VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

Falstafs. Nē', nu jau ir par vēlu pātarot. Divus sadurstīju kā sietus. Abi nātna drēbēs tērptie nelieši saņēma sa­vu algu. Es tev saku, Hel, un, ja es meloju, tad spļauj man acīs vai sauc mani par ēzeli! Tu zini, kā es māku atsist cirtienus. Lūk, tā es nostājos un tā dar­bojos ar zobenu! Un tad man uzmācās četri nelieši nātna drēbēs …

Princis Henrijs. Ko — četri? Nupat tu teici, ka divi.

Falstafs. Četri, Hel! Es teicu četri.

Poinss. Jā, jā, viņš teica četri.

Falstafs. Šie četri nostājās rindā un visi uzreiz bruka man virsū. Es daudz nebēdāju un uzķēru ar vairogu cirtienus no visiem septiņiem — tā!

Princis Henrijs. No septiņiem? Nupat bija tikai četri.

Falstafs. Nātna drēbēs?

Poinss. Ja, četri nātna drēbēs.

Falstafs. Septiņi, zvēru pie zobena spala, ja nav tā, sauc mani par nelieti!

Princis Henrijs. Lūdzu, ļauj viņam vaļu, tūlīt būs vēl vairāk!

Falstafs. Vai tu klausies arī, Hel?

Princis Henrijs. Klausos, Džek, un ņemu vērā.

Falstafs. Klausies, jo ir vērts klausīties. Šie deviņi nātna drēbēs, kā jau teicu . ..

Princis Henrijs. Jau atkal par diviem vairāk!

Falstafs. Un kad nu viņu zobeniem smailes bija nolauz­tas …

Poinss. Tad dūša tiem iešļuka biksēs.

Falstals. Tad tie metās mukt. Bet es tiem uz pēdām pa­kaļ, ko nagi nes. Un vēja ātrumā septiņi no vienpa­dsmit dabūja savu algu.

Princis Henrijs. Šausmīgi! Vienpadsmit vīru nātna drē­bēs izauguši no diviem!

Falstals. Un tad pats velns bija uzbūris trīs negantus ne­liešus zaļos ģērbos. Tie uzbruka no muguras — bija tik tumšs, ka pats savu roku nevarēju saredzēt.

Princis Henrijs. Šis melu kamols ir tāds pats kā viņa tēvs, kas to radījis. Tas ir liels un plats kā kalns, acīm redzams, rokām taustāms. Ak tu resgalīgais put- rasgalva! Tu melīgais pintiķi! Tu neķītrā, novazātā tauku muca!

Falstafs. Ko? Vai tu traks palicis, vai? Kas tiesa, tas tiesa!

Princis Henrijs. Nu saki pats — kā tu varēji ieraudzīt tos trīs vīrus zaļos ģērbos, ja bija tik tumšs, ka pats savu roku nevarēji saredzēt? Nu paskaidro, kā to saprast!

Poinss. Jā, Džek, paskaidro!

Falstafs. Ko? Ar spaidiem? Ar varu? Ja es tupētu siek­stā vai uz moku sola, ir tad jūs ar varu nekā man neizspiestu. Spaidu ceļā dabūt paskaidrojumus! Ja tie būtu tik lēti kā kazenes, tomēr ar varu jūs neiz­spiestu no manis neko, nē, itin neko!

Princis Henrijs. Par šādu grēku nav ne runas! Šis zaķa­pastala, smagnējais, slinkumā palaidies miegapūznis, gaļas kalns, tāds jau zirgam muguru ielauzīs!

Falstafs. Nost, tu ģindeni, zušāda, tu kaltētā govs mēle, tu cīpstala, žāvētā menca — man pietrūkst elpas no­saukt, kam tu līdzinies! — tu drēbnieka olekts, tukšā maksts, iesms, greizais rapieris .. .

Princis Henrijs. Labi, atņem mazliet elpu un turpini tādā pašā garā. Un, kad tu savus neķītros salīdzinājumus būsi pateicis, tad klausies, ko tev sacīšu.

Poinss. Iegaumē, Džek.

Princis Henrijs. Mēs redzējām, ka jūs četri uzbrukāt četriem. Jūs tos sasējāt un atņēmāt tiem mantu. Un tagad paklausies, kā gluži vienkāršs stāsts atmaskos jūsu lielību. Pēc tam mēs abi uzbrukām jums čet­riem un vienā mirklī atņēmām laupījumu, un tas ir mūsu rokās. Jā, mēs varam jums parādīt tepat uz vietas. Un tu, Falstaf, tik mudīgi aizstiepi savu tau­ku nastu, tik žigli un veikli, ka taisni jābrīnās. Un lūdzies žēlastību, baurodams kā vērsis. Kāds tu gan esi grēkagabals: atkapāt zobenu un tad apgalvot, ka tas noticis kautiņā! Kādu blēža niķi, kādu viltīgu ieganstu, kādu izvairu nu tu izdomāsi, lai glābtu sevi no acīm redzama kauna?

Poinss. Saki, Džek, — kur nu spruksi?

Falstafs. Dievs mans liecinieks, es pazinu tevi tikpat labi kā to, kas tevi radījis! Klausieties, kungi, vai man klātos nonāvēt troņa mantinieku? Vai drīkstētu griezt krūtis pretī īstam princim? Tu zini, ka esmu drošsirdīgs kā Herkuless, bet ņem taču vērā instin­ktu! Pat lauva neaiztiks īstu princi. Instinkts nav joka

lieta: es bēgu aiz instinkta. No šī brīža es uz visu mūžu būšu vislabākajās domās par sevi un arī par tevi. Es parādīju, ka esmu īsts lauva, bet tu parādīji, ka esi īsts princis. Dieva dēļ, draugi, man prieks, ka jums nauda turas. Saimniec, durvis ciet! Šonakt no­modā, rīt grēkus sūdzēt! Brašie zēni! Zelta puikiņas! Novēlu jums visus titulus, kas pienākas labiem drau­giem. Nu tad palīksmosim! Vai neuzvedīsim kādu pašsacerētu ludziņu?

Princis Henrijs. Lai notiek! Par tavu mukšanu!

Falstafs. Bet Hel! Ja tu uzskati mani par savu draugu, tad vairs ne vārda!

Ienāk krodziniece.

Krodziniece. Ak Jēzus! Cienīts prinča kungs!

Princis Henrijs. Kas tad nu milēdijai saimniecei lēcies? Vai kas uz sirds?

Krodziniece. Ak milord! Kāds galma augstmanis grib ar jums runāt. Viņš teic, ka nākot no jūsu tēva.

Princis Henrijs. Dod viņam, kas karaļa vīram pienākas, un sūti to atpakaļ pie manas mātes.

Falstals. Kāds izskatās šis kungs?

Krodziniece. Vecīgs vīrs.

Falstafs. Ko tas vecis meklē pusnaktī ārpus savas gul­tas? Vai lai es dodu tam atbildi?

Princis Henrijs. Esi tik labs, Džek.

Falstafs. Es viņu izvadīšu veicīgi, goda vārds!

Aiziet.

Princis Henrijs. Nu, kungi! Pie svētās dievmātes, jūs kāvāties vareni! Tu Bardolf un tu Peto, — jūs arī esat lauvas un mukāt aiz instinkta; jūs negribējāt aiztikt īstu princi, vai ne tā? Kauns!

Bardolls. Ticiet man, es muku, kad redzēju citus mū­kam.

Princis Henrijs. Bet sakiet nopietni — kādēļ Falstafa zobens tik robains?

Peto. Nu, viņš saroboja to ar dunci un teica, ka zvērēšot pie visiem angļu svētumiem un piespiedīšot jūs no­ticēt, ka tas tiešām noticis kaujā. Un viņš pierunāja mūs darīt tāpat.

Bardolls. Jā, un lika mums ar smilgu sabakstīt nāsis asi­nis un tad aptraipīt drēbes, un apgalvot, ka tās ir go­dīgu cilvēku asinis. Tad nu gan man bija jādara tas, ko es septiņus gadus nebiju darījis. Man bija jāno­sarkst par šādu nejēdzīgu krāpšanu.

Princis Henrijs. Ak tu blēdi! Pirms astoņpadsmit gadiem tu nozagi kausu vīna un tevi pieķēra nedarbā; kopš tā laika tu sarksti ikreiz, ja tevi pārsteidz. Tavā rī­cībā bija uguns un zobens, un tomēr tu laidies mukt. Kāds instinkts tevi dzina to darīt?

Bardolls,

rādīdams uz savu degunu un vaigiem. Milord, vai redzat šos meteorus un sarkano blāzmu?

Princis Henrijs. Redzu.

Bardolfs. Kā jums šķiet, ko tas nozīmē?

Princis Henrijs. Uzpampušas aknas un noliesējušu maku.

Bardolls. Pareizāk sakot, tas nozīmē uzmaukt dzīru vai­nagu.

Princis Henrijs. Vēl pareizāk izsakoties — nevis vai­nagu, bet cilpu.

Atgriežas Falstais.

Tur nāk kalsnais Džeks! īsts kaulukambaris! Nu, mans mīļais pelu mais! Cik gadu jau pagājis, kopš tu pēdējo reizi redzēji pats savu celi?

Falstafs. Savu celi? Tavos gados man viduklis bija šmaugs kā vārnas kāja. Es būtu varējis izlīst caur jebkura domnieka zīmoggredzenu. Pie velna visas bēdas un nopūtas! Tās piepūš cilvēku kā pūsli. Ir pienākušas nelāga ziņas. Bija ieradies sers Džons Bresijs; rīt no rīta tev jābūt galmā. Pazīstamais zie­meļu trakgalvis Persijs un tas velsietis, kas sapēra Amaimonu un Luciferam uzlika ragus, un pašu velnu piespieda zvērēt uz Velsas āvas krusta, — kā viņu sauca?

Poinss. Ā, Glendovers!

Falstafs. Ovens, Ovens, tas pats! Un viņa znots Morti­mers un vecais Nortumberlends, un vēl varonīgais visu skotu skots Daglass, kas jāšus uzdrāž visstāvā­kajā kalnā …