VILJAMS ŠEKSPĪRS: DOTS PRET DOTU

Izabella aiziet.

Hercogs. Mans kungs, hercogs droši vien ļoti izbrīnī­sies, dzirdot jūsu atsauksmes par viņu. Laime vēl, ka tajās nav ne vārda patiesības.

Lučo. Tu, dieva cilvēciņ, nepazīsti hercogu tik labi kā es. Tu pat iedomāties nevari, kas tas par līderīgu zelli.

Hercogs. Nāks laiks, kad jums vajadzēs atbildēt par sa­viem vārdiem. Ardievu!

Lučo. Pagaidi, es iešu tev līdzi. Pa ceļam varu pastāstīt jaukas lietiņas no hercoga dzīves.

Hercogs. Ja tās patiesas, esmu jau diezgan dzirdējis, ja ne, arī vienas būtu pietiekami.

Lučo. Reiz viņš sauca mani pie atbildības par skuķi, kas bija grūta no manis.

Hercogs. Arī tas uz jūsu sirdsapziņas?

Lučo. Kā tad! Bet es to noliedzu ar zvērestu, citādi man nāktos apprecēt iepuvušu nevainību.

Hercogs. Jūsu klātbūtne ir drīzāk uzjautrinoša nekā pie­klājīga. Ardievu!

Lučo. Goda vārds, es pavadīšu tevi līdz stūrim. Ja mani stāsti tev ķeras pie sirds, tad lai tie paliek nestāstīti. Man, svēto tēv, ir dadža daba — visiem ļipu klāt.

Ienāk Eskals un Andželo.

Eskals. Katra viņa vēstule apgāž iepriekšējo.

Andželo. Jā, pie tam ļoti dīvainā un nesakarīgā veidā. Viņa rīcība gandrīz atgādina ārprātu. Lūgsim dievu, lai hercoga gars neaptumšojas. Kāpēc mums pavē­lēts sagaidīt viņu aiz pilsētas vārtiem un tur atdot valdīšanas pilnvaras?

Eskals. Nespēju iedomāties.

Andželo. Un kāpēc mums jāizziņo, lai ļaudis, kam ir kādas sūdzības, sapulcējas tur un izsaka tās uz ielas?

Eskals. Tam ir savs pamats. Hercogs grib pašā sākumā uzklausīt visas sūdzības, lai nodrošinātu mūs pret tā­lākiem apvainojumiem, kas tādā gadījumā zaudē spēku.

Andželo. Labi, lieciet izsludināt hercoga pavēli. No rīta ieradīšos pie jums. Apziņojiet arī augstmaņus, kam jāietilpst sagaidīšanas svītā.

Eskals. Tiks izpildīts, jusu augstība. Uz redzēšanos! Andželo. Ar labu nakti!

Eskals aiziet.

Mans pārkāpums ne brīdi miera neliek. Viss drūmā neziņā … Gods laupīts jaunavai! Un kas to izdarījis? Cilvēks, kura rokās Bij tiesas svari. Citam spriedis nāvi, Pats būdams vainīgs! Meitenīgais kauns Ja Izabellai neaizliegtu runāt, Kas notiktu ar mani? Tomēr nē! To viņa neteiks. Manas varas augstums Nav zaimojošiem vārdiem aizsniedzams. Zēl Klaudija. Es pasaudzētu viņu, Ja karstā jaunība man nedraudētu Ar atriebi par kauna pilno dzīvi, Ko pircis māsas kauns. Viņš tāpēc miris. Ja tikai reizi aizmirsies mums gods, Nekas vairs taisnu ceļu neatdod.

Ienāk hercogs savā parastajā apģērbā un brālis Pēteris.

Hercogs.

Šīs vēstules man pasniegsiet, kā runāts.

Dod brālim Pēterim vēstules.

Ir lietas kursā arī komandants. Viņš mūsu spēlē piedalīties gatavs. Viss ievadīts. Nu atliek rīkojumiem Un nospraustajam mērķim cieši sekot Vai ceļu aplinku pēc vajadzības iet. Vispirms lai Flāvijs zin, kur mani meklēt,

Tad ari Rolands, Valentīns un Krass. Jums jāsauc visi. Fanfaras pie vārtiem. Ir mūsu signāls.

Brālis Pēteris.

Pasteigšos ar vēstīm. Brālis Pēteris aizsteidzas, ienāk Varriļs.

Hercogs.

Paldies, ka jūs bez kavēšanās nākat. Mums tagad jāiet. Citi mūsu draugi Jau savās vietās gaida, krietno Varrij!

Parādās Izabella un Marianna.

Izabella.

Man negribētos šajā brīdī melot. Daudz labprātīgāk patiesību mestu Es grāfam acīs, tomēr lomu šo Mūks paredz jums.

Marianna.

Mēs paklausīsim viņam.

Izabella.

Bez tam viņš lūdza mani nebrīnīties, Ja nostāsies viņš pretinieka pusē Un mani apvainos. Šīm rūgtām zālēm lemts Pie saldas patiesības novest.

Marianna.

Kaut jel drīzāk …

Izabella.

Ne vārda! Brālis Pēteris jau klāt.

Ienāk brālis Pēteris.

Brālis Pēteris.

Es atradu pie vārtiem labu vietu, Kur hercogs nākdams nepaies jums garām. Jau divreiz fanfaras mums ierašanos vēsta, Pie Vīnes vārtiem galminieki stāv Un tauta pulcējas. Nav tālu hercogs. Mums jāpasteidzas. Ejam!

Nomaļus stāv Marianna, aizsegusies ar plīvuru, Izabella un brālis Pēteris. Uznāk hercogs, Varriļs, augstmaņi, Andželo, Eskals, Lučo, komandants, sardze un Vīnes pilsoņi.

Hercogs.

Mans godājamais brāli, prieks jūs redzēt! Un jūs — mans vecais, uzticamais draugs!

Andželo un Eskals

reizē.

Lai gaiša jūsu atgriešanās, valdniek! Hercogs.

No sirds paldies. Es ievācu jau ziņas Par veikto darbu. Cildinoši vārdi Man sacīti par jūsu taisno tiesu Un labo valdību. Nu tautas priekšā jums Es pateicos.

Andželo.

Tas liek vēl uzticīgāk kalpot.

Hercogs.

Par visiem vārdiem skaļāk tomēr darbi Jūs slavina. Un nebūtu es taisnīgs, Ja pateicību glabātu vien sirdī, Lai jūsu darbi nemirstīgi kļūst.

Tos pienākums ar zelta burtiem prasa Kalt akmenī, kam nedraud laika zobs, Es gribu jūsu krietno roku spiest, Kaut ārēji tā padotajiem rādot, Cik dziļas manas jūtas. Gudrais Eskal, Pie otras rokas stājieties, jo abi Jūs mana troņa uzticamais balsts.

Brālis Pēteris un Izabella tuvojas hercogam.

Brālis Pēteris.

Nu jūsu reize runāt! Krītiet ceļos!

Izabella.

Ak, taisnīgumu, valdniek, taisnīgumu! Pie jūsu kājām krītot, lūdzu atriebt Man godu laupīto! Lai jūsu laipnais skats No manis nenovēršas, kamēr sūdzu Līdz galam bēdas, kas man nodarītas. Pēc taisnības, vien taisnības es saucu!

Hercogs.

Kas apvainojis jūs? To īsos vārdos Man pastāstiet. Tepat ir grāfs Andželo. Viņš izlems jūsu lietu.

Izabella.

Gaišais valdniek! Jūs liekat taisnīgumu velna tiesā meklēt. Pats mani uzklausiet! Ja meloju — tad sodiet. Ja saku patiesību — jūsu dusmām jānāk Pār ļaundari! Jel paklausieties, hercog!

Andželo.

Šai sūdzētājai bēdās jucis prāts, Jo viņa velti lūdzas, gribot brāli No taisna soda glābt.

Izabella.

Patiešām taisna?

Andželo.

Cik dīvaini un asi viņa runā!

Izabella.

Jā, dīvaina ir patiesība dažkārt. Andželo viltvārdis — cik dīvaini tas skan! Andželo slepkava — vēl dīvaināk, vai ne? Andželo piesmējējs un liekulis, kas slepus Dzen kaunā nevainīgas meitenes. Vai tas Nav dīvaini?

Hercogs.

Pat pārāk neticami.

Izabella.

Bet tā ir taisnība, tāpat kā viņam vārdā Andželo! Jums tas neticami liekas, Bet patiesībai patiesība vien Ir dārga!

Hercogs.

Vediet nelaimīgo projām, Jo viņa pati neapjauš, ko runā.

Izabella.

Es lūdzu, valdniek, neatstumiet mani! Ja viņpasaules laimei ticat jūs, Tāpat kā es, tad nesteidzieties pateikt, Ka esmu ārprātīga. Nenosauciet Par neesošu to, kas neticams. Visnekrietnākais neģēlis var likties Mums neapgrēcīgs, pieticīgs un tīrs, Kā grāfs Andželo. Tomēr augsto varu, Kas viņam bija dota, nelietīgi Ir valkājis Andželo. Ticiet, hercog! Pat sliktāks viņš par nelieti! Man vārdu Trūkst viņa ļaunumam!

Hercogs.

Pie sava goda zvēru, Šī meitene, kaut ārprātīga, protams, Tik sakarīgi domas gaitu ved, Ka iespējams tai izsekot līdz galam. Tas reti gadās.

Izabella.

Žēlsirdīgo hercog, Lai paliek jūsu priekšlaicīgais slēdziens! Lai neticamo nenoraida prāts, Bet meklē tajā patiesības gaismu, Ko liekulis grib jūsu acīm slēpt. Hercogs.

Pat veselie tik skaidri nespriež. Stāstiet! Izabella.