VILJAMS ŠEKSPĪRS - LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

Beatriče. Ko tā nelga ar to grib sacīt?

Margarita. Es? Ak, neko! Lai dievs dod, ka katram pie­pildītos viņa ilgas!

Hero. Grāfs man atsūtījis šos cimdus. Tie lieliski smaržo, vai ne?

Beatriče. Māsīc, man ir iesnas, es nekā nevaru saost. Ak, cik grūti!

Margarita. Tik jauna meitene un jau grūta!

Beatriče. Dievs, stāvi man klāt! Kopš kura laika tad tu esi likusies uz asprātībām?

Margarita. Kopš tā laika, lēdij, kad jūs sākāt tās pie­mirst. Vai tad asprātība man nepiestāv?

Beatriče. Diemžēl tā nav saredzama. Tev vajadzēja to nēsāt pie cepures. Bet, nudien, es esmu gluži vārga.

Margarita. Ņemiet tik un iesperiet labi daudz benediktī- nieša. Nav nekā labāka pret spiedēju krūtīs.

Hero. Tu jau viņu dursti kā ar stikliem.

Beatriče. Benediktīnieša? Kāpēc taisni benediktīnieša? Uz ko tu tēmē?

Margarita. Es tēmējot? Nē, ko jūs iedomājaties, es ne­maz neprotu tēmēt. Es tikai runāju par benediktīnieti lielā stikla pudelē, jā. Varbūt jūs domājat, ka es jūs uzskatu par iemīlējušos? Nē, varat būt pārliecināta, es vēl neesmu tāda nelga, lai domātu visu, ko vien var iedomāties; es pat nedrīkstu iedomāties to, ko varētu domāt. Bet, lai ko es iedomātos, es tomēr ne­varu pielaist domas, ko patiesībā varētu domāt, — ka jūs esat iemīlējusies vai kādreiz iemīlēsieties, vai tiksiet mīlēta. Bet arī Benedikts bija tāds kā jūs un tagad ir tāds pats kā citi. Viņš zvērēja, ka nekad ne­precēsies, bet tagad tomēr notiesā savu porciju bez ņurdēšanas. Vai arī jūs tā pārmainīsieties — nezinu, bet redzu no jūsu acīm, ka jūs jau tagad esat tāda pati kā citas sievietes.

Beatriče. Ar kādu ātrumu tad tagad skrien tava mēle?

Margarita. Aulekšiem, lēdij, aulekšiem.

Ienāk Urzula.

Urzula. Lūdzu, lēdij, pasteidzieties. Princis, grāfs, sinjors Benedikts, dons Huans un citi kavalieri ieradušies jūs pavadīt uz baznīcu.

Hero. Nu tad palīdziet man apģērbties, mīlā māsīc, mīļā Margarita, mīļā Urzula.

Visas projām.

Ienāk Leonāto, Dzērvene un Ķīselis.

Leonāto. Ko jūs man teiksiet, kaimiņ?

Dzērvene. Godājamais kungs, es ar jums gribēju paru­nāt dažus vārdus, kas attiecas tieši uz jums.

Leonāto. Tikai lūdzu īsi. Jūs redzat, nemaz nav laika. Dzērvene. Jā, godājamais kungs, tā ir.

Ķīselis. Nudien, tā ir, godājamais kungs.

Leonāto. Nu, kas tad noticis, mani draugi?

Dzērvene. Vecais labais Ķīselis, godājamais kungs, jums kaut ko pastāstīs. Vecs vīrs, godājamais kungs! Un viņa saprašana, paldies dievam, nav vēl tā izčākstē­jusi, kā es to vēlētos. Bet viņš ir godīgs cilvēks, tik­pat godīgs kā āda starp viņa uzacīm!

Ķīselis. Paldies dievam, es esmu tik godīgs kā kurš katrs kraķis pasaulē, kas ir tikpat vecs kā es un nav godīgāks par mani.

Dzērvene. Ak kaimiņ, tavas sudmalas sāka atkal griez­ties.

Leonāto. Kaimiņi, jūs esat mazliet garlaicīgi.

Dzērvene. To jūs sakāt tikai tāpēc, kungs, ka mēs esam nabaga hercoga kalpi. Bet, ja es būtu tik garlaicīgs kā karalis, nudien, es novēlētu visu savu garlaicību jums.

Leonāto. Visu savu garlaicību man? Tā tikai vēl trūka!

Dzērvene. Un, kaut arī es būtu vēl tūkstošreiz garlaicī­gāks nekā tagad, jo es dzirdu par jūsu augstību tik daudz uzslavu kā par kuru katru citu pilsētā, un lai gan esmu nabaga vīrs, man tomēr patīkami to dzir­dēt.

Ķīselis. Man arī.

Leonāto. Kad tik es dabūtu zināt, kas jums man sakāms.

Ķīselis. Redziet, sinjor, mūsu sargi šonakt ar jūsu vis­žēlīgo atļauju noķēruši divus tādus neliešus, kādus var atrast tikai Mesīnā.

Dzērvene. Viņš ir vecs vīrs, sinjor, viņam vienmēr kaut kas jāpļāpā, kā mēdz teikt: kad vecums nāk virsū, prāts laižas lapās. Dievs, stāvi man klāt! Kāds prieks to redzēt! Labi teikts, Ķīseļtēv! Kā sacīt jāsaka, dievs arī ir krietns vīrs, tomēr, kad divi jāj uz viena zirga, vienam jāsēž pakaļā. Goda dvēsele, nudien, goda dvēsele! Tik godīgs cilvēks, cik vispār var būt go­dīgs tads, kas maizīti ēd. Bet dievs labi dar' ko darī­dams. Visi nevar būt vienādi, vai ne, mīļais kaimiņ?

Leonāto. Patiesi, kaimiņ, viņš netiek jums līdzi.

Dzērvene. Tā ir dieva dāvana.

Leonāto. Bet nu man jāiet.

Dzērvene. Tikai vienu vārdu, godājamais kungs: mūsu sargi tiešām šonakt noķēruši divus apšaubāmus tē­viņus; mēs domājām, ka jūs varētu viņus tūlīt no­pratināt.

Leonāto. Nopratiniet viņus paši un nododiet man proto­kolu. Jūs redzat, man tagad nav laika.

Dzērvene. Tas tiks izdarīts gudri jo gudri.

Leonāto. Nomēģiniet arī manu vīnu un esiet sveiki!

Ienāk kalps.

Kalps. Sinjor, uz jums gaida, lai vestu jūsu meitu pie altāra.

Leonāto. Es tūlīt eju.

Projām.

Dzērvene. Nu, mīļais draugs, dodies pie Jura Jūrasogles un saki, lai viņš paņem līdzi uz cietumu tinti un spalvu. Sāksim tūlīt nopratināt.

Ķīselis. Tur jāpieliek daudz prāta!

Dzērvene. Prāta jau nežēlosim, uz to tu vari paļauties. Še, brālīt

rāda uz pieri,

sēž iekšā diezgan daudz, lai vienu otru samulsinātu. Atved tikai mācītu rakstvedi, kas var uzrakstīt pro­tokolu, un ierodies cietumā.

Projām.

Ienāk dons Pedro, dons Huans, Leonāto, priesteris, Klaudio, Benedikts, Hero, Beatriče un citi.

Leonāto. Nu, pater Franci, taisiet labi ātri. Nekā vairāk kā tikai pašu laulību ceremoniju. Laulāto draugu pie­nākumus jūs viņiem varat izstāstīt arī vēlāk.

Priesteris. Jūs, sinjor, esat ieradies, lai noslēgtu laulību ar šo lēdiju?

Klaudio. Nē.

Leonāto. Lai ar viņu salaulātos, pater; noslēgt laulību ir jūsu pienākums.

Priesteris. Lēdij, jūs esat ieradusies, lai salaulātos ar šo grāfu?

Hero. Jā.

Priesteris. Ja kādam no jums ir zināmi šķēršļi : kas stātos ceļā šai laulībai, nekavējieties savas dvēseles laba tos tūlīt atklāt.

Klaudio. Vai jums tādi zināmi, Hero?

Hero. Nē, mans kungs.

Priesteris. Bet jums, grāf?

Leonāto. Uzdrošinos atbildēt viņa vietā: nē.

Klaudio. Ak, ko visu cilvēki uzdrošinās! Ko visu viņi var izdarīt! Ko viņi ik dienas dara, nemaz nezinā­dami, ko dara!

Benedikts. Kādi brīnišķīgi izjūtu vārdi! Bet tādi taču ir arī smiekliem, piemēram, ha, ha, ha!

Klaudio.

Ej sāņus, pater! Uzklausieties, tēv! Jums jautāju: vai jūs no brīva prāta Man atdodat par sievu savu meitu?

Leonāto.

Kā dievs man devis to, tā dodu tālāk. Klaudio.

Un ko gan atpakaļ jums varu dot Tik debešķīgas, dārgas rotas vietā?

Dons Pedro.

Nekā, ja pašu nedod atpakaj.

Klaudio.

Jūs mani mācāt pateicīgam būt. Se, Leonāto, lūdzu, ņemiet to! Kam sniedzat draugam sapuvušu augli? No ārpuses tik viņa šķīsta šķiet. — Cik jaunavīgi prot tā tagad sarkt! Ak, saldais grēks, cik tas var viltīgs būt, Kā sevi slēpj zem patiesības segas! Vai viņas sārtais vaigs jums neliecina, Ka dziļi tikla tā? Vai neteiks katrs, Kas viņu nupat redz, ka nevainību Tā zaudējusi nav; bet nē, nē, nē! Zin viņa kaisles glāstu saldo indi, Aiz kauna sarkst tā, ne aiz nevainības.

Leonāto.

Ko ar to gribat teikt?

Klaudio.

Es nevēlos

Pie tādas netikles siet savu sirdi.

Leonāto.

Mans dārgais grāf, ja pārbaudīt to tvīkāt Un, viņas pretestību pārvarējot, Tās tiklo nevainību ņēmāt jūs …