VILJAMS ŠEKSPĪRS: OTELLO

Otello.

Kad? Nupat?

Emīlija.

Jā, mans kungs, nupat. »

Otello.

Pie visa vainīgs mēness ir, kas zemei

Par tuvu pienācis, un tagad ļaudis Dzen ārprātā.

Emīlija.

Kungs, mūsu Kasio Ir jaunu venēcieti nodūris,

Ko sauc par Rodrigo.

Otello.

Nodūris Rodrigo?

Un nodurts pats?

Emīlija.

Nē, Kasio vēl dzīvs!

Otello.

Dzīvs Kasio! Tad asins velti lietas.

Un atriebība atkal zels no jauna.

Dezdemona.

Bez vainas, netaisnīgi nāvēta.

Emīlija.

Ak, kas tur vaid?

Otello.

Kas? Kur?

Emīlija.

Ak vai! Tā bija manas kundzes balss!

Ai, glābiet! Glābiet! Vēl, kundze, runājiet!

Ak mīļā kundze, sakiet vēl kaut ko!

Dezdemona.

Es mirstu nevainīga.

Emīlija.

Ak, kas ir slepkava?

Dezdemona.

Neviens, es pati. Dzīvo sveika

Un manu mīļo vīru sveic! Ardievu!

Mirst.

Otello.

Kas viņu nonāvējis?

Emīlija.

Kas to zin?

Otello.

Jūs dzirdējāt: neviens, tā viņa teica. Emīlija.

Jā, teica, man patiesība jāsaka. Otello.

Par tādiem meliem viņa nonāks ellē. Es — slepkava!

Emīlija.

Jo vairāk viņa tad Ir eņģelis, bet jūs visbaismais velns.

Otello.

Bij viņa netikle un melkule. Emīlija.

Tu pats nu viņu apmelo, tu velns. Otello.

Un viltīga tā bij kā ūdens. Emīlija.

Bet tu kā uguns straujš, ja vari teikt,

Ka viltīga. Sirdsskaidra viņa bija!

Otello.

Tavs vīrs mums liecinieks, ka viņa pinās Ar Kasio.

Lai nolādēts es būtu Līdz pekles dziļumiem, ja tādu grēku

Bez soda atstātu. Tavs vīrs to zina.

Emīlija.

Mans vīrs!

Otello.

Tavs vīrs.

Emīlija.

Viņš teica, viņa tevi krāpjot?

Otello.

Jā gan, ar Kasio. Ja uzticīga

Tā būtu man, tad, kaut dāvātu man Dievs pasauli no tīriem hrizolītiem,

Pret to es viņu nemainītu.

Emīlija.

Mans vīrs?

Otello.

Viņš pirmais man to pateica. Tas goda vīrs, viņš nelietību nīst

Un viņu .tumšos nodomus.

Emīlija.

Mans vīrs?

Otello.

Kam pārvaicā? Es sacīju — tavs vīrs. Emīlija.

Ak, nekrietnība mīlu apsmējusi!

Un vīrs mans teicis, — viņa viltniece!

Otello.

Jā, tavs vīrs, kā to jau teicu. Saprati?

Mans draugs, tavs vīrs, mans goda vīrs Jago.

Emīlija.

Ja viņš, tad viņa nelietīgais gars

Pa cīpsliņai lai sapūst! Elles melis.

Par visu vairāk viņa mīlēja Šo nelādzīgo izvēli — Otello.

Otello. Hā!

Emīlija.

Nu, gānies vien:

Ar to tu laipnās debess žēlastību

Vairs neiemantosi.

Otello.

Jūs labāk klusejiet.

Emīlija.

Tu vairāk ļauna nespēj nodarīt Par to, ko es jau tagad pārciešu.

Ak, muļķis! Nelga! Pilnīgs nejēga! Nu dur, es tava šķēpa nebaidos.

Kaut simtkārt mani nonāvētu, tomēr Es atmaskošu. Palīgā!

Šeit moris Ir sievu nožņaudzis. Viņš slepkava!

Ienāk Montano, Graciano un Jago.

Montano.

Kas noticis? Jel stāstiet, ģenerāl! Emīlija.

Ak Jago! Jūs īstā brīdī nākat.

Grib jūs šeit slepkavībā līdzvainot.

Graciano.

Kas noticis? Emīlija.

Ja esat vīrs, šo meli atmaskojiet:

Jūs teicāt tam, ka sieva viņu krāpjot.

Es zinu, tik nekrietns jūs neesat.

Nu runā, sirds man pilna smagu bēdu.

Jago.

Es teicu to, ko domāju, ne vairāk.

Bet pierādījumus viņš vāca pats.

Emīlija.

Jūs stāstījāt, ka sieva viņu krāpjot?

Jago.

Jā, stāstīju!

Emīlija.

Jūs melsāt nelietīgi, riebīgi. Es zvēru, meli, nelietīgi meli.

Ar Kasio, jūs sacījāt? Vai teicāt?

Jago

Jā, teicu! Jūs labāk mēli pievaldiet. Emīlija.

Nē, nevaldīšu vis! Man jārunā, Guļ mana kundze nonāvēta gultā.

Visi. Ak žēlīgs dievs!

Emīlija. Un tā ir jūsu vaina!

Otello. Nē, kungi, nebrīnieties, tā tas ir.

Graciano. Cik baiga patiesība!

Montano. Ak, šausmu darbs!

Emīlija.

Neģēļa nelietība!

Jau viņdien nojautu un domāju

Par to. Ak, blēdība! Es bēdās beigšos.

Ak, nelietīgā blēdība!

Jago.

Vai esi jukusi? Es saku — prom uz māju! Emīlija.

Jūs, labie kungi, runāt atļaujiet. Man vīram jāklausa, bet ne jau tagad.

Jā, Jago, varbūt es mājās neiešu …

Otello. O! O! O!

Iekrīt gultā.

Emīlija

Jā, guli nu un gaudo, Kad nobendēji nevainīgāko Šai pasaulē.

Otello

pieceldamies.

Bet viņa mani krāpa. Jūs viņas tēvocis?

Lūk, jūsu krustmeita, Tai manas rokas elpu laupīja.

Es apzinos, tas šausmīgi, pat baigi.

Graciano.

Ai Dezdemona nelaimīgā; labi, Ka ir jau nomiris tavs sirmais tēvs,

Jo tavas precības to satrieca. Ja būtu dzīvs, šo šausmu skatu redzot,

Viņš bēdās nolādētu labo garu Un debesīs to nepieņemtu vairs.

Otello.

Ak vai! Bet Jago teica, tūkstošreiz Ar Kasio tai bijis sakars tuvs,

To viņam stāstījis pats Kasio. Kā atalgu tā viņam devusi

To mutautu, ko viņai dāvināju. Un to es viņam rokā redzēju.

Šo mutautiņu senos laikos tēvs Bij manai mātei dāvinājis.

Emīlija.

Ak dievs! Ak debess spēki!

Jago.

Pie joda, klusu!

Emīlija.

Nē, nē! Klusēt nevar, Es runāšu tik brīvi kā vējš, kas pūš,

Lai debess, cilvēki un velni — visi Sauc mani nekauņu, es runāšu.

Jago.

Jel atjēdzies un mājās ej. Emīlija.

Neiešu.

Jago grasās Emīliju nodūri.

Graciano.

Kāds kauns — celt zobenu pret sievieti!

Emīlija.

Ak muļķa mori! Mutautiņu to Reiz nejauši uz grīdas atradu

Un savam vīram viņu iedevu, Jo pārāk bieži viņš man uzplijās,

Lai es šo nieku nozogot.

Jago.

Tu nelietīgā bezgode!

Emīlija.

Nevis lai viņa Kasio to dotu. Es atradu un virām atdevu.

Jago.

Ak nelietīgā!

Emīlija.

Es zvēru, nemeloju, nē!

Ak, slepkavīgais bende! Ko tāds muļķis

Lai iesāk ar tik brīnišķīgu sievu?

Otello.

Vai pērkonam trūkst bultu debesīs! Kāds briesmīgs cilvēks.

Grib nodurt Jago, bet Jago iedur Emīlijai un aizbēg.

Graciano.

Krīt viņa. Viņš savu sievu nodūra. Emīlija.

Es mirstu! Guldiet mani kundzei blakus.

Graciano.

Viņš sievu nodūra un aizbēga.

Montano.

Ak, necilvēks! Šeit, ņemiet ieroci, Ko morim atņēmu.

Jūs sargiet durvis. Tam aizbēgt neļaujiet — vienalga,

Kaut vai jānodur. Es dzišos pakaļ Tam slepkavam.

Otello.

Cik nevarīgs es tagad, Var katrs pienapuika mani atbruņot.

Bet kur lai kaunā kritušais liek godu? Lai zūd tam viss!

Emīlija.

Ko pareģoja tava dziesma, kundze? Vai dzirdi? Es gulbja dziesmu dziedāšu.

Dzied.

Par vītolu, vītolu zaļo.

Ak mori, viņa nevainīga bija

Un tevi mīlēja, tu ļaunais mori.

To es tev saku mirdama. Ak, es mirstu!

Nomirst.

Otello.

Šai istabā vēl ierocis man bija, Tas spāņu šķēps, kas ledū ārdēts.

Jā, ir. Nu, tēvoc, palaid, jāiet projām.

Graciano

aiz durvīm.

Pat nemēģini, dārgi samaksāsi. Tu atbruņots, un tāpēc jāklausa.

Otello.

Tad ienāc, man kaut kas tev jāsaka. Ja ne, tev uzbrukšu bez ieroča.

Ienāk Graciano.

Graciano.

Nu, ko tev vajag?

Otello.

Lūk, man ierocis Vislabākais, ko lietojuši jebkad Ir kareivji.

Bij laiks, kad mana roka Un šis šķēps man ceļu izlauzt lidzēja

Caur grūtībām, kas daudzkārt lielākas Kā jūsu apsardze.