitai vārdu ļaunāku kāds zina?

Hortenzio.

Petručo, draugs, tu man te palīdzēsi; Es ģērbšos vienkārši, un mani tu Baptistam ieteiksi par meistaru Un skolotāju mūzikā Biankai. Šis amats dos man labu iespēju Pie viņas būt un mīlā atzīties, Un nepazītam iegūt viņas sirdi.

Grumio. Vai tā nav blēdība! Skat, jaunie ļaudis saliek kopā prātus, lai vecos ļaudis piekrāptu.

Ienāk Gremio un Lučencio, pārģērbies par skolotāju.

Saimniek, paskatieties — kas te ienāca, a?

Hortenzio.

Klus', Grumio! Tas ir mans sāncensis. Petručo, tu nāc nomaļus.

Grumio.

Nekas, glīts jauneklis, īsts amorozo!

Gremio.

Viss labi; sarakstu es izlasīju. Bet, sinjor, ievērojiet: grāmatas Jūs dodiet iesietas un tikai tās Par mīlu, cita nelieciet tai lasīt, Vai mani saprotat? Pie krietnas algas, Ko dos jums dāsnais sinjors Baptista,

Es vēl ko pielikšu. Seit papīri Un cits, to visu smaržām iesvaidiet: Jo viņa, kurai tas viss rokā nāks, Par smaržām saldāka. Ko sāksiet lasīt?

Lučencio.

Lai lasītu ko lasīdams ar viņu,

Viss mana pavēlnieka labā nāks;

Par jums es jūsu vietā cīnīšos,

Varbūt būs lielāks iespaids maniem vārdiem,

Jo neesat, kungs, zinātnieks šais lietās.

Gremio.

O, zinība, cik tu gan brīnišķa!

Grumio.

O, teteri, kāds tu gan ēzelis!

Petručo.

Ciet klusu!

Hortenzio.

Csst, Grumio! Kā veselība, sinjor Gremio? Gremio.

Man prieks ir sastapt jūs, sinjor Hortenzio. Vai zināt, kur es eju? Pie Baptistas Minolas; Es viņam apsolīju steigšus sameklēt Tā daiļajai Biankai skolotāju. Un te par laimi tāds man atradās, Šis jaunais cilvēks, krietns zinātnieks, Daudz mācījies: viņš lasa dzejoļus Un citas grāmatas, nu, protams, labas.

Hortenzio.

Man prieks; es sarunāju kādu kungu, Viņš solīja man ieteikt mākslinieku, Kas mūsu dāmu mācīs mūzikā.

Kā redzat, esmu centies es tapat Biankai pakalpot, jo mīlu viņu.

Gremio.

Es arī mīlu — pierādīšu darbos. Grumio.

Ar savām kabatām viņš pierādīs.

Hortenzio.

Nav laika mums te lielīties ar mīlu:

Ja uzklausīsiet mani, pateikšu

Jums kaut ko jaunu, svarīgu mums abiem.

Šeit ir kāds kungs — man sastapt gadījās, —

Kurš savā labā sekmē mūsu labu:

Viņš gatavs Katarinu bildināt

Un precēt to, ja pūrs tam patiktos.

Gremio.

Tā sacīts — darīts, tad jau lieliski! Hortenzio, vai viņas trūkumus viņš zin?

Petručo.

Es zinu: viņa jauna, spītīga.

Bet, ja tas vien, tad nelaime nav liela.

Gremio.

Nav nelaime, mans draugs? Jūs kādu laužu?

Petručo.

Es veronietis un Antonio dēls. Tēvs nomira, es vienīgs mantinieks Un ilgu mūžu ceru nodzīvot.

Gremio.

Ar tādu sievu laimīgam kjūt grūti! Bet, ja jums patika, tad — dievs ar jums, Es gatavs palīdzēt. Tad ņemsiet gan Šo meža kaķeni?

Petručo.

Un dzīvošu!

Grumio

pie sevis.

Viņš viņu ņems? Es gan to pakārtu. Petručo.

Kam citam esmu es šeit ieradies? Jeb vai no mazas brēkas tapšu kurls? Vai dzirdēts nav, kā lauvas nikni rēc? Vai dzirdēts nav, kad jūra vētrā krāc Kā negants, satracināts meža zvērs? Vai dzirdēti nav dārdi kaujaslaukā Un pērkonlielgabali debesīs? Vai niknā kaujā apkārt skanējuši nav Man kliedzieni un zviedzieni, un rags? Nu mani baidāt jūs ar sievas mēli, Kas mūsu dzirdi neaizskar ne tik Kā plīstošs kastan's zemniekpavardā! Tas bērniem bubulis!

Grumio

pie sevis.

Viss viņam nieks!

Gremio.

Hortenzio, klau?

Šis drošprātis vai pašas laimes sūtīts, Man šķiet, viņš kaut ko iegūs sev un mums.

Hortenzio.

Tāpēc es apsolu, ka uzņemamies mēs Par kāzām visus izdevumus segt.

Gremio.

Lai iet, ja vien tik būtu iznākums.

Grumio

pie sevis.

Tas tikpat drošs kā krietns mielasts man.

Uznāk Tranio, grezni tērpies, un Biondello.

Tranio.

Nu sveicināti, sinjori! Vai drīkstu lūgt

Man rādīt ceļu pašu īsāko,

Kur dzīvo sinjors Baptista Minola?

Biondello.

Tas, kam tās divas skaistās meitas, jā?

Tranio.

Jā, jā, tas pats gan, Biondello. Gremio.

Bet varbūt, sinjor, domājat jūs viņas … Tranio.

Var būt, ka viņas, varbūt viņu, kas jums par to? Petručo.

Es vienu izlūgtos — likt mierā pūcīgo. Tranio.

Kungs, pūcīgās man nepatīk. Biondello, iesim!

Lučencio.

Sākts labi, Tranio.

Hortenzio.

Tik vienu vārdu, kungs! Jūs preciniekos ejat, jā vai nē?

Tranio.

Ja arī tā, vai tas kāds noziegums?

Gremio.

Nē, nav, ja ejat, nevaicādams mums. Tranio.

Sinjor, ceļš katram brīvs bez cita ziņas — Kā jums, tā man.

Gremio.

Bet ne pie viņas.

Tranio.

Kāpēc man jāprasa?

Gremio.

Tāpēc — man jāziņo, Ka viņu iemīlējis sinjors Gremio.

Hortenzio.

Ka viņu mīl sinjors Hortenzio.

Tranio.

Sinjori, mieru! Esiet dižciltīgi, Man jums kas sakāms, bet jūs uzklausiet. Baptista, cik man zināms, goda vīrs, Viņš kādreiz pazinās ar manu tēvu. Ja viņa meita būtu skaistāka, Nekā tā ir, un precinieku vairāk, Es tomēr būtu viņai viens no tiem. Bij Ledas meitai tūkstoš pielūdzēju; Ja daiļai Biankai ir tūkstoš viens, Lučencio starp viņiem turēsies, Kaut vai pats Pariss nāktu sacensties.

Gremio.

Skat, skat, šis kundziņš pārklaigās vēl visus mūs! Lučencio

viņam paklusām.

Draugs, ceļu vaļā: kleperis tam vājš.

Petručo.

Hortenzio, ko nozīmē šis runas?

Hortenzio.

Mans kungs, ja drīkstētu vēl pavaicāt: Vai esat redzējis Baptistas meitu?

Tranio.

Nē, kungs; cik zinu, viņam divas meitas: Tā viena esot varen pūcīga, Tā otra — skaistule un mīlīga.

Petručo.

Sinjor, tā pirmā mana, to likt mierā!

Gremio.

Lai savu darbu dara Hērakls. Divpadsmit Alkidu pret to ir nieks.

Petručo.

Sinjor, vai sapratāt, ko es jums teicu? To meiteni, kam jūs šeit uzglūnat, Tēvs mājās ieslēdzis no preciniekiem, Un, tikmēr neizdos nevienam pašam, Pirms nebūs izprecēta vecākā: Tad tikai jaunākā kļūs brīva.

Tranio.

Ja tā, sinjor, tad jūs gan vienīgais Te man un arī citiem varat līdzēt. Tad lauziet ledu, savu izvediet! Jūs ņemsiet vecāko, lai kļūtu brīva Mums jaunākā; un viņas ieguvējs Jums savu pateicību neatraus.

Hortenzio.

Sinjor, tas labi teikts un labi domāts; Bet, ja jūs nākat līdz kā precinieks,

Tad jums, tāpat kā mums, šim džentlmenim Par pūlēm jādod laba atalga.

Tranio.

Es, cienījamie, kūtrs nebūšu; tāpēc Jau šovakar jūs ielūdzu pie sevis. Mēs iedzersim uz dāmu veselību; Tā darīsim, kā advokāti mēdz: Tie tiesā pretnieku, bet dzīrēs draugi.

Grumio un Biondello.

Jauks priekšlikums! Nu, biedri, steigsimies!

Hortenzio.

Nudien labs priekšlikums, lai notiek tā! Petručo, būšu es tavs ben venuto.

Visi prom.

Ienāk Katarina un Bianka.

Bianka.

Tu, māsiņ, dari pāri man un sev, Kad turi mani tā kā kalponi Un verdzeni; man kauns. Es visas rotas Tev atdošu, tik atraisi man rokas; Pat drēbes nometīšu, ja tev tīk, Un visu darīšu, kā tu man liksi, Jo zinu, jāklausa man vecākai.