VILJAMS ŠEKSPĪRS: DOTS PRET DOTU

Uz nāvi notiesāts bij Klaudijs, brālis mans. Andželo lika nocirst viņam galvu Par izvirtību. Klosterī, kur biju Es novice, šo bēdu vēsti nesa Man Lučo, jaunais muižnieks. Brāļa lūgts, Viņš ieradās. Lučo.

Tas biju es, mans valdniek! Jo Klaudijs gribēja, lai Izabella aiziet Pie jūsu vietnieka un pamēģina izlūgt No viņa paša soda atcelšanu.

Hercogs.

Jums lika runāt? Lučo.

Nē, mans kungs, bet klusēt

Man ari nelika. Hercogs.

Tad es jums tagad lieku Un piekodinu — daiļrunību savu Tam brīdim pataupiet, kad jāatbild jums būs Par saviem darbiem. Lučo.

Mana galva ķīlā!

Hercogs.

Mēs pieņemsim šo ķīlu. Piesargieties! Izabella.

Viņš pateica jums daļu mana stāsta.

Lučo.

Jā, taisnība.

Hercogs.

Varbūt. Tas neliek jums Pirms laika runāt. Turpiniet! Izabella.

Es gāju

Pie bezdievīgā izvirtuļa — grāfa.

Hercogs.

Jūk atkal viņas prāts!

Izabella.

Es lūdzu piedot, Ka saucu lietas viņu īstos vārdos.

Hercogs.

Krīt viņa murgos … Es jūs klausos, bērns! Izabella.

Lai lieku vārdu nebūtu, es stāstīt Jums netaisos, cik karsti viņu lūdzu, Kā, ceļos stāvot, centos pārliecināt, Kā mani atstūma . . . Bet beidzās viss ar to, Ko nu ar kaunu un ar dziļām sāpēm Jums atklāšu. Ar nevainību manu Grāfs piedāvāja brāļa nāvi izpirkt. Pēc moku pilnas cīņas māsas sirds Man lika godu upurēt, un grāfam Es atdevos. Bet nākošajā rītā, Kad vilks bij paēdis, viņš lika atnest Uz pili mana brāļa galvu. Veltīgs Bij māsas upuris.

Hercogs.

Cik ticami tas skan!

Izabella.

Tik ticami, cik patiesi, mans valdniek. Hercogs.

Tu, nelaimīgā, nezini, ko runā! Vai ļaundaris kāds sakūdījis tevi Uz meliem! Grāfa tikums vēl nekad Nav kauna traipa pelnījis. Ja būtu Viņš neķītrībā tavam brālim līdzīgs, Vai prasītu tad noziedznieka galvu,

Pats būdams grēcīgs? Tevi samācījis kāds! Kā sauc to vīru, kura padoms lika Tev grāfu apmelot?

Izabella.

Un tas ir viss? Lai pati debess stāv man klāt un spēku Dod paciesties, jo tikai debess varā Ir viltu atmaskot, ja viltus kronēts. Un lai nekad jums, valdniek, nelemj dievs Tas sāpes ciest, ko aiziedama ciešu.

Hercogs.

Es ticu, ka tev gribas aiziet. Sardze, Uz cietumu šo meli! Nevar pieļaut, Lai mūsu uzticības vīrus drīkst ikviens Pēc sava prāta apmelot un ķengāt. Kas zināja, ka sūdzēties tu nāksi?

Izabella.

Vien brālis Ludvigs. Kaut jel viņš te būtu! Hercogs.

Tavs biktstēvs? Vai šo vīru pazīst kāds? Lučo.

Es pazīstu. Tas mūks ir muļķīgs pļāpa, Un man viņš nepatīk. Viņš runāja par jums Tik necienīgi, ka vien mūka drānas Man liedza viņu pamatīgi iekaut.

Hercogs.

Pret mani necienīgs. Un uzkūda vēl citus, Lai z^kā manu vietnieku. Cik svēti Šī mūka darbi! Gādāt viņu šurp!

Lučo.

Un cietumā ar Izabellu kopā Es viņu šonakt redzēju. Tas mūks Ir pretīgs zellis. Stulbenis un ložņa!

Brālis Peteris.

Lai dievs jūs svētī, gaišo valdniek! Ilgi, Te stāvēdams, es klausījos, kā ļaudis Ar meliem jūsu dzirdi apvaino. Ja grēkā kritis grāfs ar trako meitu, Kas pirmīt kliedza te, tad tikpat droši viņa Ar nedzimušu vīru grēkojusi. ..

Hercogs.

Es domāju tāpat. Jūs pazīstat to mūku?

Brālis Pēteris.

Jā. Viņš ir dievbijīgs un ļoti godīgs vīrs. Par stulbeni un tukšu pļāpu velti Te jaunais muižnieks iztēloja viņu. To zinādams, es nepielaižu domu, Ka brālis Ludvigs necienīgs pret jums.

Lučo.

Visneķītrākā veidā, ticiet man!

Brālis Pēteris.

Ar laiku viņš to paskaidrot mums varēs, Patlaban brālis Ludvigs ļoti slims. Viņš zināja, ka gatava pret grāfu Sī viltus sūdzība, un atsūtīja mani, Lai viņa vietā palīdzu jums atklāt, Kur taisnība, kur meli. Atbild viņš Ar zvērestu par katru savu vārdu. Vispirms pret sievieti, kas apvainoja rupji Te krietnu augstmani, es liecināšu, Lai attaisnotu grāfu. Dzirdot to, Ko tagad teiksim, apsūdzības smagums Pār pašas sūdzētājas galvu kritīs Un vainu atzīt liks.

Hercogs.

Es klausos, svēto tēv!

Izabellu aizved sardze. Ar plīvuru aizsegusies, pienāk Marianna.

Jums atliek tikai pasmaidīt, Andželo, Par nelaimīgo muļķu tukšām pūlēm. Lai padod krēslus! Piesēdieties, grāf! Es tikai klausīšos un pašam savu lietu Jums ļaušu iztiesāt. Un tagad, svēto tēv, Lai atsedz vaigu jūsu lieciniece Un runā.

Marianna.

Seju nedrīkstēšu atsegt, Ja neatļaus mans vīrs.

Hercogs. Jūs esat precējusies?

Marianna. Nē, jūsu gaišība.

Hercogs. Jaunava?

Marianna. Nē, jūsu gaišība.

Hercogs. Tātad atraitne?

Marianna. Arī nē, jūsu gaišība.

Hercogs. Kas tad jūs esat — ne jaunava, ne sieva, ne atraitne?

Lučo. Jūsu gaišība, viņa droši vien ir padauza — tās nav ne sievas, ne jaunavas, ne atraitnes.

Hercogs. Apklusiniet reiz to zelli! Viņam vēl vajadzēs pietiekami daudz runāt par sevi.

Lučo. Lai notiek, jūsu gaišība.

Marianna.

Mans pavēlniek, ne salaulāta esmu, Ne arī jaunava. To nedomāju noliegt. Bet man ir vīrs, un pazīstu es viņu, Viņš toties savu sievu nepazīst.

Lučo.

Vīriņš bijis pillā, citādi nevar būt.

Hercogs. Kaut jel arī tu būtu tik piedzēris, ka neva­rētu parunāt.

Lučo.

Vairs ne vārda, jūsu gaišība.

Hercogs.

Es neredzu te liecību pret grāfu.

Marianna.

Tūlīt, mans pavēlniek! Te noziedznieka māsa Par goda laupīšanu apvainoja viņu. Tiek nepatiesi apsūdzēts mans vīrs, Jo nakti, kuru sūdzētāja piemin, Viņš pavadīja manos apkampienos.

Andželo.

Jūs runājat par mani vai par citu?

Marianna.

Es, grāf Andželo, runāja par jums.

Hercogs.

Par savu vīru uzdodat jūs viņu?

Marianna.

Jā, jūsu gaišība, mans vīrs Andželo, Kam šķiet, ka pavedis viņš Izabellu, Bet viņa rokās tonakt biju es.

Andželo.

Cik savāds apvainojums. Rādiet savu seju!

Marianna.

Mans vīrs ja pavēl — būšu paklausīga.

Noņem plīvuru.

Lūk, mana seja, cietsirdi Andželo! Tā kādreiz ļoti daiļa likās jums. Lūk, mana roka, kuru zvērests kādreiz Ar jūsu roku savienojis bija.

Lūk, augums mans, kas Izabellas vietā Jums karsti ļāvās tumšā dārza mājā, Kur bijām kopā.

Hercogs.

Pazīstat jūs viņu?

Lučo.

Pat visai tuvu, kā var saprast. Hercogs.

Klusēt!

Lučo.

Ne pušu plēsta vārdiņa, mans kungs.

Andželo.

Es neslēpšu, ka pazīstami bijām. Pirms pieciem gadiem norunājām kāzas. Es lauzu derību, jo apsolīto pūru Man nedeva. Un valodas turklāt Par viņas slikto uzvedību klīda. So piecu gadu laikā, gaišo hercog, Ar Mariannu neesmu es ticies, Ne arī vispār dzirdējis par viņu. Mans gods tam ķīla.

Marianna.

Žēlsirdīgo valdniek! Kā gaisma nāk no debesīm, kā vārds No elpas nāk, kā prāts un patiesība Nav šķirami, kā patiesībai tikums Iet līdztekus, tā apzvēru es jums, Ka tajā naktī grāfa sieva biju, Un savā dārza mājā iepazina Viņš mani tā, kā sievu pazīst vīrs. Ja meloju, lai akmenī uz vietas Te sastingstu.

Andželo.

Līdz šim es tikai smējos, Bet nu ir mana pacietība galā. Es prasu savas tiesības, jo vairs

Nav apšaubāms, ka sūdzētājas vada Pret mani veikla sazvērnieka viltus. Laiks atmaskot šo intrigu, ja ļaujat Man rīkoties.

Hercogs.

Ar prieku, mīļo grāf! Un sodiet viņus, kā jums pašam patik. Tu trulais mūk un mēlnesīgā sieva, Tāpat kā tā, ko aizveda jau sardze, Vai domājat, ka jūsu vārdi vien, Kaut zvērēsiet pie visiem debess svētiem, Spēj grāfu nomelnot? Pret viņa dzīvi Un nopelniem tie sabrūk. Krietno Eskal, Lai jūsu pūles viņam talkā nāk So lietu atrisināt. Pieminēja arī Te citu mūku. Lieciet viņu atrast Un saukt pie atbildes par intrigu.