VILJAMS ŠEKSPĪRS: DOTS PRET DOTU

Ļaužu rokās Ja Zeva zibeņi uz brīdi izrādītos, Viņš nosirmotu nemierā un bēdās, To vērodams, ja tiesnesis ikviens Pār līdzcilvēku galvām zibens strēles Bez žēlastības triektu katrā solī. Pat debess uguns savus ceļus izšķir, Pār spēka pilnu ozolu tā krīt, Bet maigo mirti apiet. Tikai cilvēks Pie savas varas īslaicīgās ķeras, Lai postītu bez izvēles. To redzot, Raud eņģeļi, kaut pelnījuši esam Vien viņu rūgto izsmieklu.

Lučo

Izabellai.

Tā, meitēn! Uzbrūc! Neizturēs viņš! Grāfs padosies!

Komandants

pie sevis.

Dievs, stāvi viņai klāt! Izabella.

Ar vienu mēru nevar mērot visus. Ko augstmaņi par asprātībām dēvē, To viņu padotie par ķecerību sauc.

Lučo.

Jums taisnība. Uz īstā ceļa esat. Izabella.

Ko piedod virsniekam kā pārsteidzīgu vārdu, To kareivim kā zaimošanu pārmet.

Lučo

Izabellai.

Pat jūs to zināt? Drošu dūšu, meitēn! Andželo.

Kāds mērķis jūsu savādajām runām? Izabella.

Ja augsta vara kļūdījusies kādreiz,

Tās spēkos savu kļūdu izlabot.

Es gribu lūgt, lai ieskatāties stingrāk

Jūs savā sirdī, jautājot, vai tiešām

Tur nesnauž grēks, kam padevies ir Klaudijs.

Ja redzēsiet, ka cilvēcīgais vājums

Nav svešs jums arī, nepaceliet roku

Pār brāļa galvu.

Andželo

pie sevis.

Viņas vārdu dziļums

Sāk mani aizkustināt. Krietnais bērns, ardievu!

Izabella.

Vēl neaizej iet, jūsu augstība!

Andželo.

Es pārdomāšu. Nāciet rīt pie manis. Izabella.

Vai dzirdēt negribat, kā atalgošu jūs?

Andželo.

Kā? Mani piekukuļot?

Izabella.

Tikai tādām veltēm, Ko dalīs ar jums dievs!

Lučo

pie sevis.

Nu, labi vēl, ka tā!

Izabella.

Ak, ne jau zeltu, ne jau dārgakmeņus, Kam vērtība var mirklī krist vai celties , . Vien rīta lūgšanas, kas debess vārtos Vēl agrāk nekā pati saule kāpj, Par jums lūgs mūķenes, kas svētās cellēs No ļaunuma un pasaulīgām domām Ir nošķīrušās.

Andželo.

Gaidīšu jūs rītu.

Lučo

Izabellai.

Viss kārtībā. Jums veiksies. Varam iet.

Izabella.

Dievs svēti jūsu labo sirdi!

Andželo

pie sevis.

Āmen!

Bet manas domas trauc pa grēka ceļu, Kas tāls no lūgšanām.

Izabella.

Un kādā stundā

Man atļauts nākt? Andželo.

No rīta būšu brīvs.

Izabella. Ardievu!

Izabella, Lučo un komandants iziet.

Andželo.

Kas noticis? Vai tikumība pati

Būs akmenis, pār kuru jāklūp man?

Kas vainīgs? Viņa? Es? Kas grēko vairāk?

Vai tas, kurš kārdina, vai tas, kurš kārdināts?

Nē! Viņai nenāca tas prātā. Biju es

Kā maita pūstoša, kas puķei blakus

Ar smirdoņu tās liego elpu slāpē.

Cik savādi, ka meitenīgais kautrums

Ar savu atturību pavedina mūs,

Kad vieglas sievas šķelmība to nespēj.

Vai mūsu iekārēm nav visi ceļi vaļā,

Ka dieva templi alkstam apgānīt

Un tikumību sabradāt zem kājām?

Andželo! Negods! Netīri tu kāro

Šo meiteni par to, kas viņā tīrs.

Lai viņas brālis dzīvo! Zagli tiesāt

Mēs nevaram, ja tiesneši zog paši.

Var būt, ka es jau Izabellu mīlu,

Jo ausis viņas maigo vārdu slāpst

Un acis ilgojas pēc daiļās sejas.

Ak naidniek viltīgais, lai svēto savalgotu,

Ar svētumu tu viņu pievilini!

Vien mīlot šķīstību, tik smagi grēkā krīt. . .

Neviena palaistuve savos saldos tīklos

Nav noķērusi mani. Tagad pieveikts

Tas, kas par citu kaislībām tik smēja.

Un nevainīga jaunava to spēja.

Pa vienam uznāk hercogs mūka drānās un komandants. Hercogs.

Sveiks, komandanti Kā liekas, jūs tas esat?

Komandants.

Jā, esmu komandants. Ar ko jums varu kalpot?

Hercogs.

Es sava ordeņa un žēlsirdības sūtīts Pie dvēselēm, kas šajos mūros gurst Zem grēku nastas. Atļauju es lūdzu Ar katru parunāt, lai viņu noziegumus Es izzinu un rodu īstos vārdus, Kas viņu sāpes spētu remdināt.

Komandants.

Ja vajadzīgs, vēl vairāk gatavs darīt.

Ienāk Džuljeta.

Lūk, viena dvēsele — šī augstā dāma, Ko pašas jaunība kā pavasara vētra Ir kaunā metusi. Nu viņa gaida bērnu Un vaininieks ir notiesāts. Jauns vīrs, Kam labāk būtu citas dzīves radīt, Ne nāvē iet.

Hercogs.

Kad jāmirst viņam?

Komandants.

Rīt.

Džuljetai.

Par jums jau esmu rīkojumu devis. Vien uzgaidiet, jūs pavadīs pie viņa.

Hercogs.

Vai savu grēku nožēlojat, bērns?

Džuljeta.

Sirds pazemībā savu kaunu nesu.

Hercogs.

Jūs gribat mācīties, kā sirdsapziņu Var izmērīt, un uzzināt, cik īsta Ir jūsu nožēla?

Džuljeta.

Es gribu, svēto tēv!

Hercogs.

Jūs mīlat vīru, kura dēļ nu jācieš?

Džuljeta.

Tāpat kā sievieti, par kuru jācieš viņam.

Hercogs.

Tas nozīmē, ka pārkāpumā savā Jūs vienlīdz vainīgi?

Džuljeta.

Jā, vienlīdz, svēto tēv!

Hercogs.

Tad grēkojusi smagāk tu par viņu.

Džuljeta.

To atzīstu un dziļi nožēloju.

Hercogs.

Tā vajag, mana meita! Bet, ja dziļāk Par apgrēcību pašas negods sāp, Tu žēlo tikai sevi. Dieva priekšā Tu savās bēdās pārdzīvo vien sodu, Ne soda iemeslu.

Džuljeta.

Es nožēloju grēku Un labprātīgi ciešu to, kas lemts.

Hercogs.

Tas tevi glābs. Cik zinu, tavam draugam Ir jāmirst rīt. Es iešu nu pie viņa, Lai remdē jumu pēdējo tam sniegtu. Miers tev, mans skumjais bērns! Benedicite!

Hercogs aiziet. 46

Džuljeta.

Viņš rītu mirs! Ak žēlastība ļaunā, Kas atstāj mani dzīvībai, kad man Tā rūgtāka par nāvi!

Komandants.

Žēl man viņa!

Andželo.

Laiks lūgšanās un domās rit. . . Bet domas No lūgšanām tik tālas. Tukši vārdi Kāpj debesīs, kad visas manas jūtas Pie Izabellas. Debesis uz lūpām, Bet sirdī elle liesmu mēlēm kliedz. Valsts pārvalde, ko izpētīt un apgūt Es agrāk kāroju, nu garlaicīga Kā veca grāmata. Pat labā slava, Ko svēti glabāju, tik nevērtīga šķiet, Ka gribas kļūt man salmiņam, ko vēji Pēc sava prāta patvaļīgi nēsā. Ak, tituli, kas ārišķībā savā Liek muļķiem godbijīgās šausmās zemoties Un viltus spožumā pat gudros pievelk! Bet asinis ir asinis … Ja velnam Uz ragiem rakstītu, ka eņģelis ir viņš, Vai velna vārdā mēs to sauktu?

Ienāk sulainis.

Kas tur ir?

Sulainis.

Ar jums grib runāt māsa Izabella.

Andželo.

Lūdz viņu ienākt.

Sulainis iziet.

Debess augstā! Trauc manas asinis uz sirdi tā, ka sirds Var nosmakt… Vilni karstajā mans spēks Ir līdzi aizrauts. Rokas gurst, Un kājas pamirst. . . Tā pūlis muļķībā ap paģībušo skrien, Grib visi palīdzēt un gaisu nelaiž klāt, Kas nelaimīgam ļautu atgūties .. . Tā padotie ap karali brūk bariem Un nepabeigtus darbus pamet steigā, Lai savu mīlestību izkliegtu tik skaļi, Ka tā sāk aizvainot.

Ienāk Izabella. Ko teiksiet, Izabella?

Izabella.

Pēc atbildes es atnācu pie jums.

Andželo.

Man labāk patiktu, ja jums jau zināms būtu Šis lēmums. Jūsu brālim jāmirst.

Izabella.

Tad tomēr, jūsu gaišība! Ardievu .. . Andželo.

Jā, dzīvot varētu viņš tikpat ilgu mūžu Kā jūs vai es. Bet viņam jāmirst.

Izabella.

Pēc jūsu sprieduma?

Andželo.

Jā.

Izabella.