VILJAMS ŠEKSPĪRS: DOTS PRET DOTU

Ienāk Pompejs.

Pompejs. Es te jau esmu tikpat labi iedzīvojies kā savā vecajā mājā. Tā vien liekas, ka sildos Overdanes pa­spārnē, tik daudz vecu paziņu apkārt. Te ir jauns­kungs, ko pie mums saukāja par Ziperi. Nu viņš tup uz putekļainu vekseļu un iepelējuša ingvera kau­dzes. Kopā — simt deviņdesmit septiņas mārciņas, tīrā peļņa — piecas markas. Ko lai dara, ingvera alum vairs nav pieprasījuma. Visas vecenes, kas to dzēra, nu ir apmirušas. Un kur tad vēl Kūleņa kungs, ko te iesēdināja godīgais tirgotājs Trīsmatis. Par da­žiem gabaliem firziķu sārta atlasa zellim jāsarkst pē­dējā ubaga priekšā. Tepat nīkst Spindzeles kungs ar Rupoņa kungu, netrūkst pat tādu kavalieru kā Va- rapiesis un Badakāsis, dunča un zobena meistars.

Prieks bija satikt jauno Puvekli, kas pārgrieza rīkli Pudiņa kungam, vareno kausli Dūresģīmi, lielo ce­ļotāju Štrumbantes kungu, meistaru Pusstopu, kas piekāva Podiņu, un vēl dažus desmitus no mūsu pa­stāvīgajiem apmeklētājiem. Ko tu neteiksi!

Ienāk Abhorsons. Abhorsons. Gādā šurp Bernardinu!

Pompejs. Bernardina kungs! Celieties! Bluķis ir gatavs. Bernardina kungs!

Abhorsons. Dzirdi, Bernardin!

Bernardins

caur durvīm.

Karstu piķi jums rīklē! Ko bļaustāties nakts vidū? Kas tur ir?

Pompejs. Jūsu draugi, cienītais, — bende un viņa palīgs. Esiet tik laipns un piecelieties, lai mēs varam izdarīt savu darbu.

Bernardins

caur durvīm.

Taisieties, ka tiekat, vazaņķi! Man nāk miegs.

Abhorsons. Saki, lai viņš ceļas ātrāk!

Pompejs. Bernardina kungs, lūdzu, piecelieties uz brīdi. Kad galva būs nocirsta, varēsiet gulēt tālāk.

Abhorsons. Ej un velc viņu laukā!

Pompejs. Viņš jau nāk, saimniek, viņš jau nāk, ka salmi vien čab.

Abhorsons. Cirvis ir uz bluķa? Pompejs. Viss kārtībā, mans kungs.

Iznāk Bernardins.

Bernardins. Kas ir Abhorson? Ko tu atkal esi izdomājis?

Abhorsons. Murmini ar steigu savas lūgšanas. Te ir pa­vēle. Tūlīt tev nocirtīs galvu.

Bernardins. Ej pie velna! Es visu nakti dzēru. Paģirās nevar sataisīties uz nāvi.

Pompejs. Jo labāk, cienītais kungs. Ja kādam nocirsta galva otrā rītā pēc žūpošanas, tad viņš var mierīgi gulēt visu dienu.

Abhorsons. Redzi, dvēseļu gans arī nāk. Nedomā, ka mēs dzenam jokus.

Ienāk hercogs mūka drānās.

Hercogs. Mans dēls, zinot, cik steidzīgi tev jāsapošas pē­dējam ceļam, es nācu izpildīt savu žēlsirdības pienā­kumu. Gribu tev palīdzēt ar padomu un mierinājumu un dalīties tavās lūgšanās.

Bernardins. Lūdzies bez manis, mūk! Es visu nakti bries­mīgi dzēru. Lai man izsit smadzenes no paura, ja es varu tik īsā laikā sagatavoties. Šodien es negribu mirt. Nepiekrītu — un cauri.

Hercogs. Tomēr tev jāmirst. Domā par ceļojumu, kurā tu dosies.

Bernardins. Neprasiet veltīgi. Šodien mani neviens ne­pierunās mirt.

Hercogs. Uzklausi mani! . ..

Bernardins. Ne pušplēsta vārda. Ja jums kas sakāms, es būšu savā būcenī, un laukā es šodien nelīdīšu.

Bernardins aiziet.

Hercogs.

Ne dzīvei derīgs viņš, ne nāvei. Akmens sirds! Uz bluķa vediet viņu. Nav ko gaidīt.

Pompejs un Abhorsons aiziet.

Ienāk komandants.

Komandants.

Kā noskaņots bij mūsu notiesātais?

Hercogs.

Man liekas, augstā soģa priekšā stāties Vēl nevar viņš. Tā iesīkstējies ļaunums Pirms nāves mīkstināms.

Komandants.

Nupat kā, svēto tēv, Kāds ieslodzītais smagā drudža lēkmē No dzīves šķīrās. Dzirdējis jūs būsiet Par Ragozinu, jūras laupītāju? Viņš tagad miris. Vienā vecumā šis vīrs Ar Klaudiju. Tā pati matu krāsa, Un arī bārda līdzīga. Kā būtu, Ja grāfam aiznestu es Ragozina galvu?

Hercogs.

Šis gadījums patiešām dieva sūtīts! Ar steigu rīkojieties. Nozīmētais laiks Jau klāt. Būs grāfam pierādījums nodots, Ka izpildīta pavēle. Bet tikmēr Es mēģināšu Bernardinu atgriezt.

Komandants.

Bez kavēšanās viss būs nokārtots. Tad Bernardins uz pēcpusdienu paliek. Bet ko ar Klaudiju man iesacīsiet darīt? Ja uzzinās, ka viņš nemaz nav miris, Man lielas briesmas draud.

Hercogs.

Gan atradīsies jums Kāds slepens kazemāts, kur viņu noslēpt varat. Pirms saule divreiz savu ceļu apies, Tie mākoņi, kas aug pār jūsu galvu, Būs izkliedēti.

Komandants.

Paļaujos uz jums.

Hercogs.

Nu steidzieties! Grāfs noteikti jau gaida.

Komandants iziet.

Es tagad uzrakstīšu vēstuli Andželo, Un komandants to nodos. Tur būs pateikts, Ka mājās atgriežos, un man ir pamats lūgt, Lai pārnākšanu izsludina tautai. Es pavēlēšu grāfam gaidīt mani Pie svētā avota, aiz Vīnes vārtiem. Šī vieta mierīgā man visu apsvērt ļaus Un atrast arī pienācīgo veidu, Kā liekulīgo grāfu varu sodīt.

Atgriežas komandants.

Komandants.

Lūk, viņa galva. Gribu pats to aiznest.

Hercogs.

Jā, ļoti līdzīga. Bet atgriezieties drīz. Mums jāpārrunā nozīmīga lieta, Ko drīkstat zināt tikai jūs.

Komandants.

Es steigšos.

Izabella

aiz skatuves.

Miers jūsu namam! Hercogs.

Izabellas balss! Nāk viņa saņemt žēlsirdības vēsti. Bet patiesību vēl par agru atklāt. Lai, zaudējusi cerību, jo dziļāk Pēc sāpēm viņa prieku jūt.

Parādās Izabella.

Izabella.

Vai drīkst?

Hercogs.

Lai gaiša jūsu diena, mīļais bērns!

Izabella.

No svētām lūpām divkārt dārgs man sveiciens. Vai apžēlojis valdnieks manu brāli?

Hercogs.

Vien tā, ka Klaudijs atstājis šo zemi Un viņa galva nogādāta grāfam. Izabella.

Tas nevar būt!

Hercogs.

Un tomēr tā, mans bērns. Jums lēnprātīgi jācieš savas bēdas. Izabella.

Es izskrāpēšu nelietīgās acis!

Hercogs.

Neviens jūs grāfa pilī neielaidīs.

Izabella.

Mans nelaimīgais brāli! Klaudij! Lāsts Pār viltus pasauli un neģēli Andželo!

Hercogs.

Lāsts viņam nekaitēs, un jums tas nepalīdzēs!

Vien debesis var jūsu bēdas veldzēt.

Un tagad uzmanīgi klausieties, ko es

Jums pavēstīšu. Ticiet katram vārdam.

Nu, acis izslaukiet! Rīt pārbrauks hercogs.

Es dzirdēju šo patiesīgo ziņu

No viņa biktstēva, kas vedis vēsti,

Lai uzņemšanai gatavojas grāfs

Un viņa palīgs Eskals. Abiem vēlēts

Pie Vīnes vārtiem iznākt viņam pretī

Un atdot savas pilnvaras. Tur gribu

Es sastapt arī jūs. Tiks darīts viss,

Lai atriebta ir jūsu brāļa nāve.

Lems hercogs taisnīgi.

Izabella.

Es paklausīšu jums.

Hercogs.

Sī vēstule jums jāaiznes no manis

Nu brālim Pēterim. Viņš pats tur raksta

Par hercogu. Kā parole tā derēs.

Jūs pateiksiet, ka viņu gaidu es

Pie Mariannas vārtiem šonakt. Turpmāk

Jūs abas būsiet viņa aizgādnībā.

Viņš vedīs jūs pie hercoga. Man neļauj

To darīt īpašs zvērests, tādēļ pats

Es nepavadu jūs. Pār viltus grāfu

Tad viņa grēki kritīs! Esiet droša

Un neraudiet! Mans ordenis jums ķīla,

Ka varat paļauties uz mani. Vēl kāds nāk?

Ienāk Lučo.

Lučo. Labrīt! Kur ir komandants, svēto brāli?

Hercogs. Izgājis, mans kungs.

Lučo. Ak daiļā Izabella! Mana sirds nobāl aiz bēdām, redzot, ka tavas acis tik sarkanas. Esi pacietīga. Es arī padodos liktenim un pārtieku no maizes un ūdens. Savu galvu glābdams, neuzdrīkstos piepildīt vēderu. Labas vakariņas ir bīstamas. Runā, ka rīt atgriezīšo­ties hercogs. Goda vārds, Izabella, es mīlēju tavu brāli. Ja vecais muļķis hercogs ar savām trakajām iedomām neblandītos apkārt, Klaudijs būtu dzīvs.