VILJAMS ŠEKSPĪRS: LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

Lugas galvenajai tēmai par apmeloto Hero ir dramatisks raksturs. Šķiet, šai komēdijā jau ieskanas tās drūmās stīgas, kas dominē viņa vēlākajā daiļradē. Tomēr komēdijas laimīgās beigas novērš «traģē­diju».

Komēdijā Liela brēka, maza vilna jau saskatāmas situācijas, kas līdzīgas traģēdijā Otello sastopamām situācijām. Klaudijs — godīgs, uzticīgs raksturs, ļoti radniecīgs Venēcijas morim Otello. Abi viņi akli notic apmelojumiem un dusmās nespēj savaldīties. Arī abi neliešu tipi līdzīgi — dons Huans stipri vien atgādina Jago. Maigā, liktenim pa­devīgā Hero savukārt līdzinās Dezdemonai. Taču komēdija beidzas laimīgi. Sarežģījumu atrisināšanā palīdz jautrais mīlētāju pāris — Benedikts un Beatriče, tāpat komiskie kārtības sargi ar Ķīseli un Dzērveni priekšgalā.

Komēdijā Liela brēka, maza vilna Šekspīrs vēl vairāk nekā citās savās komēdijās liek lasītājam just gan dzīves skaistumu un prieku, gan arī saskatīt dzīves spožumā apslēpto ļaunumu, ar kādu savam upurim slepeni uzbrūk tādi cilvēki kā dons Huans un Jago.

Visa komēdijas fābula nav sevišķi sarežģīta, darbības norise bal­stās uz diviem mīlas pāriem — Hero un Klaudio, Beatriči un Bene­diktu, uz dona Huana intrigu un nakts sargu grupu ar tās «koman­dieriem» — Dzērveni un Ķīseli priekšgalā, kas atklāj un atšķetina šķietami pārāk lētticīgo augstdzimušo vidū dona Huana saausto in­trigas pavedienu.

Komēdija Liela brēka, maza vilna Valda Grēviņa tulkojumā, sā­kot ar 1922./23. gada sezonu, režisora Eduarda Smiļģa inscenējumā gadiem ilgi turējusies Dailes teātra repertuārā. Padomju laikā Dailes teātris ar šo komēdiju piedalījās latviešu literatūras dekādē Maskavā, iegūstot mākslas draugu dzīvu piekrišanu. Kad šai Šekspīra lugai Dailes teātrī sekoja arī citas Šekspīra lugas, skatītāji šo teātri sāka apzīmēt ne vien par Raiņa, bet arī par Šekspīra teātri. Atsevišķā grā­matā luga iznākusi Rīgā 1924. gadā.

Šekspīra Kopotu rakstu šinī izdevumā komēdija uzņemta Valda Grēviņa par jaunu pārstrādātā, pilnīgā tulkojumā.

I cēliena 1. ainā

122. … ar mieru cīkstēties, bet tikai — trulām bultām. —

Neasas jeb trulas bultas lietoja putnu šaušanai, lai tos pie­veiktu neievainotus. Trulās bultas allaž turēja pie sevis arī āksti.

125. Jūs esat lieliska papagaiļu dīdītāja. —

Rupju joku mīļotāji bieži vien iemācīja saviem papagaiļiem lamu vārdus.

126. Varbūt jūs tikai niekojaties un gribat iestāstīt, ka Amors labs zaķu mednieks un Vulkāns lielisks namdaris? —

Amors — mīlas dievs, tēlots aizsietām acīm, tātad nevar būt zaķu mednieks, bet Vulkāns, pazemes uguns dievs, mītos tēlots kā kalējs, ne namdaris.

127. Vai patiesi pasaulē vairs nav neviena cilvēka, kas gribētu nēsāt savu naktscepuri bez rūpēm? —

Runādams par «naktscepuri bez rūpēm», Benedikts ar to sa­prot precētus vīrus, kam sievas neuzticības dēļ sagādājušas lie­las bažas un kam zem naktscepures tātad ir «ragi».

129. … un, ja kāds man trāpa, tad uzsitiet viņam uz pleca un sau­ciet viņu par Ādamu. —

Ādams Bells — ievērojams angļu strēlnieks, kuru apdzied balādēs.

3. ainā

132. … ka esot dzimis zem Saluma zīmes. —

Pēc astrologu uzskatiem, cilvēki, kas dzimuši zem Saturna zīmes, esot melanholiski.

II cēliena 1. ainā

139. … ka es esot ļoti kaprīza un savas asprātības izmācoties no grāmatas. —

Ar «grāmatu» šeit jāsaprot anekdotu krājums Simt jautru stāstu.

141. Kā jūs domājat to nēsāt: ap kaklu kā augļotāju važu? —

Bagāti tirgoņi tanī laikā paraduši valkāt ap kaklu masīvu zelta važu.

III cēliena 4. ainā

174. Mīlas gaisma — tajā laikā ļoti populāra dziesma Anglijā. Šek­spīrs to piemin arī lugās Divi veronieši (I, 2.) un Veltas pūles mīlā (III, 4.).

V cēliena 4. ainā

214. Nekas, mēs apzeltīsim tavus ragus,

Par kuriem Eiropa drīz pasmiesies … —

Teika stāsta, ka valdnieka Agenora meitu Eiropu iemīlējis dievs Jupiters, kas pārvērties par vērsi un to nolaupījis.