VILJAMS ŠEKSPĪRS - OTELLO

Rodrigo.

Es tiešām domāju, ka jā.

Brabancio.

Ak dievs! Kā var tā aizbēgt? Nodevība! Vairs, tēvi, savām meitām neticiet Un viņu mīļumam. Kas ir šī vara, Kas mulsina pat nevainīgākās. Vai, Rodrigo, tev kādreiz ir gadījies Par tādām lietām lasīt?

Rodrigo.

Ir gadījies.

Brabancio.

Lai manu brāli sauc! Ak, kaut būtu tev Es viņu atdevis! Laiks izklīst. Vai zināt, kur lai viņus meklējam?

Rodrigo.

Man šķiet, ka varu viņus uzrādīt, Ja sardzi gādājat un nākat līdz.

Brabancio.

Tad, lūdzu, vediet mūs. Man tiesības Ir katrā namā sardzi pieprasīt, Šurp ieročus un dažus virsniekus. Uz priekšu, Rodrigo! Tu algu saņemsi.

Aiziet.

Uznāk Otello, Jago un pavadoņi ar lāpām rokās.

Jago.

Kaut karā esmu daudzus nokāvis, Bet sirdsapziņa tomēr liegusi Tā apzināti kādu nonāvēt. Man allaž trūcis dūšas to izdarīt, Kaut domās reižu desmit esmu gribējis Zem ribām viņam dunci iegrūst.

Otello.

To labāk nedarīt.

Jago.

Viņš lielījās, Tik rupjiem vārdiem apvainoja Jūsu augstību,

Ka es, pēc dabas ļoti miermīlīgs, Ar mokām valdījos. Bet sakiet, lūdzu, — Vai jūs jau salaulāti? Jāzin jums, Ka viņas tēvu visi ļoti ciena Un viņa vārdam divkārt lielāks svars Ir nekā hercogam. Viņš izšķirs jūs

Vai ari pieprasīs pēc likuma Ar savas varas ietekmi, lai jūs Jo bargi soda.

Otello.

Nu lai viņš ļaunojas, Jo mani nopelni šis valsts labā Ir stiprāki par viņa sūdzībām. Bet, ja viņš dižosies ar savu cilmi, Tad beidzot atzīšos, ka ari pats Es esmu augstas, ķēnišķīgas ģints Un tāpēc tādas lielas laimes cienīgs, Kas ir man dāvāta. Ak, zini, Jago, Ja es tā nemīlētu Dezdemonu, Tad brīva vīra dzīvi nemainītu Pret mājas sprostu, kaut man solītu Vai visas jūras dzelmju bagātības. Bet kas tās tur par ugunīm?

Jago.

Tas saniknotais tēvs ar saviem draugiem! Jūs labāk aizejiet.

Otello.

Nē, neslēpšos! Mans gods, mans nopelns, skaidrā sirdsapziņa Tie mani attaisnos. Vai tie ir viņi?

Jago.

Pie divsejainā Jāna, šķiet, tie nav!

Uznāk Kasio un daži virsnieki ar lāpām rokās.

Otello.

Mans leitnants un vēl daži sardzes ļaudis, Kas kalpo hercogam. — Labvakar, draugi! Ko ziņosiet?

Kasio.

Hercogs liek jūs sveicināt Un lūdz, lai jūs bez kavēšanās steigtos Pie viņa.

Otello.

Kas viņam būtu sakāms mums?

Kasio.

Cik noprotu, kaut kas par Kipras lietām. Jūt satraukumu. Tikai šonakt vien No galerām savs ducis ziņnešu Ir šurpu nākuši cits pakaļ citam. Un daudzi konsuli, no miega celti, Jau sēž pie hercoga. Jūs ari sauca, Bet nevarēja mājās sastapt, Tad izsūtīja visur meklētājus, Lai jūs atrastu.

Otello.

Labi, ka tikāmies! Man mājā pāris vārdu jāpasaka, Tad varu iet.

Aiziet.

Kasio.

Ko viņš šeit dara, sakiet!

Jago.

Viņš šonakt sagūstījis galeru Un cer, ka likums ļaus to paturēt.

Kasio.

Es nesaprotu.

Jago.

Viņš apprecējies.

Kasio. Ar ko?

Ierodas Otello.

Jago.

Viņš precējies ar. .. — Vai iesim, ģenerāl?

Otello.

Jā, varam iet!

Kasio.

Tur nāk vēl citi, meklēdami jūs. Jago.

Tas ir Brabancio, esiet uzmanīgs, Viņš nāk šurp ļaunā nolūkā.

Uznāk Brabancio, Rodrigo un virsnieki ar lāpām un ieročiem rokās.

Otello.

Hei! Stāt!

Rodrigo.

Tas moris ir, sinjor.

Brabancio.

Sist nost šo zagli!

Pretinieki izvelk zobenus.

Jago.

Jūs, Rodrigo, es jūsu padevīgs kalps. Otello.

Bāzt makstis zobenus, lai nerūs rasā, Jo jūsu vecums, cienījamo sinjor, Te panāks vairāk nekā ieroči.

Brabancio.

Kur, laupītāj, tu manu meitu liki? Tu, sātan, viņu esi nobūris. Tam katrs prātīgs cilvēks piekritīs, Ka tu ar burvību tās gribu saisti. Vai citādi tik daiļa, bikla dūja, Kam precēšanās domas nebij prātā Un kas pat noraidīja augstdzimtos, Ko ļaužu nievām nebīdamās, kristu Ap kaklu tādam melnam briesmonim Kā tu, kas šausmas modini, ne mīlu. It visi teiks, kam pašiem vesels prāts, Ka tu ar burvju mākām viņu guvis, Tai kuslo sirdi gandēdams ar dzirām

Un ar pulveriem. To visu pierādīs. Bet, ka tas tā, jau ir ar rokām taustāms. Es tālab tevi tūdaļ grābšu ciet Kā ļaužu mānītāju, ļaundari, Kas strādā noziedzīgus tumsas darbus. To aizturiet, bet, ja viņš pretojas, Tad sasieniet.

Otello.

Nē, rokas savaldiet Jūs, aizstāvji, tāpat kā uzbrucēji, Jo brīdi, kad būs runāt ieročiem, Vēl spēju noteikt pats. Kur man būs jāiet, Lai atbildētu jums?

Brabancio.

Uz cietumu! Līdz pienāks laiks, kad tiesa tevi sauks Dot atbildi.

Otello.

Ja es jums paklausu, Vai apmierināts būs tad hercogs, Kas vēstnešus pie manis sūtījis, Lai aicina uz apspriedi?

Pirmais virsnieks.

Jā, sinjor,

Uz apspriedi! Pēc jūsu augstības, Šķiet, arī sūtīja.

Brabancio.

Kā! Apspriede! Tik vēlā nakts stundā! Vediet viņu turp. Man pāri nodarīts. Gan hercogs pats Un visi, kas no mūsu augstās kārtas, Par šādu pārestību aizvainosies. Ja pieļausim, ka tādus darbus dara. Tad vergiem valstī drīz būs rokās vara.

Aiziet.

Pie galda hercogs un senatori. Patālāk virsnieki.

Hercogs.

Jā, ziņojumi pretrunīgi, tāpēc Tiem nevar ticēt.

Pirmais senators.

Patiesi nesaskan. Man rakstīts — galeras simt septiņas.

Hercogs.

Bet man simt četrdesmit.

Otrais senators.

Man divi simti. Un tomēr, jebšu skaitlis katram citāds, Kā tādās reizēs allaž pagadās, Kur skaita steigā, viens šais ziņās saskan Ka turku flote Kiprai tuvojas.

Hercogs.

Jā, arī manas domas sveras tā. Kaut kuģu skaits nav īsti saskanīgs, Bet tieši tas, kas visām ziņām kopīgs, Mums bažas rada.

Jūrnieks

aiz skatuves.

Jel ielaidiet!

Pirmais virsnieks.

Kāds ziņnesis no galerām.

Ienāk jūrnieks.

Hercogs.

Kas jauns?

Jūrnieks.

Brauc turku kuģi šurp uz Rodosu, To ir man uzdevis sinjors Andželo Teikt senātam.

Hercogs.

Ko teiksiet nu?

Pirmais senators.

Nevar būt! Tas viss tik acu mānīšanai. Turki Ir ļoti viltīgi. Tie labi zina, Ko mūsu Kipra viņiem nozīmē; Lai tāpēc vērā paturam, ka viņus Tā vairāk pievelk nekā Rodosa, Turklāt daudz vieglāk ieņemama liekas, Jo nav tik ciešā lokā apjozta Ar neskaitāmiem nocietinājumiem Kā Rodosa. Ja atceramies to, Tad skaidrs kļūst, ka turki nebūs muļķi, Lai pirmo salu mainītu pret otru. Tie neatraidīs vieglu guvumu Un nemetīsies neprātīgās briesmās.

Hercogs.

Man arī šķiet, uz Rodosu tie nebrauks.

Pirmais virsnieks.

Klāt vēl viens ziņnesis.

Ienāk ziņnesis.

Ziņnesis.

Tie otomani, jūsu gaišības, Kas virzījās uz Rodosu, pa ceļam Ir savienojušies ar otru floti.

Pirmais senators.

Tā jau domāju. Cik otra liela?

Ziņnesis.

Būs kuģu trīsdesmit. Tie visi Brauc nu atpakaļ uz Kipras pusi, Vairs neizlikdamies. To ziņot liek Sinjors Montano, jūsu uzticīgais Un krietnais kareivis. Viņš lūdz, lai jūs Uz viņu paļaujoties.

Heicogs.

Kā tad, uz Kipru! Es jau sacīju! Vai Marks Lučēza ir vēl pilsētā?

Pirmais senators.

Nē, viņš tagad Florencē.

Hercogs.

Tad sūtiet ziņu, lai viņš steidzas šurp.

Pirmais senators.

Lūk, nāk Brabancio un drošais moris!

Ienāk Brabancio, Otello, Jago, Rodrigo un virsnieki.

Hercogs.