VILJAMS ŠEKSPĪRS: DOTS PRET DOTU

Brālis Pēteris.

Patiešām, lai viņš stājas tiesas priekšā, Jo abas sievietes ir viņa samācītas. Kur brālis Ludvigs dzīvo, komandantam Ir zināms.

Hercogs.

Nu tad vediet mūku šurp! Komandants aiziet.

Un tagad jums, mans uzticamais brāli, Kam svarīgi šo mezglu atšķetināt, Ir atlicis vien meļiem noraut maskas Un viņus notiesāt. Es atstāšu jūs šeit, Līdz apmelojums izmeklēts būs stingri Un taisnu sodu saņems vainīgie.

Eskals. Mēs noskaidrosim visu, gaišo valdniek!

Hercogs aiziet.

Sinjor Lučo, jūs apgalvojāt, ka pazīstat šo mūku kā negodīgu cilvēku?

Lučo. Kapuce nevienu nav iztaisījusi par mūku. Svētums viņam ir tikai klostera drānās. Bez tam viņš izplata nekrietnas baumas par hercogu.

Eskals. Lūdzu, pakavējieties šeit, kamēr viņš atnāk. Jūsu apsūdzību uzklausīsim vainīgā klātbūtnē. Sāk izska­tīties, ka šis vīrs ir bīstams.

Lučo. Kā neviens visā Vīnē, goda vārds.

Eskals. Un tagad lai atved vēlreiz Izabellu. Es gribu ar viņu parunāt.

Kāds no sulaiņiem aiziet.

Jūsu augstība, Jaujiet man viņu nopratināt. No ma­nām rokām šī neslavas cēlāja neaizies.

Lučo. Tāpat kā no grāfa rokām, ja viņa sacīja taisnību.

Eskals. Ko jūs teicāt?

Lučo. Viņa atzītos vēl ātrāk, ja nevarētu aiziet no jūsu rokām klusākā vietiņā, mans kungs. Ļaužu priekšā meitene kautrēsies.

Eskals. Viņa sapīsies savā tumšajā lietā.

Lučo. Jūs esat uz pareiza ceļa. Jo tumšāks, jo vieglāk ar sievieti sapīties.

Atgriežas sardze ar Izabellu. Komandants Ieved hercogu mūka drānās.

Eskals

Izabellai.

Panāciet tuvāk! Sī dižciltīgā dāma apstrīd jūsu lie­cību.

Lučo. Jūsu augstība, tas blēdis, par kuru es runāju, ir klāt. Komandants viņu atveda.

Eskals. Pašā laikā! Bet jūs atbildēsiet tikai tad, kad jums vaicās.

Lučo. Nospriests.

Eskals. Nu, cienītais! Jūs pierunājāt šīs sievietes nomel­not grāfu Andželo? Viņas jau atzinās.

Hercogs. Tie ir meli.

Eskals. Jūs apzināties, kam to sakāt?

Hercogs.

Gods jūsu augstam krēslam! Ari velnu

Par ugunīgo troni ellē ciena.

Kur hercogs? Viņa priekšā gribu runāt!

Eskals.

Mēs — viņa ausis. Runājiet un raugiet, Lai jūsu vārdi būtu patiesīgi.

Hercogs.

Vai vismaz drosmīgi. No sirds man viņu žēl, Šo jēriņu, kas paša vilka tiesā Grib atrast taisnību. Un hercogs arī prom, Tad jūsu lieta zaudēta! Cik ļauni, Ka aiziedams viņš licis, lai jūs soda Tas nelietis, ko nācāt apsūdzēt.

Lučo.

Nu, vai es neteicu, ka hercogu viņš ķengā? Eskals.

Tu necienīgais mūk! Vai tiešām domā,

Ka maz vēl bija uzkūdīt šīs sievas

Pret godīgāko cilvēku? Nu sauc

Par nelieti tu viņu tautas priekšā

Un nekautrējies netaisnību pārmest

Pat mūsu valdniekam. Uz moku sola stiepiet!

Un lai ne dzīsla miesā nepaliek

Šim zaimotājam, kamēr neatzīsies

Viņš savās intrigās.

Hercogs.

Kam tāda steiga? Hercogs mani mocīt Jums neatļaus, kā neatļautu sevi, Jo neesmu es viņa padotais. Šai zemē vien kā nejaušs novērotājs Es uzturējos. Pietika man laika, Lai redzētu, ka izvirtība Vīnē

Kā verdošs ūdens pāri malām sit, Ka likums bezspēcīgs un tāpēc ļaužu acīs Nav augstāks vairs par izkārtni, kas rūsē Pie durvīm sīkam bārddzinim.

Eskals. Valdības apvainojums? Uz cietumu!

Andželo.

Jums bija kāda liecība pret viņu, sinjor Lučo? Šis ir tas vīrs, par ko jūs runājāt?

Lučo. Tas pats, jūsu augstība. Panāc šurp, plikpauri! Tu mani pazīsti?

Hercogs. Es atceros jūsu balsi, mans kungs. Hercoga prombūtnē mēs satikāmies cietumā.

Lučo. Patiešām? Un tu atceries, ko runāji par hercogu?

Hercogs. Ļoti labi, mans kungs.

Lučo. Ak atceries gan? Tātad hercogs, pēc tavām do­mām, ir meitu mednieks, muļķis un gļēvulis?

Hercogs. Mums vajadzētu mainīties vietām, mans kungs. Tā un vēl daudz sliktāk par hercogu runājāt jūs.

Lučo. Nolādētais meli! Vai es tev toreiz neatbildēju, kā pienākas, un tu neaizgāji ar garu degunu?

Hercogs. Nē, jo es mīlu hercogu kā sevi pašu.

Andželo. Dzirdiet, neģēlis sāk izlocīties un noliegt savas nodevīgās runas!

Eskals. Netērējiet laiku ar šo blēdi. Vediet viņu uz cie­tumu. Kur komandants? Uz cietumu! Iekalt mūku važās. Viņš ir jau visu pateicis. Pievāciet arī tos ne­kaunīgos skuķus līdz ar viņu musinātāju.

Hercogs

komandantam.

Pagaidiet, mans kungs! Pagaidiet! Andželo. Viņš pretojas? Tad ejiet talkā, Lučo!

Lučo. Nāc tik šurp! Nāc tik šurp, cienītais! Ko tu slē­pies kapucē, plikpaurainais meli? Parādi savu blē­dīgo ģīmi! Kaunies no baku rētām, ko? Parādi savu zagļa purnu, pirms tu ej uz karātavām! Nost to lupatu!

Lučo norauj mūka kapuci un atsedz hercoga seju.

Hercogs.

Par hercogu te blēdis pārvērš mūku, — Tas gadās pirmoreiz. Par meitenēm un vīru, Kas viņām līdzi, galvoju es pats.

Lučo.

Jūs, kundziņ, neaizbēgsiet! Sardze, saņemt viņu! Lučo.

Ne citādi kā tagad mani pakārs. Hercogs

Eskalam.

Es jūsu vārdus piedodu, un varat Jūs savā krēslā palikt. Lūdzu, grāf, Man vietu atdot. Arī tagad pietiks Jums viltības un nekaunības noliegt Seit sacīto, lai savu ādu glābtu? Ko teiksiet nu?

Andželo.

Mans bargais pavēlniek! Par savu vainu vainīgāks es būtu, Ja liegtos, zinādams, ka jūsu gaišās acis Ir sekojušas maniem darbiem. Lūdzu, Lai atzīšanās visam punktu liek Un mani pasarga no kauna pilnas tiesas. Tepat uz vietas piespriediet man nāvi. Šī žēlsirdība vienīgā, ko prasu. Ar to man pietiek.

Hercogs.

Marianna, nāciet! Jūs Mariannai solījāties, grāf?

Andželo.

Jā, valdniek.

Hercogs.

Brāli Pēteri, jums uzdots Šo pāri salaulāt, bet komandants lai viņus Tūlīt pēc baznīcas ved atpakaļ pie manis.

Andželo, Marianna, brālis Pēleris un komandants aiziet.

Eskals.

Es brīnītos par lietas dīvainību, Ja dziļāk nepārsteigtu grāfa negods.

Hercogs.

Pie manis nāciet, Izabella! Biktstēvs Par valdnieku nu kļuvis. Toreiz es Ar padomiem jums centos bēdas remdināt. Bet, mainot drānas, nemainu es sirdi Un arī tagad esmu jūsu kalps.

Izabella.

Ak, piedodiet man, lūdzu, gaišo hercog, Ka padotā jūs uzdrīkstējās traucēt, Pat nezinot, kas esat.

Hercogs.

Tas ir piedots. Un tagad lūdzu piedošanu jums. Man jūsu brāļa nāve sirdi nomāc. Jūs brīnīsieties, kāpēc savu varu Es neatklāju, pieļaudams, lai Klaudijs Iet bojā. Viņu paspētu es glābt, Ja soda pēkšņums neizjauktu plānus, Ko biju iecerējis. Piedodiet man to! Miers viņa pīšļiem! Šķīries viņš no zemes Un tagad bauda citas dzīves priekus, Ko neaptumšo izmisums un bailes. Lai jūsu krūtīs mierinājums mīt, Ka viņš ir laimīgs.

Izabella.

Tam es ticu, valdniek!

Atgriežas Andželo, Marianna, brālis Pēteris un komandants.

Hercogs.

Nāk jaunlaulātais vīrs, kam lūdzu piedot Kaut Mariannas dēļ, ka jūsu godu Viņš apdraudējis. Bet par brāļa nāvi, Par spriedumu, ko parakstījis tas, Kas divkārt noziedzies, gan vārdu laužot, Gan sniegdamies pēc šķīstības, kas dievam Jau piederēja, grāfs Andželo sodu Ir pelnījis un arī saņems to. Pat žēlsirdība taisnu tiesu prasa. Kas nokāvis, tam jāmirst. Dots pret dotu! Par galvu nocirsto ar savu galvu Grāfs samaksās, jo viņa noziegums Nav noliedzams. Uz bluķa tā, kur Klaudijs Zem cirvja mira, nogulsies Andželo. Sods jāizved tik steidzīgi, kā lika Grāfs pasteidzināt jūsu brāļa nāvi. Uz bluķa viņu!