VILJAMS ŠEKSPĪRS - DOTS PRET DOTU

Hercogs. Klaudijs atzīst, ka tiesas spriedums nav nepel­nīta bardzība un pazemīgi ļaujas likuma gribai. To­mēr savā vājumā nabaga jauneklis cerēja uz apžē­lošanu. Man pietika laika izkliedēt šīs maldīgās domas, un tagad viņš ir stingrs savā apņēmībā.

Eskals. Jūs esat izpildījis pienākumu pret debesīm un ieslodzīto, apciemojot viņu. Es pūlējos Klaudiju glābt līdz pēdējai iespējai. Grāfa bargums spieda mani pateikt, ka viņš ir iemiesots likuma pants.

Hercogs. Ja grāfa dzīve ir tikpat nesatricināmi taisna kā viņa tiesa, tad pārmetumiem nav vietas. Bet, ja grāfam gadīsies paklupt, tad viņš līdz ar šo nāves spriedumu ir parakstījis arī savu.

Eskals. Es eju pie ieslodzītā. Ardievu!

Hercogs. Miers ar jums!

Eskals un komandants aiziet.

Tam, kam soģa zobens dots, Svēti jāsaglabā gods. Viņa piemērs ļaudīm liks Atšķirt, kas ir labs, kas slikts, Lai no sevis tikpat asi Kā no padotajiem prasa, Ļaudīs nesodīdams grēku, Kura priekšā pats bez spēka. Tu, Andželo, citā pļauj Nezāli, kam kuplot ļauj

Savā sirdi. Viltus virs, Cik no ārienes tu tīrs! Liekulis, kas tiesāt sāk Līdzīgs zirneklim. Viņš māk Tādus melu tīklus pīt, Ka pat stiprais tajos krīt. Krāpnieku mums atļauts krāpt. Savā gultā šonakt grāfs Vedīs to, ko pats reiz vīla. Tur, kur nespēcīga mīla, Izmanīgam viltum kārta Vīru saukt pie dotā vārda.

Ienāk Marianna un zēns.

Zēns

dzied.

Prom šīs lūpas, kuras lauza

Mīlas solījumu svētu!

Prom šīs acis, kuras ausa

Spožāk man par saules lēktu!

Tikai skūpsts vēl ilgi smeldz, ilgi smeldz, —

Mīlas zīmogs bijis velts, bijis velts.

Marianna.

Lai paliek dziesma, puisēn! Tagad ej! Nāk cilvēks, kura mierinājums laipnais Tik bieži manas sāpes klusinājis,

Zēns aiziet.

Es lūdzu piedošanu, svēto tēv! Šī dziesma Nav tā, ar ko jūs klātos sagaidīt. Bet ne jau prieks sev ceļu skaņās meklē. Es savas bēdas remdēju ar to.

Hercogs.

Sev dziesmu nepārmet — tā bieži bēdas slāpē, Vērš sāpes priekā, prieku — saldās sāpēs. Sakiet, lūdzu, — vai pēc manis kāds nejautāja? Man te nozīmēta satikšanās.

Marianna. Neviens nav jūs meklējis. Es pavadīju šeit visu dienu.

Parādās Izabella.

Hercogs. Es jums ticu. Tomēr noteiktā stunda ir klāt. Aizejiet uz brīdi. Sī satikšanās man vajadzīga jūsu labā.

Marianna. Būšu vienmēr jums pateicīga.

Marianna aiziet.

Hercogs.

Cik labi, ka jau atnākusi esat! Ko teica mūsu godājamais valdnieks?

Izabella.

Pie viņa pils ir dārzs, kam vienā pusē Plašs vīna lauks. Sim laukam apkārt mūris Ar dēļu vārtiem. Atslēgas man rokā. Šī lielā — dēļu vārtiem. Mazākā būs tiem, Kas ved no vīna lauka grāfa dārzā. Es apsolījos pusnakts stundā atnākt, Un šajā vietā viņš man iznāks pretī, Kā norunāts.

Hercogs.

Jūs labi zināt ceļu?

Izabella.

Grāfs mani divreiz pavadīja pats Pa ceļu šo, ar vainas dedzīgumu Man mīļus vārdus karsti čukstot ausī. Es vietu pazīšu.

Hercogs.

Nav runāts nekas tāds, Ko vajadzētu zināt Mariannai?

Izabella.

Nē, tikai tas, ka satiksimies tumsā Uz īsu laiku. Pateicu vēl viņam,

Ka ņemšu līdzi kalponi, kas paliks Aiz vārtiem gaidīt, domājot, ka es Te atnākusi sava brāļa lietā.

Hercogs.

Labi sākts! Bet neesmu vēl sacījis ne vārda Es Mariannai pašai, kuras ziņā Nu plāna izpildījums. Marianna!

Atgriežas Marianna.

Lūk, iepazīstieties! Šī jaunā māsa jums Grib palīdzēt.

Izabella.

Ja vien tas izdotos!

Hercogs.

Vai ticat, ka es dziļi cienu jūs?

Marianna.

Jūs pazīdama, nešaubos ne mirkli.

Hercogs.

Tad sekojiet šai meitenei un modri Ik vārdu uzklausiet, ko viņa sacīs jums. Es pagaidīšu. Nerunājiet ilgi. Nakts tuvojas.

Marianna.

Mēs mazliet pastaigāsim. Marianna un Izabella aiziet.

Hercogs.

Valsts varas diženums! Tev miljons acu Ik solī seko. Visiem taviem darbiem Kā atbalss līdzi pūļa tukšās pļāpas, Tu izdomām un tenkām esi tēvs, Ko paša bērni stiepj uz moku bluķa Ar savām pretrunām.

Marianna un Izabella atgriežas.

Vai izlēmāt jau visu?

Izabella.

Ar mieru viņa, svēto tēv, ja jūs To atļaujat.

Hercogs.

Ne atļauju, bet lūdzu Un dodu svētību.

Izabella.

Jums jārunā būs maz. Vien šķiroties jūs pačukstēsiet grāfam, Lai brāli neaizmirst.

Marianna.

Nu protams. Nebaidieties!

Hercogs.

Un arī pati nebaidieties, bērns, Jūs savienojot, nenodarām grēku, Jo grāfs ir jūsu saderētais virs. Un mūsu viltībai ir godīgs mērķis — Jums atdot sievas tiesības. Mums jāiet. Laiks ievākt ražu. Kas ir sēts, to pļauj.

Ienāk komandants un Pompejs.

Komandants. Panāciet šurp! Jūs varat nocirst cilvēkam galvu?

Pompejs. Vecpuisim varu, precētam vīram ne, jo precēts vīrs ir savas sievas galva, un sievietēm es galvas necērtu nekādā gadījumā.

Komandants. Aiztaupiet savus stiķus un atbildiet tieši. Šorīt jāmirst Klaudijam un Bernardinam. Mūsu cie­tumam ir bende, bet viņam nepieciešams palīgs. Uz­ņemoties šo pienākumu, jūs būsiet brīvs no važām, citādi jums vajadzēs visu savu laiku atsēdēt kamerā un pirms atbrīvošanās saņemt visnežēlīgāko pērienu, kāds vien pienākas tik nelabojamam savedējam.

Pompejs. Tam, kas no bērna kājas bijis nelikumīga sa­vedēja amatā, nebūs iebildumu pret likumīgu bendes darbu. Es labprāt paklausīšu sava nākamā meistara rīkojumiem.

Komandants. Hei, Abhorson! Kur tu esi?

Ienāk Abhorsons.

Abhorsons. Jūs mani saucāt, kungs?

Komandants. Te ir zellis, kas nāks jums palīgā pie rīt­dienas nāves sodiem. Ja viņš tev noder, salīgstiet uz gadu, ja ne, tad pietiks ar rītdienu. Pēc tam varēsi viņu atlaist. Šim puisim nav ar ko lepoties tavā priekšā — viņš bija savedējs.

Abhorsons. Savedējs? Pē! Tāds palīgs apkauno mūsu cēlo mākslu.

Komandants. Pietiek lielīties. Kāds viens, tāds otrs. Star­pības nav ne par mata platumu.

Komandants aiziet.

Pompejs. Cienītais kungs, esiet, lūdzu, tik labs, — cik labs jūs droši vien esat, kaut gan izskatāties pēc ka­rātavu putna, — un pasakiet man — vai tiešām jūsu amats ir māksla?

Abhorsons. Jā, mans kungs. Tā ir māksla.

Pompejs. Man gadījies dzirdēt, ka gleznošana ir māksla. Prieka meitas, kas atradās manā pārziņā, visai veikli apgleznoja sev ģīmjus, tātad arī mans amats bija māksla. Bet, kāda māksla ir pakārt vai būt pakārtam, to es nespēju saprast.

Abhorsons. Un tomēr tā ir māksla.

Pompejs. Pierādiet!

Abhorsons. Katra godīga cilvēka drēbes der tikpat labi arī zaglim. Kur zaglim tās drusku spiež, tur godīgam pietiekami vaļīgas, kur zaglim par lielām, tur viņš iegrozīsies — tā zaglis un godīgs cilvēks var staigāt vienā uzvalkā.

Atgriežas komandants. Komandants. Vienojāties?

Pompejs. Mans kungs, es kalpošu viņam, jo bendes amats ir vēl bēdīgāks par savedēja darbu. Viņam biežāk jāizlūdzas grēku atlaišana.

Komandants. Turiet gatavībā bluķi un cirvi ap četriem no rīta.

Abhorsons. Ejam, savedēj, lai es tev ierādu darbu.

Pompejs. Ar prieku mācīšos, mans kungs. Katram reiz pienāk kārta gulties uz bluķa, un, kad tas notiks ar jums, varēsiet pārbaudīt manu veiklību. Tik jaukam cilvēkam es labprāt izdarītu šo pakalpojumu.