VILJAMS ŠEKSPĪRS: VELTAS PŪLES MĪLĀ

Karalis.

To darīšu, cik drīz vien paspēšu.

Princese.

Tad drīzāk mani projām dabūtu,

Ja palieku, jūs laužat zvērestu.

Birons.

Ar jums vai Brabantā reiz nedejoju?

Rozalīna.

Ar jums vai Brabantā reiz nedejoju?

Birons.

Es zinu, jā.

Rozalīna.

Ko tad vēl jautājat?

Birons.

Kam jūs tik nikna tūliņ paliekat?

Rozalīna.

Kad jautādami mani kaitināt.

Birons.

Jums prāts skrien ātri, nodzīsit to drīz.

Rozalīna.

Bet jātnieku viņš purvā nemetīs.

Birons.

Cik pulksten's tagad būs?

Rozalīna.

Tik — muļķīši kad jautā.

Birons.

Jums maska dabas ļauta.

Rozalīna.

Ar to tik seju saudzi.

Birons.

Lai precinieku jums daudzi!

Rozalīna.

Āmen! Bez jums tik barā.

Birons.

Tad jāiet, ko lai dara.

Karalis.

Še, kundze, jūsu tēvs man sola maksāt

Simttūkstoš kronu sava parāda,

Kas iztaisa tik pusi no tās summas,

Mans tēvs ko deva kara vajadzībām.

Ja tēvs vai es — kas gan nav noticies —

To naudu saņēmuši, tad paliek vēl

Simttūkstoš kronu, un par drošību

Mums daja Akvitānijas ir ķīlām,

Lai gan tā nava tuvu tik daudz vērta,

Ja jūsu tēvs un karalis grib maksāt

Kaut pusi tā, kas mums vēl pienākas,

Mēs Akvitāniju tam labprāt atdodam

Un esam draugos viņa majestātei.

Bet šķiet, par to viņš cieši nedomā,

Jo runā šeit, lai viņam maksājam

Simttūkstoš kronu un lai neprasām

Simttūkstoš kronu, kas mums pienākas,

Tad Akvitāniju mums atstāšot.

No zemes labāk atsakāmies mēs

Un ņemam naudu tēva aizdoto,

Ne nabadzīgo Akvitāniju.

Ja viņa lūgums nebijis tik tālu

No saprātīgas gribas, dārgā princese,

Man ticēt varat, labprāt pildītu,

Lai apmierināta jūs braucat mājās.

Princese.

Jūs manam tēvam netaisnību darāt

Un tāpat sava vārda labai slavai,

Tik cieši noliegdami saņēmuši

To, kas jums godprātīgi samaksāts.

Karalis.

Es zvēru, ka nekad pat dzirdēj's neesmu

Par to; ja pierādāt, es samaksāšu,

Vai atstāšu jums Akvitāniju.

Princese.

Mēs jūs tad arī turēsim pie vārda,

Boijē, jūs varat viņam kvītis uzrādīt,

Ko viņa tēva Kārļa pilnvarnieki

Mums izdevuši.

Karalis.

Jā, tās uzrādiet!

Boijē.

Tās kvītis, augstība, vēl nav mums klāt,

Ar citiem rakstiem iesaiņotas kopā,

Jums rītu viņas priekšā stādīsim.

Karalis.

Nekā man vairāk arī nevajag,

Es piekritīšu visam tam, kas pareizs.

Līdz tam jums tādu uzņemšanu solu,

Kas, godu neaizskarot, piešķir godu,

Kāds pienākas pēc jūsu cienības.

Jūs ielaist, skaistā princese, nav spējams,

Bet ārā saņemta jūs tiksiet tā,

Ka jutīsiet man pašā sirdī dusam,

Lai gan es namā patversmi jums liedzu.

Gan cēlais prāts man piedos. Esiet sveiki!

Mēs rītu atkal kopā sanāksim.

Princese.

Lai veselība jums un jaukas cerības.

Karalis.

Ko vēlaties, it viss lai piepildās.

Karalis aiziet.

Birons.

Jūs, kundze, novēlu es paša sirdij.

Rozalīna. Pasakiet tai manus novēlējumus. Es labprāt

gribētu viņu reiz redzēt.

Birons.

Vai dzirdat, kā tā sten?

Rozalīna.

Vai nelga slims?

Birons.

Ar sirdi slims.

Rozalīna.

Lai asins laiž.

Birons.

Tas neko kaiš?

Rozalīna.

Nē, ārsts man sacīs.

Birons.

Vai durs tad jūsu acis?

Rozalīna.

Nē, nazi ieduršu.

Birons.

Lai ilgi dzīvo tu!

Rozalīna.

Jums gan to nevēlētu.

Birons.

Kas to lai paciest spētu!

Atiet tālāk.

Dimēns.

Mans kungs, jel pateiciet — kas ir tā dāma grinā?

Boijē.

No Alansonas tā, un vārds tai Katarina.

Dimēns.

Cik skaista! Esiet sveiks!

Aiziet.

Longvils.

Man, lūdzu, pasakiet — kas ir tā baltā tur?

Boijē.

Tik sievišķis. Jūs to jau redzēj'ši kaut kur.

Longvils.

Kaut kur, tas var gan būt, bet vārds man liktos jauns.

Boijē.

Vārds viņai tiešām ir, tak minēt to man kauns.

Longvils.

Kā meita viņa būtu?

Boijē.

Nu, savas mātes, šķiet.

Longvils.

Nu, ko te pļāpājiet!

Boijē.

Kungs, neesiet tik pikts.

Tā Folkenbridžu manto.

Longvils.

Nu pie mērķa tikts!

Tik brīnum skaista viņa!

Boijē.

Tā dažam labam miņā.

Longvils aiziet.

Biions.

Kā sauc to, cepurē?

Boijē.

Rozalīna — vai ne?

Birons.

Un apprecējusies?

Boijē.

Nu, tas — kā pavērsies.

Birons.

Sveiks! Veselība jums!

Boijē.

Sveiks tev, bet veselība mums!

Birons aiziet.

Marija.

Tas beidzamais bij Birons, straujš un jautrs,

Katrs vārds tam joks.

Boijē.

Tik vārds, un nava kautrs.

330

Princese.

Tad labi bij, ka ķērāt pie vārda tūliņ ciet.

Boijē.

Cik tvert es biju gatavs, tik viņš man projām skriet.

Marija.

Kā divi droši auni!

Boijē.

Nē, kuģi — labāk būs,

Ja auni — tavas lūpas par ganībām mums kļūs.

Marija.

Jūs auni, es tā pļava, — vai beigsit jokus dzīt?

Boijē.

Ja ganības man ļautas.

Taisās noskūpstīt viņu.

Marija.

Tā ne, mans kustonīt,

Man lūpas pļava nava, kur visiem pabradāt.

Boijē.

Kam tad tur vaļa ļauta?

Marija.

Kam ļaušu savuprāt.

Princese.

Kur divi tādi tiekas, tur strīds ir allaž klāt.

Navarras grāmattārpus jums dzeldēt vajadzēja,

Tā savas asprātības jūs kaisāt tukšā vējā.

Boijē.

Ja vērojums mans nevij — un reti kļūdās tas, —

Tad klusā retorika, kas acīs izpaužas,

Man teic, ka pēkšņi saslimis Navarras karalis.

Princese.

Ar ko?

Boijē.

Ar to, ko mīlu dēvē slimnieks pats.

Princese.

Kāpēc tā domājat?

Boijē.

Viss jūtu kopums krājies tam viņā ciešā barā,

Lai acu galmā slēptos un blenztu ilgu varā.

Sirds viņam dārgakmens, kur jūsu zīmogs griezts,

Nu atmirdz viņa acīs, kur jūsu attēls spiests.

Tam mēle runāt trauc, lai redzēt neļautu,

Bet sastostās un tūdaļ dzird acu valodu.

Tam jutekļi it visi ir acīs krāti vien,

Lai skaistākā no skaistām tad vērtos mūža dien'.

Man šķiet, ka visas jūtas tam acīs kopojums,

Kā pērles princim krātas, ko apsedz kristāljums,

Lai viņš tur, garām iedams, iztālēm spulgu redz

Un apstājas, un nopērk, ko blāvais stikls sedz.

Un viņa sejā raksts, tur katrs gaiši lasa,

Ka viņa acs un sirds jūs, dievinātā, prasa.

Viens skūpsts, ko sniegsit tam, būs jūsu stiprais

balsts,

Tiks Akvitānija, tiks visa viņa valsts.

Princese.

Uz telti iesim nu, Boijē ir labā omā.

Boijē.

Tik pateikt iespēju, kur acis savā lomā.

Un muti liku klāt un galā tad

Vēl mēli, ticiet man, tā nemelos nekad.

Rozalīna.

Vecs mīlas meistars, proti jūsmināt.

Marija.

Amoram vectēvs viņš, teic viņam visu tas.

Rozalīna.

Tad Venus māte tam — no tēva jāsargās.

Boijē.

Vai dzirdat, dulnās?

Marija.

Nē.

Boijē.

Bet redzat gan?

Rozalīna.

Uz mājām ceļu.

Ejiet! Apnīk man.

Visi aiziet.

TREŠAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA