VILJAMS ŠEKSPĪRS - OTELLO

To nolieciet tur …

Dzied.

Un dzied par vītolu, vītolu zaļo. Lūdzu, pasteidzieties! Viņš drīz būs klāt.

Dzied.

Par vītolu, vainagam lapas kas dos. Lai nepārmet mīļajam tomēr neviens.

Nē, tas nāca pēc tam. Dzirdiet! Kas tur klauvē? Emīlija. Tas ir vējš. Dezdemona

dzied.

Es draugam teicu, ka neticu tam. Un dzied par vītolu, vītolu zaļo. Man patīk meitenes un zēni tev.

Nu varat iet, arlabunakt! Acs man knieš, Vai tas uz raudāšanu?

Emīlija.

Ko nu blēņas!

Dezdemona.

Tā ļaudis teic. — Ak, vīrieši, vīrieši! — Kā tev šķiet, Emīlij, vai pasaulē Ir sievietes, kas savus vīrus spēj Tā krāpt.

Emīlija.

Bez šaubām, tādas atgadās!

Dezdemona.

Ja visu pasauli tev atdotu, Vai tu to spētu?

Emīlija.

Un jūs to nespētu?

Dezdemona.

Ak, debess gaisma, nemūžam nespētu!

Emīlija.

Es ari debess gaismā ne, bet tumsā To sev atjauties varbūt es varētu.

Dezdemona.

Ja visu pasauli jums atdotu, Vai jūs to spētu?

Emīlija.

Ak, pasaule pārlieku plaša ir, Par sīku grēku pārāk liela alga.

Dezdemona.

Es domāju, jūs tiešām nevarētu.

Emīlija. Bet man liekas, ka es to varētu. Es pati kristu, pati atkal celtos. Protams, es to nedarītu par kādu nieka gredzentiņu, ne arī par dažiem metriem drā­nas, ne par tērpu, ne apakšsvārkiem, cepuri vai kādu citu nieku, bet par visu pasauli — gan! Kura sieva gan nebūs ar mieru uzlikt vīram ragus, lai pēc tam viņam uzliktu valdnieka kroni? Tā dēj es ietu kaut vai šķīstīšanās ugunij cauri.

Dezdemona.

Lai lāsts pār mani, ja to darītu, Kaut pasauli par to man atdotu.

Emīlija. Nu jā, bet tāds grēks būtu grēks tikai šai pa­saulē; un, ja nu jūs par to iegūtu šo pasauli sava īpašumā, tad arī jūsu grēks atrastos jūsu īpašuma, un jūs to drīz vien varētu iznīcināt.

Dezdemona.

Man liekas, tādu sievu tomēr nav.

Emīlija. Ai jā, dučiem un vēl vairāk! Varu jums apgal­vot, ka šitās mantas pasaulē netrūkst.

Par vienu tomēr nešaubos, ka vīri

Ir paši vainīgi, ja sievas klūp,

Jo svešā klēpī savas balvas liek

Vai atkal, greizsirdībā iedegušies,

Mūs mājas sprostā iesloga, pat sit

Vai ņem un notriec visu mūsu pūru.

Nē, arī mums ir zobi. Un šad tad

Mēs protam kost. Tāpat tie aizmirst,

Ka neesam bez jutekļiem, ka redzam,

Ka dzirdam, ožam, taustām, sagaršojam,

Tāpat kā viņi. Kāds gan dzenulis

Tos triec pie svešām? Auglis aizliegtais?

Šķiet, jā! Un tieksme iepazīt ko jaunu?

Jā, iepazīt! Un pašu vājā griba?

Jā gan! Bet mēs? Vai mēs bez trūkumiem?

Vai mēs, tās vājās, stiprākas par vīriem?

Kāpēc tad sievām jādzird pārmetums,

Jo vīri paši taču paraugs mums.

Dezdemona.

Nu ej! — Vai mūžam būs tik bēdas jaust, No bēdu tumsas prieka diena aust.

Emīli ja aiziet.

Uznāk Jago un Rodrigo.

Jago.

Aiz kolonas tur stājies! Viņš drīz būs klāt. Tad izvelc zobenu, lai vari durt. Tu nebaidies, es būšu tepat tuvumā, — Mēs vai nu laimēsim, vai zaudēsim, Tu savu mērķi prātā paturi.

Rodrigo.

Tu neaizej. Man bail, ka nekļūdos. Jago.

Es būšu te. Nu, nostājies, kā teicu.

Aiziet.

Rodrigo.

Man prāts to nogalināt netiecas, Bet Jago mani visu laiku kūda. Nu, lai jau! Es noduršu to blēdi.

Nostājas norādītajā vietā.

Jago.

Par jaunu uzplēsu es viņa rētu, Viņš saniknots. Bet, vai Kasio Viņš nonāvēs, vai pats te zemē kritīs,

Vai abi tie viens otru cīņā pieveiks, Es iegūšu. Bet, dzīvs ja paliek Rodrigo, Tad viņš var atprasīt man dārglietas, Ko paņēmu, lai Dezdemonai dotu. Tas nedrīkst būt! Ja paliek Kasio, Tam katra diena nesīs jaunu veiksmi Un mani kaitinās. Turklāt tam moris Var visu izstāstīt, un tad man gals. Nē, viņam jāmirst! — Tur viņš jau nāk!

Uznāk Kasio.

Rodrigo.

Tie viņa soli! — Nelieti, tev jāmirst!

Uzbrūk Kasio.

Kasio.

Var būt, ka tavi vārdi piepildītos, Ja man tik stipru bruņu nebūtu.

Nu rādi savas!

Dar un ievaino Rodrigo.

Rodrigo.

Ai! Es esmu beigts!

No slēptuves izskrien Jago, no mugurpuses ievaino Kasio kājā un nozūd.

Kasio.

Es sakropļots! Palīdziet! Slepkavas!

Saļimst. Iztālēm parādās Otello.

Otello.

Kliedz Kasio. Jā, Jago vārdu tur.

Rodrigo.

Ak, kāds es nelietis!

Otello.

Jā, tā tas ir!

Kasio.

Ak, palīdziet! Surp gaismu! Ārstu!

Otello.

Jā, tas ir viņš. Ai Jago, godavīrs, Tu savu draugu atriebi un māci man, Kā vajag rīkoties. Nu, drostaliņ, Kad beigts tavs luteklis, būs tava kārta. Sirds maiguma un mīlas nepazīst, Lai slampas gultā slampas asins līst!

Uznāk Lodoviko un Graciano.

Kasio. Neviena! Ne sardzes, ne garāmgājēja! Slepkavas, slepkavas!

Graciano. Notikusi nelaime; cik baigi kliedz. Kasio. Ak, palīdziet! Lodoviko. Klau!

Rodrigo. Ak, nolādētais nelietis! Lodoviko.

Šķiet, divi trīs tur kliedz. Cik tumša nakts. Vai tās nav lamatas? Mums jāuzmanās, Bez palīgiem iet tuvāk bīstami.

Rodrigo.

Vai nav neviena? Es mirkstu asinīs.

Lodoviko.

Klau! Atkal kliedz!

Uznāk Jago ar lāpu rokā.

Graciano.

Šurp steidz kāds puskails bruņots vīrs ar lāpu. Jago.

Kas notiek šeit? Kas kliedz par slepkavām?

Lodoviko.

Mēs nezinām. Jago.

Vai nedzirdējāt kliedzienu?

Kasio.

Šurp, dieva dēļ! Jel nāciet palīgā!

Jago.

Kas noticis?

Graciano.

Man šķiet, tas ir Otello leitnants.

Lodoviko.

Tas tiešām viņš. Tas ļoti drosmīgs vīrs! Jago.

Kas esat jūs, kas kliedz tik izmisīgi? Kasio.

Vai Jago? Kāds nelietis man iedūra. Es esmu ievainots, jel palīdziet.

Jago.

Ak leitnants! Kur ir tie ļaundari? Kasio.

Man liekas, viens jau tepat guļ un aiziet Vairs nespēj.

Jago.

Ak, nodevīgie nelieši! … Lodoviko un Graciano.

Bet kas jūs tādi? Nāciet palīgā!

Rodrigo.

Vai! Jel palīdziet!

Kasio.

Lūk, viens no viņiem!

Jago

dur.

Mirsti, slepkava!

Nodur Rodrigo. 519

Rodrigo.

Ak nolādētais Jago! Suns briesmīgais! Jago.

Nakts tumsā slepkavot! Kur citi? Cik kluss Viss pilsētā. Slepkavas! Slepkavas! … Bet jūs? Vai esat labi jūs vai ļauni?

Lodoviko. Pirms apskatiet, tad vērtējiet.

Jago. Vai sinjors Lodoviko? Sveiks, sinjor!

Lodoviko. Jā, kungs.

Jago. Ak, piedodiet! Te nelieši Kasio sadūruši. Graciano. Kasio!

Jago. Kā tas jums gadījies, mans draugs?

Kasio.

Man kāju pārcirta.

Jago.

Ak žēlīgs dievs! Šurp gaismu! Ar kreklu brūci pārsiešu.

Uznāk Bianka.

Bianka.

Kas šeit tā kliedza? Un kas noticis?

Jago.

Kas šeit tā kliedza!

Bianka.

Vai! Kasio! Mans mīļais Kasio! Mans mīļais, labais, dārgais Kasio!

Jago.

Nost, staigule! Bet sakiet, Kasio, — Kas uzbruka? Vai nav jums aizdomu?

Kasio. Nē.

Graciano.

Cik žēl, ka atrodu jūs tādu. Es jūs jau meklēju.

Jago.

Vai būtu kādam Vēl apsēji? Tā! Tagad nestuves, Lai saudzīgi var viņu aiznest mājās.

Bianka.

Viņš sāk jau sagurt! Ak mīļais Kasio! Jago.

Man, kungi, aizdomas, šai padauzai

Kāds sakars ir ar uzbrucēju bandu. —

Tu, Kasio, vēl mazliet pacieties.

Šurp lāpas! Jāapskatās, kas vēl te guļ.

Ak, tas ir viņš, mans draugs, mans novadnieks.