VILJAMS ŠEKSPĪRS: VELTAS PŪLES MĪLĀ

Armādo. Nelieti, tu gavēsi par savu pārkāpumu, līdz

kamēr tev taps piedots.

Paurītis. Labi, kungs, bet es ceru, — ja to darīšu, tad

tikai ar pilnu vēderu.

Armādo. Tu tiksi smagi sodīts.

Paurītis. Tad es būšu jums pateicīgs kā jūsu kalpotāji,

kurus tikai viegli atalgojat.

Armādo. Vediet prom šo nelieti! Ieslogiet viņu!

Kode. Nāc, tu pārbēdzējs vergs! Uz priekšu!

Paurītis. Nelieciet iesprostot mani, kungs; es labāk gri-

bu badoties brīvībā.

Kode. Nekā, mīļais; tas nozīmētu būt apcietinātam un

tomēr brīvam. Tev jāiet cietumā.

Paurītis. Nu labi. Bet, ja es vēl ieraudzīšu bijušās jau-

kās, skumjās dienas, tad dažs labs redzēs …

Kode. Ko tad redzēs dažs labs?

Paurītis. Neko, it neko, jaunskungs Kode/ tikai to, ko

viņi redzēs. Cietumniekiem nepienākas klusēt, kad

viņi runā, un tāpēc es negribu teikt neko. Paldies

dievam, man tikpat maz pacietības kā citiem cilvē-

kiem, un tāpēc es varu būt mierīgs.

Kode un Paurītis aiziet.

Armādo. Es mīlu pat to vietu — kura ir zema, — ko

skārusi viņas kurpe — kas vēl zemāka, — ko virza

viņas kāja — tā viszemākā. Ja es mīlu, tad laužu

zvērestu, bet tas būtu lielākais neuzticības pierādī-

jums. Bet kas tā par uzticīgu mīlu, kas sākas ar ne-

uzticību? Mīla ir kā velis, mīla ir velns, nav cita

ļauna eņģeļa kā vien mīla. Pat Simsons krita tādā

kārdinājumā, un taču viņš bij tik stiprs. Pat Zāla-

mans neatturējās vilinājumam, un taču' viņš bij tik

gudrs. Kupidona bulta ir stiprāka par Hērakla rungu,

un tādā veidā pārveic arī spānieša zobenu. Pirmais

un otrais izaicinājuma iemesls man neder: passado

Kupidons neievēro, duello viņš neatzīst. Apkauno-

joši viņam tas, ka to dēvē par puiku, viņa slava tā,

ka pieveicis stiprus vīrus. - Ardievu, varonība! Sa-

rūsē, zoben! Apklustiet, bungas! Jo jūsu rīkotājs ir

iemīlējies, jā gan, iemīlējies! Lai palīdz man kāds

improvizēts pantu dievs, jo esmu pārliecināts, ka

sākšu rakstīt sonetus. Sapurinies, mans prāts! Raksti

spalva! Man ir sajūsma veseliem folio sējumiem!

Aiziet.

OTRAIS CELIENS

PIRMĀ AINA

Parks.

Uznāk Francijas princese, Rozalīna, Marija, Katarina,

Boijē, augstmaņi un citi pavadoņi.

Boijē.

Nu, princes, visus prātus saņemiet

Un ziniet, karalis un tēvs ko sūta,

Pie kā viņš sūta, kāds še uzdevums.

Jūs pati, visu augsti cienīta,

Še runāsiet par to, kurš mantojis

It visu to, kas vīru slavā ceļ,

Navarras karalim jums lūgums svarīgs

Par Akvitāniju, kas vairāk vērta

Kā karaļmeitas pūrs. Jums krāšņā daba

Ir piešķīrusi tik daudz krāšņuma,

Ka citām sievietēm nekas nav ticis —

Tad tikpat devīgi jūs balvas kaisiet.

Princese.

Boijē, lai arī skaistums mans cik mazs,

Jums skaistām runām viņu vairot nenākas,

Jo skaistums vērtējams tik gaišai acij,

Ne zema pārdevēja veiklai mēlei.

Es nelepojos, ja tā slavējat,

Lai vairāk paši gudri izliktos,

Nekā lai mani šeit jūs slavinātu.

Bet pamācītājam nu pamācība:

Boijē mans labais, zināms jums, ko melš,

Ka Navarra ir cieši apņēmusies

Trīs gadus veltīt stingrām studijām

Un nelaist sievieti šai klusā galma.

Tāpēc man liekas nepieciešami,

Pirms sētu aizliegto mēs pārkāpjam,

Lai zinām, kas te lemts. Un tāpēc jūs,

Kā spējas pazīstam, mēs nozīmējam

Par labāko no mūsu advokātiem.

Jūs sakiet karalim, ka karaļmeita

No Francijas ar lūgumu, kas steidzams,

Grib personīgi sastapt augstību.

Tik pasteidziet to ziņot, gaidīsim

Kā lūdzēja, ko augstība mums lems.

Boijē.

Par uzdevumu lepns es labprāt eju.

Princese.

Tik paša lepnums lepns, tas rotā seju.

Boijē aiziet.

Kas ir tie dalībnieki, mani kungi,

Kas zvērēja šim krietnam karalim?

Pirmais augstmanis.

Tas viens ir Longvils.

Princese.

Vai to pazīstat?

Marija.

Es, kundze, pazīstu. Lords Perigors

Kad apprecēja Džeka Folkenbridža

Un Normandijas skaisto mantinieci,

Es kāzās sastapu šo Longvilu.

Par vīru cienīgu to visur slavē,

Kas izglītots un spēcīgs cīkstonis,

Nekas tam nekļūdās, ko stipri kāro.

Traips vienīgais tā spožā tikumā —

Ja traips viens iespēj tikumspozmi tumšot

Ir asais prāts un griba pārāk strauja,

Prāts griež tam katru, griba nesaudzē

Nevienu, pakļuvis kas viņa varā.

Princese.

Šķiet, zobgalīgs un jautrs kungs, vai tā?

Marija.

Ja tuvāk pazīst, tad tā jāsaka.

Princese.

Tik ašam prātam īsa dzīvība.

Kas ir tie citi?

Katarina.

Jauneklis Dimēns,

Kam tikums mīļš, tas arī viņu mīlēs;

Pār mēru drosmīgs, taču nava ļauns,

Tam prāts, kas arī ļaunu labā vērš,

Un jaukums pat bez prāta pievilcīgs.

Pie Alansonas hercoga viņš bija,

Daudz stāstīt varētu, ko novēroju

Pie viņa augstā tikumā un spējās.

Rozalina.

Vēl viens no studentiem bij tajā laikā

Ar viņu tur — man šķiet, es nemaldos,

Par Bironu to sauca, jautrāks vīrs,

Kas tomēr jokiem mēru neaizmirst,

Nekad nav man vēl laiku pakavējis.

Tā acis allaž gādā vielu jokam,

Ikkatrs priekšmets, ko vien viņas skar,

To ierosa uz kādu asprātību,

Un veiklā valoda un apķērība

To tver tik smalkā, graciozā veidā,

Ka veci vīri pat tā stāstus klausās,

Bet jaunekļus tie gluži sajūsmina —

Tik jauka, lidojoša viņa runa.

Princese.

Dievs pas': vai visas iemīlējušās,

Ka katra savu cenšas izpušķot

Ar tādiem slavas krāsu ornamentiem?

Pirmais augstmanis.

Tur nāk Boijē.

Uznāk Boijē.

Princese.

Nu, kā jūs uzņēma?

Boijē.

Zin karalis par jūsu atbraukšanu,

Un tāpēc pats un viņa zvērestbiedri

Bij gatavi jūs, kundze, sagaidīt,

Pirms ierados. Bet tad es dzirdēju,

Viņš labāk vēlētos, lai laukā paliekat —

It kā kad nāktu aplenkt viņa galmu, —

Ne pārkāpt savu doto zvērestu,

Un tāpēc pieņemt grib jūs tukšā namā.

Tur karalis jau nāk.

Uznāk karalis, Longvils, Dimēns, Birons un pavadoņi.

Dāmas uzliek maskas.

Karalis.

Navarras galmā sveiki, daiļā princese!

Princese. To «daiļo» es jums atdāvinu atpakaļ, un

«sveika» es vēl nebūt neesmu. Sīs pils jumols, zem

kura patlaban stāvam, par augstu, lai būtu jūsējs.

Un apsveikums klajā laukā par zemu, lai būtu ma-

nējs.

Karalis.

Jūs tiksit sveicināti manā galmā.

Princese.

Tad būšu mierā, vediet mani turp.

Karalis.

Tad ziniet, princese, es zvērēj's esmu.

Princese.

Lai piedod dievs, tad aplam zvērējuši.

Karalis.

Ne citu dēļ, bet pats aiz savas gribas.

Princese.

Aiz savas gribas tad to lauziet.

Karalis.

Jums, kundze, zvērestsaturs nava zināms.

Princese.

Ja ari jums — tā būtu gudra neziņa,

Jo tagad ziņa top par muļķību.

Es dzirdu, augstība grib ieslēgties —

Tas nāves grēks, ja turat zvērestu,

Un tāpat grēks to lauzt.

Bet piedodiet, ka tapu pārdroša,

Man mācītāju mācīt nepieklājas.

Bet izlasiet, kam esmu nākusi,

Un drīzāk atbildi uz to man dodiet.