VILJAMS ŠEKSPĪRS: DOTS PRET DOTU

Eskals. Paldies, labā sirds! Negribu palikt tev parādā par jauko pareģojumu un dodu pretī padomu: sar­gies, lai par tevi vairs nebūtu nekādu sūdzību, īpaši, kamēr vēl dzīvo savā vecajā mājā, citādi es vajāšu tevi, kā Cēzars to darīja, — līdz pēdējai teltij. īsi un skaidri, Pompej, es likšu tevi nopērt. Pagaidām visu labu, Pompej, staigā vesels!

Pompejs

sāņus.

Pateicos jūsu augstībai par padomu! Vai es tam se­košu, tas ir likteņa un manas grēcīgās miesas varā. Pērt? Mani? Zirgs no pēriena lai bīstas! Bet nospļauties uz rīkstēm vīram īstam.

Pompejs aiziet.

Eskals. Un tagad jūs, Elbova kungs! Panāciet tuvāk! Cik ilgi jūs kalpojat policijā?

Elbovs. Septiņus gadus ar pusi, mans kungs.

Eskals. Jūsu ārkārtējā uzcītība tiešām rāda, ka jūs tur esat ilgi strādājis. Tātad jūs teicāt — septiņus ga­dus?

Elbovs. Ar pusi, mans kungs.

Eskals. Tas jums prasījis pārāk daudz spēka. Nav tais­nīgi jūs tā apgrūtināt. Vai jūsu rajonā ir vīri, kas derētu policijas dienestam?

Elbovs. Ļoti maz, mans kungs. Katram jau nepietiek sa­prašanas tik smalkam darbam. Ja reizēm kādu izvē­lēja, viņš bija priecīgs atpirkties, un es par mērenu maksu kalpoju citu vietā.

Eskals. Atrodiet savā rajonā sešus vai septiņus spējīgus vīrus un atnesiet sarakstu.

Elbovs. Uz jūsu žēlastības māju, mans kungs?

Eskals. Jā, uz manu māju. Ardievu!

Elbovs aiziet. Cik, lūdzu, pulkstenis?

Tiesnesis. Vienpadsmit, mans kungs. Eskals. Vai drīkstu aicināt jūs brokastīs? Tiesnesis. Pazemīgi pateicos. Eskals.

Sāp sirds par Klaudiju. Bet glābiņa nekāda Es nesaskatu.

Tiesnesis.

Pārāk bargs Andželo.

Eskals.

To prasa likums. Žēlsirdība bieži Aiz bardzības mums īsto vaigu slēpj. Un piedošanas klēpī izaug ļaunums, Vēl briesmīgāks par piedoto. Ak Klaudij, Nav mūsu spēkos palīdzēt.

Ienāk komandants un sulainis.

Sulainis. Grāfs ir tiesas zālē. Es pieteikšu jūs, un viņš tūlīt ieradīsies.

Komandants. Jā, lūdzu, dariet to!

Sulainis iziet.

Es pajautāšu vēlreiz.

Var būt, ka grāfs jau pielaidīgāks kļuvis.

Vai muļķa zēns maz apzinājās grēku,

Kam visos laikos ļaudis ļāvušies?

Bet viņam jāmirst!

Ienāk Andželo.

Andželo.

Kādēļ jūs nācāt?

Komandants.

Rīt nāves sods. Jūs pastāvat uz to?

Andželo.

Tev dota pavēle, un viss tur skaidri sacīts. Kam lieki vaicāt?

Komandants.

Pārsteigties ir viegli. Ne reizi vien es pieredzējis esmu, Ka tiesa nožēlo, kad jau par vēlu ir.

Andželo.

Šo nožēlu tu atstāj manā ziņā Un dari savu. Tev tas nav pa prātam? Tad iesniedz atlūgumu.

Komandants.

Lūdzu, piedošanu! Kā būt ar Džuljetu, grāf? Viņas stunda nāk, Jo izmisums ir nepacietīgs dzinējs.

Andželo.

Ar steigu nogādāt to piedienīgā vietā.

Atgriežas sulainis.

Sulainis.

Tur notiesātā puiša māsa lūdz, Lai viņu pieņemiet.

Andželo.

Vai viņam māsa ir?

Komandants.

Jā. Dievbijīga jaunava, kas dzīvo Jau klosterī un tuvākajās dienās Kļūs mūķene.

Andželo.

Tā? Lūdziet viņu iekšā! Sulainis iziet.

Vēl paliek netikle. Es uzticu to jums. Dot viņai visu, kas tur nepieciešams! Bez pārmērībām, protams.

Ienāk Izabella un Lučo.

Komandants.

Dievs jūs svētī!

Andželo.

Vēl neejiet!

Izabellai.

Jūs sveicinu šai namā. Ar ko es varu pakalpot?

Izabella.

Vai ļauts

Man savās bēdās pie jums griezties? Andželo.

Klausos.

Izabella.

Man netiklības grēks tik dziļi pretīgs, Ka svētītu es soģa taisno roku, Bet lēmis liktenis, ka jālūdz man par to, Par ko es nevēlētos lūgt. Starp gribu Un negribu es svārstos.

Andželo.

Kas nomāc jūs?

Izabella.

Mans brālis Klaudijs notiesāts uz nāvi. Jel sodiet ļaunumu, bet viņš lai paliek dzīvs!

Komandants

sāņus.

Lai svētie viņas lūgšanām dod spēku! Andželo.

Kā sodīt ļaunumu, ja vainīgais nav tiesāts? Jo ļaunums nosodīts tāpat, pirms to mēs darām. Un kāda nozīme man vispār tiesu spriest,

Ja tukšiem vārdiem norāts tikai ļaunums, Bet necieš ļaundaris?

Izabella.

Jā, bargs, bet taisnīgs likums. Nav man vairs brāļa. Dievs ar jums!

Lučo

klusi Izabellai.

Tā nevar palikt! Lūdziet viņu vēlreiz,

Uz ceļiem krītiet, ieķerieties drānās!

Par aukstu jūs! Tik padevīgā balsī

Pat kniepadatu nevar izprasīt.

Jūs aiziet nedrīkstat. Jums jāmēģina vēlreiz!

Izabella.

Vai tiešām brālim jāmirst?

Andželo.

Neglābjami.

Izabella.

Ja augstsirdīgi piedotu jūs viņam, Ne cilvēki jums pārmestu, ne dievs.

Andželo.

Es negribu to darīt.

Izabella.

Bet jūs varat?

Andželo.

Ko negribu, to nevaru.

Izabella.

Pat zinot, ka tas nekaitēs nevienam? Pat arī tad, ja sirds jums lūztu sāpēs, Kā tagad man?

Andželo.

Viņš notiesāts. Par vēlu.

Cik auksta jūs! Izabella.

Par vēlu? Kāpēc tā? Vai pasacītu vārdu nevar atsaukt? Ak, ticiet man, šīs zemes diženos Nekādas varas zīmes — pat ne karaļkronis, Ne tiesas mantija, ne bruņinieka zobens, Ne maršalzizlis tādā godā neceļ Kā žēlsirdība … Ja jūsu vietā būtu viņš, bet jūs Par savu kļūdu piedošanu lūgtu, Viņš nebūtu tik bargs.

Andželo.

Viss izlemts, varat iet.

Izabella.

Kaut debesis man dotu jūsu varu Un jūs šī nelaimīgā Izabella būtu, Lai redzat, grāf, kā cietumniekam klājas Un kā spriež tiesnesis.

Lučo

Izabellai.

Tā! Aizkustini viņu!

Andželo.

Pret likumu šis cilvēks noziedzies. Jūs velti vārdus šķiežat.

Izabella.

Augstais dievs, Ja tu, kam taisnā soģa zobens rokā, Tik rūgtās dusmās piemeklēsi katru, Kas reizi noziedzies, tad kuram gan Ies secen tava bardzība? Ja tiesu

Tu spriedisi, kā mēs uz zemes spriežam? To pieminiet, un tad ar jūsu muti Sāks žēlsirdība runāt.

Andželo.

Izabella,

Ne es, bet likums jūsu brāli soda. Ja būtu viņš man radinieks, pat dēls, Es līdzēt nevarētu. Rīt viņš mirs.

Izabella.

Jau rīt! Tik pēkšņi! Pažēlojiet viņu! Jel dodiet laiku gatavoties nāvei! Mēs putnu nekaujam, ja nav tas nobarots. Tā kalpojam mēs vēderam. Vai dievam Tik izvēlīgi nepūlamies kalpot? Grāf, daudzi gadiem grēkoja bez tiesas, Tad kāpēc Klaudijs pirmais?

Lučo

Izabellai.

Labi teikts! Andželo.

Jā. Likums gulēja, bet nebija tas miris. Patiešām daudzi uzdrīkstējās grēkot Vien tāpēc, ka bez soda bija atstāts Pats pirmais ļaundaris. Ir likums pamodies Un redz, kas noticis. Nu nākotnē tas skatās Ar gaišredzības skaudrumu. Tā acīm Līdz galam atsegts ļaunums viss, kas izaugs No pielaidības sēklām. Tālāk vairs Tā nevar turpināties. Ļaunums pašā dīglī Ir jāizskauž.

Izabella.

Bet žēlsirdība paliek!

Andželo.

Vien tad es žēlsirdīgs, kad taisnu tiesu spriežu. Es apžēloju tos, kam nāktos ciest, Ja vājums neļautu man noziedznieku sodīt.

Es nevainīgos kārdinātu grēkam

Ar viltus laipnību. Man vairāk nav ko piebilst.

Viss pateikts. Ejiet! Viņam jāmirst rīt.

Izabella.

Jums pirmajam ir likten's lēmis sodīt, Bet viņam pirmajam zem bendes cirvja krist. Ak, kāda laime milža spēkā celties, Bet ļauni izlietot šo spēku — tikai posts.

Lučo

Izabellai.

Tu labi runā. Tālāk! Izabella.