VILJAMS ŠEKSPĪRS: DOTS PRET DOTU

Marianna.

Žēlsirdīgo hercog! Vai vīru tikai izsmejot man devāt?

Hercogs.

Ja kāds jūs izsmējis, tad vienīgi pats vīrs. Jums pielaulāt es pavēlēju viņu, Lai glābtu jūsu godu. Tagad nevar Neviens jums pārmest tuvību ar grāfu. Viss viņa īpašums pēc likuma kļūst mans. Es novēlu šīs mantas jūsu pūram, Lai nav jums grūti atrast citu vīru, Daudz labāku.

Marianna.

Ne labāku, ne citu

Es negribu!

Hercogs.

Te jūsu griba nelīdz. Mans lēmums pateikts.

Marianna.

Žēlsirdību, valdniek!

Hercogs.

Jūs velti lūdzaties. Lai notiesāto aizved.

lučo.

Un tagad jūsu rinda.

Marianna.

Ak gaišo valdniek! Izabella mīļā, Man blakus ceļos krītiet! Savu dzīvi Jums būšu parādā, ja palīdzēsiet man.

Hercogs.

Šis lūgums neprātīgs. Ja Izabella kristu Jums blakus, grāfam žēlastību prasot, No kapa celtos viņas brāļa gars Un līdzi aizrautu sev nodevīgo māsu.

Marianna.

Es lūdzu, Izabella dārgā, tikai ceļos Jums jānokrīt, kaut neteiksiet nekā.

Es viena runāšu. Mēs zinām — labi ļaudis No pārvarētu kļūdu sāpēm izaug.

Par savu kļūdu labosies Andželo! Vai tiešām, Izabella, noraidāt jūs mani?

Hercogs.

Par nāvi — nāve slepkavam.

Izabella

nokrīt ceļos.

Mans kungs, Uz notiesāto skatoties, lai liekas,

Ka brālis mans ir dzīvs. Es dziļi ticu,

Ka grāfs Andželo bija tīrs un taisnīgs,

No citiem prasot, kā no sevis paša,

Līdz ieraudzīja mani. Tādēļ vien

Viņš nedrīkst mirt, jo Klaudijs savu sodu

Ir saņēmis par darīto. Andželo

Nav izdarījis to, ko nodoms ļaunais

Tam iedvesis. Ja nolūks izvests nav,

Tad to par noziegumu nevaram mēs dēvēt.

Jo nolūks tikai doma, un par darbu

Mēs domu nesaucam.

Marianna.

Vien domās vainīgs viņš!

Hercogs.

Es lūdzu, piecelieties! Netērējiet vārdus.

Man cita vaina prātā. Komandant,

Aiz kādiem apsvērumiem soda stundu Jūs mainījāt?

Komandants.

Man bija pavēlēts.

Hercogs.

Kur ir šī pavēle? Vai parādīt to varat?

Komandants.

Nē, gaišo hercog. Rīkojums bij mutisks.

Hercogs.

Tad nododiet mums atslēgas. No darba Jūs atstādinu.

Komandants.

Piedošanu, valdniek! Man radās aizdomas, ka tur ir kāda kļūda,

Un, nezinot, ko darīt tālāk, liku No nāvei notiesātiem vienu saglabāt,

Jo nožēloju savu steigu. Tāpēc Es nepildīju otro rīkojumu, Un notiesātais dzīvs.

Hercogs.

Ka sauc šo vīru?

Komandants.

Par Bemardinu, jūsu augstība.

Hercogs.

Kaut viņa vietā Klaudijs būtu! Vediet So noziedznieku šurp. Es gribu redzēt.

Komandants aiziet.

Eskals.

Cik sāpīgi, ka vīrs ar jūsu prātu Un iespējām tik necienīgi krīt,

Ka asins balss jums laupījusi jēgu Un cilvēcīgu spriedumu, Andželo!

Andželo.

Šīs sāpes taisnīgās jums nodarot, man pašam Vēl vairāk sāp.

Un nožēla man liek Vien ātrā nāvē savu vainu izpirkt,

Jo citu pelnījis es neesmu patiešām.

Atgriežas komandants ar Bemardinu, apmetnī cieši ietinušos Klaudiju un Džuljetu.

Hercogs.

Kurš te ir Bernardins?

Komandants.

Šis, gaišo valdniek!

Hercogs.

Par viņu man jau stāstīja kāds mūks. Nu, cienītais, man sacīts, ka tu esi

Tik dziļi iesīkstējis spītībā un naidā, Ka nebaidies pat viņpasaules moku.

Tu esi notiesāts, bet zemes grēki tev Tiks atlaisti, un citā dzīvē atdzimt

Tev nāve ļaus bez nozieguma sārņiem. Lai brālis Pēteris tev gatavoties palīdz.

Un kas ir otrais?

Komandants.

Vīrs, ko glābu es, Kad Klaudijam bij vēlēts galvu nocirst, Jo abi līdzīgi kā divas ūdens piles.

Atsedz Klaudija seju.

Hercogs

Izabellai.

Tik līdzīgs Klaudijam? Tad jūsu brāļa dēļ Viņš apžēlots.

Es jūsu roku lūdzu, Lai arī man par brāli Klaudijs kļūst.

Bet pagaidām mums jārunā par citu. Šķiet, cerību jau grāfa acīs redzu.

Andželo jūt, ka viņa galva glābta. Lai smagā kļūda laboties jums liek.

Un mīliet savu sievu! Viņas tikums Un skaidrā sirds ir jūsu atbalsts, grāf.

Nu paliek tas, kam nevaru es piedot.

Lučo.

Jūs mani nosaucāt par gļēvuli un muļķi,

Kas trulumā un neķītrībās dzīvo.

Ar ko gan būtu izpelnījies es

Šos pārmetumus?

Lučo. Goda vārds, jūsu augstība, tāda izrunāšanās ta­gad ir modē. Es vienmēr runāju to, kas modē. Jūs, protams, varat pavēlēt, lai mani pakar, bet es drīzāk izlūgtos pērienu.

Hercogs.

Vispirms jūs pērs un tad — uz karātavām.

Lai komandants liek izsludināt Vīnē,

Ka uzklausīsim sievietes, kas sūdzas

Par kungu šo. Man izlielījās viņš,

Ka piegulējis kādai meitai bērnu.

Ar Katiņu mēs Lučo salaulāsim,

Bet nopērsim un pakārsim pēc tam.

Lučo. Jūsu augstība, nespiediet precēt ielasmeitu! Nupat vēl teicāt, ka es jūsu augstību iztaisīju par hercogu, tad netaisiet mani par ragaini!

Hercogs.

Tu viņu precēsi, pie sava troņa zvēru!

Vien tad es piedošu tev necienīgās runas

Un citus grēkus! Cietumā viņš turams,

Līdz meitu atradīs un viss būs nokārtots.

Lučo. Laulības ar padauzu, jūsu augstība, ir nāve, pē­riens un karātavas reizē.

Hercogs.

Par tavu zākāšanos tas ir pelnīts sods.

Sardze aizved Lučo.

Pret Džuljetu lai Klaudijs vainu izpērk

Un ved pie altāra. Jums, grāf, lai mīļa

Ir Marianna, kuras biktstēvs biju

Un redzēju, cik viņas tikums tīrs,

Par visām rūpēm pateicos jums, Eskal,

Tāpat kā komandantam. Viņa pūles

Un klusēšana palīdzēja man.

Par to viņš augstā amatā tiks iecelts.

Grāf, piedodiet šim vīram, kas jums nesa

Ne Klaudija, bet Ragozina galvu,

Jo tas jūs glāba. Izabella dārgā,

Ja manu roku neatraidāt jūs,

Tad dzīves gaita kopīga mums būs.

Nu laiks uz pili iet un Vīnei pasludināt

Šos jaunumus, ko tautai vajag zināt.

Komēdija Dots pret dotu sarakstīta ap 1604. gadu, bet pirmoreiz iespiesta, pie tam stipri izkropļotā veidā, tikai in follo izdevumā 1623. gadā. Pirmoreiz izrādīta Anglijas galma teātrī 1604. gada 26. de­cembrī, agrāk teātriem nav bijusi pazīstama, tāpēc šekspirologi domā, ka ap to pašu laiku tā arī sarakstīta.

Nav noliedzams viens: Šekspīrs savai komēdijai Dots pret dotu sižetu aizguvis no Džordža Vetstona lugas Promoss un Kasandra (1578) un no viņa stāstu krājuma Heptameron oi Civil Discources (1582). Vetstons savukārt lugas un šī stāsta fābulu smēlies no itāliešu rakst­nieka Džambatistas Džeraldo Čintio stāsta, kam, kā domā, zināms sakars ar patiesu notikumu 16. gadsimta sadzīvē Terrāras sabiedrībā.

Viduslaikos un renesanses laikmetā šādi sižeti primitīvā formā notēloti ne vien stāstos un novelēs, bet arī dramatiskos sacerējumos. Tomēr Šekspīrs, izmantodams tādu pašu sižetu, bet lietodams citus vārdus, citu notikumu vietu, rada pavisam jaunus, pilnasinīgus tēlus un raksturus, tik dziļu pārdzīvojumu un jūtu apgarotus, ka tie aiz­grābj skatītāju un lasītāju visos laikos, kļūst nemirstīgi. Izabella iz­ceļas ar sievietes tikumisko skaidrību. Viņa nepadodas nekādiem vili­nājumiem, ne draudiem, lai viņai būtu kaut vai bojā jāaiziet. Un to­mēr, lai gan Izabellas tēls ir gaišs, komēdijā atbalsojas arī kaut kas skumjš, dažuviet pat kaut kas smags un drūms. Komēdijas noskaņa kļūst tuva sonetu žēluma noskaņai.