VILJAMS ŠEKSPĪRS - OTELLO

Montano.

Mans ģenerāl, es smagi ievainots Un runāt nespēju. Lai pārstāsta

Jums jūsu virsnieks, viņš visu redzēja. Es vainīgs neesmu un neapzinos, Ka būtu izteicies vai darījis Ko vairāk par atgaiņāšanos. Šis grēks ir tāds, kas aizstāvēties spiež Pret uzbrucēju.

Otello.

Dievs liecinieks, Man asinis jau prātu mulsina Un niknums nomāc skaidro sajēgu. Bet, ja reiz uzsākšu es rīkoties, Vai roku pacelšu, tad sods var ķert Pat krietnāko no jums. Nu pastāstiet, Kā radās kņada, kurš bij iesācējs. Un tas, kurš izrādīsies vainīgs, Lai būtu viņš kaut miesīgs brālis man, Vairs netiks žēlots. — Tādā laikā, Kad pilsēta vēl kara stāvoklī Un ļaužu sirdis vēl arvienu bailēs dreb, Sākt pašiem mājās tādu kautiņu; Turklāt vēl naktī, sardzē stāvot! Cik nelietīgi! Jago, kas iesāka?

Montano.

Ja tu aiz draudzības vai bailēm sāksi Mums niekus melst un patiesību neteiksi, Tad karavīrs tu neesi.

Jago.

Jel rimsties! Es labāk ļautu, lai man mēli izgriež, Ne kaut ko sliktu teikt par Kasio. Nu labi, teikšu taisnību, jo ceru, Ka viņam nekaitēšu. — Ģenerāl, Pašlaik Montano runājās ar mani, Kad kliegdams pieskrēja kāds kareivis, Bet šim pa pēdām dzinās Kasio Ar kailu zobenu. Te Montano To apturēja, lūgdams palikt mierā.

Es steidzos pakaļ kliedzējam, lai tas No miega neuzceltu visu pilsētu. Bij aurotājam veiklas kājas, Un ļaudis pamodās. Tad izdzirdu, Ka šķind aiz muguras jau zobeni Un lāstus izgrūž Kasio, kurš agrāk Nekad nav lādējies. Pēc brītiņa Es biju klāt un atradu tos abus Te cīnāmies. Bet tad jau arī jūs Drīz bijāt te un abus izšķīrāt. Lūk, arī viss, ko varu ziņot jums! Bet kurš tad ir no mums bez sava grēka! Jā, šoreiz pārskatījās Kasio, Aiz dusmām ievainodams labdari. Šķiet, īstais vainīgais bij tomēr bēdzējs, Kurš Kasio kaut kā bij aizvainojis; Tas pacietību zaudējis.

Otello.

Tev, Jago,

Spiež cēlas jūtas draugu attaisnot. Tu, Kasio, man allaž biji mīļš, Bet nu vairs nebūsi mans adjutants.

Ienāk Dezdemona un pavadoņi.

Pat manai mīļai traucējuši mieru! Par mācību šis gadījums būs visiem.

Dezdemona.

Kas šeit noticis?

Otello.

Viss labi, mīļā, dosimies pie miera. Ser, jūsu brūcēm dziednieks būšu es. Nu vediet viņu prom.

Montano aizved.

Tu, Jago, modri sargi pilsētu Un rūpējies, lai ļaužu prāti aprimst.

Tāds, Dezdemona, karavīra mūžs, Ka rauj no gultas, ķildu kņadā grūž.

Visi aiziet, izņemot Jago un Kasio.

Jago. Vai jūs arī esat ievainots, leitnant?

Kasio. Jā, turklāt nedziedināmi!

Jago. Kungs žēlīgais, ko jūs sakāt!

Kasio. Mana labā slava, mana labā slava, mana labā slava! Ak, esmu zaudējis savu labo slavu! Esmu zau­dējis pašu labāko, kas man bijis, pāri palicis tikai dzīvnieciskais. Mans labais vārds, Jago, mana labā slava!

Jago. Goda vārds, man likās, ka jūs patiesi esat ievai­nots. Tas būtu sliktāk nekā zaudēt labo slavu. Labā slava ir iedoma, turklāt vēl maldīga. Bieži vien to iegūst nepelnīti un tāpat gluži par neko zaudē. Jūs nekā neesat zaudējis, ja vien pats sev to neiegalvo- jat. Blēņas! Vēl ir daudz iespēju atgūt ģenerāla lab­vēlību; šimbrīžam jūs esat kritis viņa nežēlastībā, un sods jums vairāk, lai brīdinātu citus, ne aiz ļauna prāta, tāpat kā dažreiz sit suni, lai iebaidītu visva­reno lauvu. Palūdziet viņu, un viņš būs atkal labs pret jums.

Kasio. Tad es drīzāk lūgšu, lai viņš mani nicina, nekā Jaušu, ka tik labu ģenerāli krāpj tik nelietīgs, neap­domīgs virsnieks un žūpa. Piedzerties un muldēt kā papagailis? Uzsākt ķildu, plātīties, lamāties? Sākt strīdu pašam ar savu ēnu? Ak tu neredzamais vīna gars, ja tev nav pašam sava vārda, tad sauksim tevi par velnu!

Jago. Kas tas tāds bija, kuram jūs dzināties pakaj ar zobenu? Ko viņš jums nodarīja?

Kasio. Es nezinu.

Jago. Vai tas iespējams?

Kasio. Es daudz ko atceros, bet neko skaidri; sākām strīdu, bet, par ko, nezinu. Ak dievs, kāpēc cilvēks ņem mutē indi, kura tam laupa sajēgu! Viņš priecā­jas, ir jautrs, dzīro un līksmā prātā kļūst par lopu.

Jago. Nu, labi, bet tagad jūs esat gluži skaidrā. Kā jūs tik ātri atskurbāt?

Kasio. Es lūdzu skurbuma velnu, lai palaiž savā vietā dusmu velnu. Viens netikums liek labāk saskatīt otru, lai es kļūtu pats sev riebīgs.

Jago. Nu, nu! Nu gan jūs esat pārāk bargs morālists. Ievērojot laiku un šīs valsts tagadējo stāvokli, es no visas sirds vēlētos, kaut nebūtu nekas tāds noticis. Kas noticis — noticis, jārauga atkal vērst visu jums par labu.

Kasio. Ja es lūgšu, lai mani atstāj manā amatā, viņš pa­teiks, ka esmu žūpa. Un, kaut man būtu tik daudz mutes kā hidrai, šāda atbilde tomēr liktu tām visām apklust. Cik dīvaini! Te tu esi prātīgs cilvēks, tad pēkšņi kļūsti dulns un visbeidzot gluži kā zvērs! Katra tukšota glāzīte ir no Jauna, un tajā iekšā tup pats velns.

Jago. Nu, nu, labs vīns ir patīkama lieta, tikai jāprot iz­lietot, to nepelsim vairs. Un, labais leitnant, domāju, jūs zināt, ka jūs mīlu.

Kasio. To esmu lieliski pierādījis, kungs. Es piedzēros.

Jago. Tā kurš katrs jebkurā laikā var piedzerties. Bet nu teikšu, kas jums būtu jādara. Tagad mums ģene­rālis ir ģenerāļa sieva. Es jums saku, viņš pats ir pil­nīgi viņas miesas jaukumu un dailes varā. Izstāstiet visu viņai un lūdziet, lai viņa jums palīdz tikt atpa­kaļ vecajā amatā. Viņa ir tik laipna, tik labvēlīga, tik saprātīga un savā labsirdībā jutīsies kā vainīga, ka nespēj darīt vēl ko vairāk, nekā jūs lūdzis; lai viņa palīdz atgūt labās attiecības starp jums un viņas viru. Un es visu savu laimi lieku ķīlā, ka pēc šī pār­baudījuma jūsu abu draudzība kļūs vēl ciešāka nekā līdz šim.

Kasio. Jūsu padoms ir labs.

Jago. Apgalvoju, tas nāk no mīlas pārpilnas sirds pret jums.

Kasio. Ticu un jau rīt pat lūgšu, lai cēlā Dezdemona aiz­liek par mani labu vārdu. Un būšu gauži nelaimīgs, ja laime mani pievils.

Jago. Lai jums paveicas. Ar labu nakti, leitnant! Man jāiet pārbaudīt sargus.

Kasio. Līdz rītam, krietnais Jago!

Aiziet.

Jago.

Lai teic nu kāds, ka esmu negodīgs.

Mans padoms taču godīgs, krietns, sirsnīgs

Un ticams pat. Tas ceļu norāda

Uz mora sirdi. Kas būtu vieglāk vēl

Kā palūgt labsirdīgo Dezdemonu,

Lai tā ar mori parunā, jo viņa

Tik dāsna ir kā pati daba, jebšu

Pats moris vairītos kā no kristības,

Sīs drošās zīmes, ka tiek izpirkts grēks.

Viņš sievas mīlas valgos sapinies,

Mīksts, spēj viņa brīvi pēc sava prāta

Un patikas to sev ap pirkstu tīt.

Var sodīt, apžēlot. Kurš mani tādēļ

Par nelieti drīkst saukt, ja īsto ceļu

Šim Kasio es parādu. Ai, viltus!

Kad velni ļaudis pavest grib, tie viņus

Ar paradīzes ainām vilina,

Kā tagad es. Un, kamēr muļķītis

Ar lūgumiem sāks Dezdemonu vajāt Un kamēr viņa morim uzplīsies, Es domu indīgu tam iedvesīšu, Ka Dezdemonā runā kaislība. Jo karstāk viņa lūgs par Kasio, Jo ātrāk zaudēs vīra uzticību. Tad viņas tikums kļūs par ļaundari Un goda prāts par tīkla audēju, Kur viņiem sapīties.

Ienāk Rodrigo.

Nu, draugs Rodrigo?

Rodrigo. Šais medībās neesmu pat pēdu dzinējs suns, bet vienkāršs kvekšķis. Gandrīz visu naudu esmu iz­šķiedis; turklāt vēl pagājušajā naktī dabūju smuku pērienu, bet es domāju, ka galu galā notiks tā, — tik daudz cietis, es būšu mantojis gaužām niecīgu dzīves gudrību un ar tukšu kabatu un pustukšu prātu at­griezīšos Venēcijā.