VILJAMS ŠEKSPĪRS: LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

Beatriče ienāk.

Beatriče. Pret savu gribu esmu sūtīta jūs aicināt pie galda.

Benedikts. Pateicos par jūsu pūlēm, skaistā Beatriče.

Beatriče. Man nebija grūtāk jūsu pateicību nopelnīt kā jums to izsacīt. Ja tas man būtu bijis grūti, es nemaz nebūtu nākusi.

Benedikts. Tātad šis uzdevums jums darīja prieku?

Beatriče. Jā, taisni tik daudz, cik jūs varat uzņemt uz naža gala, lai aizbāztu zvirbulim muti. Jūs neesat iz­salcis, sinjor? Dzīvojiet vesels!

Projām.

Benedikts. Ahā! «Pret savu gribu esmu sūtīta jūs aicināt pie galda.» Es jūtu, tam ir divējāda nozīme. «Man

nebija grūtāk jūsu pateicību nopelnīt kā jums to izsa­cīt.» Tas ir, citiem vārdiem runājot, papūlēties jūsu labā man ir tikpat viegli kā jums pateikt paldies. Tikai neģēlis var nesajust līdzcietību pret viņu! Es esmu turks, ja viņā neiemīlos. Jāiet žigli, jāmēģina dabūt viņas ģīmetne.

Projām.

Ienāk Hero, Margarita un Urzula.

Hero.

Ej, mīļā Margarita, augšā zālē,

Tu Beatriči atradīsi tur.

Ar Klaudio un princi viņa runā,

Tai iečuksti, ka Urzula un es

Še dārzā staigājam un savā starpā

Par viņu sarunājamies, kā šķiet.

Dod padomu tai alejā še slēpties,

Kur stari neiespīd caur lapu jumtu,

Kā valdnieki kur koki rokas pleš

Un sauli vaira. Noslēpusies še

Tā noklausīties spēs. Nu žiglāk steidzies,

Kā teicu, izdari un atstāj mūs.

Margarita.

Būs tūlīt viņa še, to saku droši.

Projām.

Hero.

Nu, Urzula, kad Beatriče nāks, Mēs pastaigāsimies še roku rokā Un runāsim par Benediktu vien. Kad viņu nosaukšu, tad sāc tik slavēt Šo vīru tā, kā vēl neviens nav teikts.

Tad izstāstīšu tev, cik Beatričē Ir traki iemīlējies Benedikts. Ak, kā tas noderēs, jo mazais Amors Ar ausīs trāpīt var. Cst! Sāksim nu.

Beatriče parādās.

Lūk, paskaties, jau žiglā Beatriče Kā ķīvīte lien noklausīties mūs.

Urzula.

Mums makšķerējot lielum lielais prieks

Ir redzēt zivtiņu, kas, straumi šķeļot,

Ar muti žigli aso āķi kampj.

Tad metīsim nu āķi Beatričei,

Kas koku ēnā paslēpusies jau.

Par mani nebīstieties — viss būs labi.

Hero.

Tik tuvāk nāc, lai garām it nekas No dārgā kumosa tai nepaiet. — Tā pārāk augstprātīga, jā, nudien, Es zinu, Urzula, tai sirds tik skaudra Kā vanags nevaldāms.

Urzula.

Ko, vai tas tiesa, Ka Beatriči mīlot Benedikts?

Hero.

Tā princis teic, mans līgavainis arī. Urzula.

Un jums ir uzdots viņai atklāt to? Hero.

Sie mani lūdza, bet es atrunāju Un sacīju: ja Benedikts tiem draugs, Lai labāk ieteic viņam apspiest mīlu, Ne Beatričei par to ziņu dot.

Urzula.

Bet, lēdij, vai jums šķiet, ka skaistais sinjors Nav cienīgs likties iekšā tādā gultā, Kur mūsu Beatriče gulēt drīkst?

Hero.

Pie mīlas dieviem! Protams, Benedikts Ir cienīgs saņemt visu, kas lemts vīram, Tik tādu velna sirdi vēl patiesi Nav redzēt gadījies kā Beatričei. Lec izsmiekls no viņas niknām acīm Un uzbrūk katram, kas tai tuvu nāk. Tik sevi vien pār visiem viņa izceļ, Cits viss ir nieks; tā nemaz nespēj mīlēt. Tai sveša mīla, svešas cēlās jūtas, Tā prot tik zoboties.

Urzula.

Nu, protams, protams, Ka tāpēc labi nav, ja tai top zināms, Ka viņš to mīl; tā tikai izsmies viņu.

Hero.

Tev taisnība. Tā izsmej kuru katru, Lai būtu tas cik gudrs, jauns un skaists. Neviens tai nepatīk. Ja viņš ir blonds, Tā tūdaļ brēc: šis derot tai par māsu, Ja sejā tumšs, tad arlekins ar grimu, Kur daba iegāzusi tintes blašķi, Ja tievs un slaids, tad šķēps ar trulu galu, Ja mazs, tad akmens tas, ko kājām spārda, Ja runā — vēja rādītājs uz jumta, Ja klusē — sēne, kura mežā pūst. Tā greizā spogulī šī katru rāda, Tik patiesība no tās vienmēr bēg, Jo taisnu spriedumu tā neņem mutē.

Urzula.

Nē, traka dzēlība nebūt nav laba. Hero.

Nē, nē! Es saku ar, ka būt tik ļaunai

Ir taisni nepieklājīgi, nudien!

Bet kas to drīkst šai teikt? Vai es lai saku?

Tā nekavēsies mani ņemt uz grauda

Un zobos, izsmies, apēdīs bez sāls.

Lai labāk Benedikts mirst savās mokās

Kā uguns pelnos, ko tur līdzēt var! Vai labāk būs, ja izsmiekls to nāvēs? Tas vieglāk nav kā kutinātam mirt.

Urzula.

Jel stāstiet viņai, redzēs, ko tā sacīs. Hero.

Tad labāk dodos es pie Benedikta Un ieteicu tam mīlas kvēli dzēst Vai izdomāju ko par Beatriči, Nu, kaut ko nevainīgu. Jo kas cits Gan vairāk palīdz nekā griezīgs vārds?

Urzula.

Ak, lūdzu, nedariet jel viņai pāri! Man izliekas, ka apdomāsies tā. Vai kādam prāts gan gaišāks nekā viņai? To atzīst visi, un tāpēc man šķiet, Ka Benediktu neatraidīs vis.

Hero.

Nav Itālijā cēlāka par viņu;

Tik, protams, Klaudio man labāk tīk.

Urzula.

Es lūgšus lūdzu, nedusmojiet man, Bet, kā man šķiet, tad sinjors Benedikts Pēc prāta, skaistuma un iznesības Ir pirmais Itālijā, lai tur kas!

Hero.

Jā, viņa reputācija ir laba. Urzula.

Pirms ieguva, viņš nopelnīja to. Bet sakiet— kad būs kāzas, lēdij?

Hero.

Tāpat kā agrāk — rīt, bet tagad iesim. Es rādīšu tev savas skaistās rotas, Un teic, ko rītā izvēlēties man.

Urzula

klusi.

ŠI ir uz āķa, galvoju kā likts! Hero

tāpat.

Ja tiešām tā, tad Amors lieti der: Ko nevar nošaut, to ar cilpām ķer.

Abas projām.

Beatriče

nāk uz priekšu.

Kā manas ausis deg! Vai tas var būt?

Vai mani tā par augstprātību soda?

Nu cits vairs neatliek kā mīlu gūt!

Prom, zobgalība! Lepnums, prom, pie joda!

Ak mījais Benedikt, nāc mani skauj!

Es esmu iztvīkusi tavas rokas.

Tev Beatriče tagad visu ļauj.

Pie altāra drīz beigsies mūsu mokas.

Tu manis vērts — un apņemos es zvērēt,

Ka tālāk neiešu vairs laiku tērēt.

Projām.

Ienāk dons Pedro, Klaudio, Benedikts un Leonāto.

Dons Pedro. Es palikšu še tikai līdz jūsu kāzām un pēc tam došos uz Aragoniju.

Klaudio. Atļaujiet, jūsu augstība, man jūs pavadīt uz turieni.

Dons Pedro. Nē, tas aptumšotu tavus kāzu priekus; tas būtu tikpat daudz kā uzvilkt bērnam jaunu apģērbu un pēc tam aizliegt to valkāt. Es tikai gribētu lūgt Benediktu mani pavadīt, jo viņš ir no galvas līdz kā­jām pati jautrība. Viņš jau divas vai trīs reizes pār­lauzis Amora stopu, un mazais bende vairs neuzdro­šinās uz to tēmēt. Viņa sirds ir kā zvans, bet mutē zvana mēle, kas gāž ārā visu, ko jūt sirds.

Benedikts. Kungi, es vairs neesmu tas, kas biju.

Leonāto. Tā man ari šķiet. Jūs esat kļuvis nopietnāks.

Klaudio. Vai tikai viņš nav iemīlējies?

Dons Pedro. Ko, šis pagāns? Viņā jau nav asins pilītes, kas varētu iekvēloties mīlestībā: ja viņš nav prie­cīgs, viņam, acīm redzot, trūkst naudas.

Benedikts. Man sāp zobs.

Dons Pedro. Nu raujiet to ārā!

Benedikts. Labāk to sūtīt pie joda.

Klaudio. Vispirms aizsūti pie joda un pēc tam izrauj.

Dons Pedro. Vai tiešām viņš kunkst aiz zobu sāpēm?

Leonāto. Kas gan viņam varētu būt: zoba augonis vai cērme?

Benedikts. Viegli smieties tam, kam nesāp.

Klaudio. Es tomēr palieku pie tā, ka viņš iemīlējies.

Dons Pedro. Nē, viņā nav ne ēnas no mīlestības, izņe­mot to, ka viņš iemīlējies dažādos kostīmos: šodien, piemēram, ģērbjas kā holandietis, rīt kā francūzis vai arī nošauj divus zaķus uzreiz: no jostas vietas līdz apakšai — vācietis platās biksēs, no jostas vietas uz augšu — spānietis, tikai bez jātnieka kamzoļa. Ja viņš nav pazaudējis galvu no šīm muļķībām, es šau­bos, vai viņš jucis prātā aiz kādas citas mīlestības.