VILJAMS ŠEKSPĪRS: OTELLO

Otello, mēs jūs tūdaļ sūtīsim

Pret mūsu ienaidniekiem, otomaniem.

Ieraudzīdams Brabancio.

Jūs neredzeju; sveiks, dižais sinjor! Mums šonakt jūsu padoms vajadzīgs.

Brabancio.

Man arī — jūsu. Lūdzu, piedodiet, Ne tituls mans, ne ziņas svarīgās, Ne valsts lietas man lika celties, Bet smagās bēdas, kas man uzbrukušas, Tik postīgas kā traka palu straume, Kas pārmāc visas citas ciešanas Un nenorimst joprom.

Hercogs.

Kas noticis?

Brabancio.

Vai, meita! Mana meita! . . .

Visi.

Mirusi?

Brabancio.

Jā, nav man meitas vairs! Tā pievilta, man nozagta, apmāta Ar burvestībām, elles dzirām. Kas ticēt spēs, ka jaunu meiču, kura Nav akla, prātā paviegla vai slima, Var apmāt kāds bez burvestību varas.

Hercogs.

Vienalga, kas šis ļaunais nelietis, Kurš, jūsu meitu aizvildams, piekrāpis Jūs pašu, viņa sodīšanai ļauju Jums ņemt no asins sodu grāmatas Jo bargu pantu, pat ja blēdis būtu Mans miesīgs dēls.

Brabancio.

Jums ļoti pateicos! Te ir pats vainīgais; lūk, moris, kuram Valsts interešu vārdā likāt jūs Šeit ierasties.

Visi.

Mums ļoti žēl, to dzirdot!

Hercogs

uzrunā Otello. Ko pats jūs varat te mums paskaidrot?

Brabancio.

Tā ir, kā sacīju, ko vēl lai teiktu.

Jūs dižie, cienījamie sinjori Un augstdzimušie, mani pavēlnieki. Ir taisnība, ka aizvedu tā meitu, Un taisnība, ka apprecēju to. Tas arī viss, ko esmu noziedzies, Ne vairāk. Robusta man izteiksme. Es smalki sarunāties neprotu, Man bija gadi septiņi, kad sāka Jau manas rokas cilāt ieročus Un strādāt teltīm izraibotā laukā. Par lielo pasauli es zinu maz Un stāstīt protu vienīgi par kaujām. Lūk, tādēļ arī sevi aizstāvēt Būs grūti man. Bet, ja jūs atļautu, Bez izpušķojumiem es stāstītu Par savu mīlestību un par to, Ar kādām indēm, dzirām, burvestībām Es viņa meitu ieguvu, kā to Man pārmet šeit.

Brabancio.

Tik bikla meitene, Tik lēna, godīga, no nieka sarka, Lai piepeši — par spīti savai dabai Un jaunībai, un labai slavai, visam — To iemīlētu, ko bail pat uzskatīt! Jau tāda doma vien mums liekas traka, Ka viņa, kas bij pati pilnība, Tā spētu kļūdīties, ir jāatzīst, Ka tās ir elles burvības un viltus, Kas viņu mulsina. Tāpēc jātic vien, Ka viņš tai asinīs ar pekles dzirām Vai burvju zālēm kvēli iemetis.

Hercogs.

To apgalvot vēl nenozīmē pierādīt. Jums apvainojums jāpamato skaidrāk — Ar tiešiem faktiem, nevis vārdiem vien.

Pirmais senators.

Bet sakiet pats, Otello, — vai taisnība, Ka jūs ar neatļautiem līdzekļiem Šīs jaunās meičas sirdi ieguvāt? Vai panācāt to liegā sarunā, Kas sirdi sirdij piesaista?

Otello.

Es lūdzu, Pēc meitas aizsūtiet uz arsenālu, Lai viņa tēvam pastāsta par mani. Un, ja jūs atzītu, ka esmu vainīgs, Tad atņemiet man ne vien uzticību, Un augsto godu, ko dāvājāt, Bet arī dzīvību.

Hercogs.

Šurp Dezdemonu!

Otello.

Jūs, adjutant, tos pavadiet; jūs zināt.

Jago līdz ar pavadoņiem aiziet.

Bet, kamēr viņa atnāks, sinjori, es Tā kā grēksūdzē tik vaļsirdīgi Jums visu stāstīšu, kā laimējās Šīs daiļās būtnes mīlu iegūt man, Kā viņa mani iemīlēja.

Hercogs.

Stāstiet!

Otello.

Es viņas tēvam allaž biju mīļš, Viņš bieži mani ielūdza pie sevis Un vēlējās, lai stāstu tam par kaujām, Par aplenkumiem, cīņām un par veiksmi, Par visu savu dzīvi gal' no gala. Es viņam stāstīju no sākta gala It visu līdz pat beigām, kā tas bij.

Es bieži pieminēju ari briesmas,

Kas draudēja uz jūras man un krastā,

Aiz sevis kad es jutu nāves elpu.

Es viņam stāstīju, kā kritu gūstā,

Kā mani pārdeva, kā izbēgu

Un kā pēc tam man vijās briesmu ceļš

Gar alām, klintīm, pāri klajumiem

Un kalniem, kuri pazūd mākoņos.

Es stāstīju par mežonīgām ciltīm,

Par cilvēkēdājiem, kas ēd cits citu,

Par ļautiņiem, kam pleci augstāki

Par galvu. Un daiļā Dezdemona

Šos stāstus ļoti alka klausities,

Bet, ja mājas solis aizsauca,

Tad, darbu paveikusi, atsteidzās,

Un manus vārdus kāri uztvēra.

Par to es priecājos. Te kādā dienā

Par daiļu lūdzēju tā pārvērtās,

Kas vēlējās, lai es par savām dēkām,

Par ko tai zināms bija šis un tas,

Pēc kārtas pastāstu. Es apsolīju.

Bet, kad es runāju par grūtībām,

Ko jaunībā man pārciest nācies, viņai

Bij acīs asaras. Kad stāsts bij galā,

Tā mani algoja ar nopūtām

Un vārdiem: «Dīvains, ļoti dīvains stāsts!

Tas aizkustina, ļoti aizkustina!»

Tad pārmest sāk, kādēļ es stāstījis;

Bet drīz jau teic: «Kas man dos tādu vīru!»

Un lūdz, ja būtu zināms man kāds draugs,

Kas viņu iegūt kārotu, tam pateikt,

Lai mācot es tam dzīves stāstu teikt,

Kā es to teicis. To viņa mīlētu.

To dzirdējis, es viņu bildināju.

Ir viņai mīļa mana sūrā dzīve,

Man — viņas skaidrā, līdzjūtīgā sirds.

Tās visas manas burvības! Bet tur

Jau viņa pati nāk. Varat pajautāt!

Ienāk Dezdemona un Jago ar pavadoņiem.

Tāds stāsts pat manu meitu valdzinātu. Mans labais Brabancio, Jums tomēr būs vien jāpiekāpjas. Iet cīņā labāk ar lauztiem ieročiem, Ne kailām rokām.

Brabancio.

Lūdzu, klausieties: Ja viņa atzīsies, ka solījusies, Tad lai pār manu galvu kristu lāsts, Ka viņu vainoju. Nāc, mīļais bērns, Un saki, kam šo augsto vīru pulkā Tu paklausīsi.

Dezdemona.

Mans cienījamies tēvs, Man pienākums liek diviem paklausīt. Par dzīvību un audzināšanu Man jāpateicas tikai jums, mans tēvs. Tas pienākums, jo esmu jūsu meita. Bet šeit mans vīrs. Kā kādreiz mana māte Jums vairāk pakļāvās kā savam tēvam, Tā no šī mirkļa ļaujiet arī man, Lai klausu savam pavēlniekam — morim.

Brabancio.

Lai dievs ar jums! Es beidzu, augstība,

Laiks kārtot valsts lietas. Jo labāk pieņemt

Ir audžubērnu nekā lolot savu.

Nāc tuvāk, mori!

Es tagad novēlu no visas sirds

Tev viņu, ko no visas sirds tā liedzu.

Bet tev, mans mīļais bērns, es atzīšos:

Es priecājos, ka nav man vairāk meitu,

Es kļūtu tirāns pēc šī tava soļa

Un važās kaltu tās. — Nu beidzu, kungs.

Hercogs.

Man arī ļaujiet kādus vārdus bilst, Kas līdzēs atrast ceļu mīlētājiem

Uz jūsu sirdi —

Kas bijis, par to ilgi neskumstiet, Tad dzīvot tūdaļ vieglāk kļūs mazliet, Jo tam, kas ļaunu ilgi prātā glabā Nav gluds tas ceļš, kas dzīvē ved pie labā. Par to, kas nav vairs atgūstams, paties', Mums beigu beigās labāk pasmieties, Tad zagli apzagt laimējies būs mums, Bet divkārt apzagts būs tas vīrs, kas skums.

Brabancio.

Tad kāpēc turkiem Kipru nedodam, Ja mēs par zaudējumiem pasmaidām? Bet bezkaislīgas vienaldzības paudējs Var būt tik tāds, kam nav nekā ko zaudēt. Bet kur lai vienaldzību ņemtu tāds, Ko rūgtu pārmetumu bēdas māc. Ir divas puses allaž parunām, Bet smagai sirdij prieka maz no tām. Ne vien caur ausi dzīves ceļš mums lokās, Tas krūtis skar, kas saplosītas mokās. Bet tagad pāriesim pie valsts lietām!

Hercogs. Tātad lieli turku bruņotie spēki virzās uz Kipru. Jūs, Otello, pazīstat salas nocietinājumus vislabāk. Un, kaut gan mums salā ir pārvaldnieks, par kura spējām mēs nešaubāmies, tomēr skaidrais prāts, kat­ras rīcības noteicējs, liek mums mest skatienu uz jums kā drošāko balstu. Tādēļ esiet gatavi, ka jūsu jaunās laimes mirdzumu apēnos rūpes par šo dum­pīgo un nemierīgo pasākumu.