VILJAMS ŠEKSPĪRS - LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

Ka turpmāk klosterī tai dienas rit No visām acīm nost, no baumām, paļām.

Benedikts.

Šis padoms, Leonāto, tiešām labs. Kaut arī zināms jums, ka vienmēr es Ar Klaudio un princi esmu draugos, Tad tomēr apņemos par visu klusēt Un noslēpumam būt tik uzticīgs Kā miesai dvēsele.

Leonāto.

Nav spēka vairs. Ar mani tagad darīt var it visu.

Priesteris.

Nu līgums slēgts. Lai tūdaļ projām steidzam, Ikviena slimība spiež savas zāles ņemt, Jums jānomirst, bet, pirms šo spēli beidzam, Vēl atdzimt būs. Par to mums nāksies lemt.

Priesteris, Hero un Leonāto projām.

Benedikts. Lēdij Beatriče, jūs gandrīz visu laiku raudā- jāt?

Beatriče. Jā, un raudāšu vēl ilgi.

Benedikts. To gan es nevēlētos.

Beatriče. Kas tur ko nevēlēties? Tā ir mana griba.

Benedikts. Esmu pārliecināts, ka jūsu skaistā māsīca ap­melota.

Beatriče. Ak, cik es būtu pateicīgā cilvēkam, kas to at­klātu!

Benedikts. Vai iespējams jums parādīt šo draudzību? Beatriče. Iespējams gan, bet nav tāda drauga. Benedikts. Vai vīrietis var to izdarīt? Beatriče. Vīrietis gan, bet ne jūs.

Benedikts. Es mīlu jūs vairāk par visu pasaulē: vai tas nav dīvaini?

Beatriče. Tikpat dīvaini kā viss, ko es nezinu. Es ari va­rētu sacīt, ka mīlu jūs vairāk par visu pasaulē, bet neticiet man, lai gan es nemeloju. Es negribu nekā atzīties, es nekā nenoliedzu. Man žēl māsīcas.

Benedikts. Zvēru pie sava šķēpa, tu mani mīli, Beatriče!

Beatriče. Nezvēriet pie sava šķēpa, — labāk norijiet to.

Benedikts. Nē, es zvērēšu pie tā un pārmācīšu ar to katru, kas gribēs apgalvot, ka es jūs nemīlu.

Beatriče. Vai jūs ari šos vārdus vēlāk norisiet?

Benedikts. Nē, lai kādu mērci tu tiem sagatavotu. Atkār­toju: es tevi mīlu.

Beatriče. Dievs, piedod man . ..

Benedikts. Kas nu par grēku, mīļā Beatriče!

Beatriče. Jūs mani pārtraucāt īstajā brīdī: es tikko gri­bēju sacīt, ka jūs mīlu.

Benedikts. Nu, saki no visas sirds!

Beatriče. Es jūs tik stipri mīlu, ka nepaliek pāri spēka to pateikt.

Benedikts. Saki — ko man darīt?

Beatriče. Nogaliniet Klaudio!

Benedikts. Ne par ko pasaulē!

Beatriče. Jūs atsakāties? Tas man ir nāves spriedums. Sveiki!

Benedikts. Pagaidi, mīļā Beatriče!

Beatriče. Es jau esmu projām, lai gan vēl atrodos še. Nē, jūs mani nemīlat! Lūdzu, laidiet mani!

Benedikts. Beatriče . ..

Beatriče. Patiesi, es gribu iet.

Benedikts. Būsim draugi.

Beatriče. Protams, nav tik riskanti būt manam draugam kā cīnīties ar manu ienaidnieku.

Benedikts. Klaudio ir tavs ienaidnieks?

Beatriče. Vai viņš, apmelodams un iegrūzdams negodā manu māsīcu, nav pierādījis, ka ir vislielākais neģē­lis pasaulē? Ak, ja es būtu vīrietis! Nēsāt viņu uz ro­kām līdz pēdējam brīdim un tad altāra priekšā nākt klajā ar tik neģēlīgu apvainojumu, tik saltiem me­liem . .. Ak, ja es būtu vīrietis! Es apēstu viņa sirdi uz tirgus laukuma!

Benedikts. Klausies, Beatriče …

Beatriče. Sarunāties ar vīrieti pa logu! Jauki izdomāts!

Benedikts. Bet, Beatriče .. .

Beatriče. Nabaga Hero! Viņa ir apgānīta, apvainota, pa­zudināta.

Benedikts. Beatr . ..

Beatriče. Prinči un grāfi! īsti bruņinieki! Kāds salds grāfiņš! Lielisks līgavainis, neko sacīt! Ak, ja es tikai tāpēc varētu būt vīrietis, lai viņu pārmācītu! Vai ja es atrastu kādu draugu, kas manis dēļ gribētu būt īsts vīrietis! Bet vīrišķība izkususi pieklājībā, droš­sirdība glaimos; vislabākie vīrieši kļuvuši par mutes bajāriem. Tagad tas ir Herakls, kas prot labi melot un dievoties. Bet par vīrieti jau es nevaru būt, man jāmirst aiz sirdēstiem kā sievietei.

Benedikts. Pagaidi, mīļā Beatriče! Zvēru pie šīs rokas, es tevi mīlu!

Beatriče. Nu tad aiz mīlestības pret mani izlietojiet to kaut kam labākam nekā zvērestam.

Benedikts. Vai jūs esat līdz dvēseles dziļumiem pārlie­cināta, ka Klaudio nepatiesi apvainojis Hero?

Beatriče. Tikpat ka man ir dvesele un pašai savas domas.

Benedikts. Labi, man pietiek. Es viņu izaicināšu. Atļau­jiet noskūpstīt jūsu roku — un ardievu. Zvēru pie šis rokas, Klaudio man dārgi samaksās. Spriediet par mani pēc tā, ko dzirdēsiet par mani. Ejiet apmieriniet savu māsīcu. Es visiem teikšu, ka viņa mirusi. Nu, ardievu!

Abi projām.

Ienāk Dzērvene, Ķīselis, rakstvedis amata svārkos,- sargi ar Konrādu un Boračio.

Dzērvene. Vai viss pie rokas, kas vajadzīgs?

Ķīselis. Ak tā, krēslu un spilvenu rakstveža kungam.

Rakstvedis. Kuri tad ir tie kriminālie?

Dzērvene. Mēs paši, es un mans amata biedrs.

Ķīselis. Pareizi. Mums uzdots nopratināt tos negantnie­kus.

Rakstvedis. Bet kur tad ir apvainotie, kas jānopratina? Lai stājas še uzrauga kunga priekšā!

Dzērvene. Pie velna, lai stājas manā priekšā! Kā tevi sauc, mans draugs?

Boračio. Boračio.

Dzērvene. Labi, raksti iekšā: Boračio. Un tevi, ķēms?

Konrāds. Es esmu muižnieku kārtas, mans vārds ir Kon­rāds.

Dzervene. Raksti iekšā: muižnieku kārtas ķēms Konrāds. Cilvēku bērni, vai jūs kalpojat dievam?

Konrāds un Boračio. Jā, mums liekas gan.

Dzērvene. Raksti iekšā: viņiem liekas, ka viņi kalpo die­vam. Un raksti dievu papriekšu: lai dievs pasarga, ja dievs atļautu šādiem blēžiem iet sev pa priekšu. Nu, brālīši, tikpat kā jau pierādīts, ka jūs neko daudz neatšķiraties no gataviem neliešiem un drīz vien arī tādi būsiet. Ko jūs par to varat sacīt?

Konrāds. Ser, mēs nebūt tādi neesam.

Dzērvene. Tu esi slīpēts blēdis, tas man jāatzīst, bet gan es tevi noķeršu. Panāc tuvāk, ķēms, es tev pateikšu pāris vārdiņu ausī: klausies, jūs abi izskatāties pēc gataviem neliešiem.

Boračio. Bet, ser, mēs nepavisam tādi neesam.

Dzērvene. Atkāpies atkal atpakaļ. Nudien, viņi sarunā­jušies savā starpā. Vai tu ierakstīji, ka viņi nepavi­sam nav gatavi nelieši?

Rakstvedis. Uzrauga kungs, tā nevar pratināt. Vispirms jānoklausās, ko saka sargi, kas viņus apvaino.

Dzērvene. Jā, pie velna, tas būs tas īsākais ceļš. Lai stā­jas priekšā sargi! Prinča vārdā es jums pavēlu: ap­sūdziet šos cilvēkus.

Pirmais sargs. Ser, šis cilvēks sacīja, ka prinča brālis dons Huans ir nelietis.

Dzērvene. Raksti iekšā: prinča brālis dons Huans ir ne­lietis. Vai tas nav grēks nosaukt prinča brāli par nelieti?

Boračio. Uzrauga kungs …

Dzērvene. Turi muti, tēviņ. Tavs ģīmis man nemaz ne­patīk, to es tev apsolu.

Rakstvedis. Un ko vēl viņš sacīja?

Otrais sargs. Vēl viņš sacījās nopelnījis no dona Huana tūkstoš dukātu par to, ka nepatiesi apvainojis lēdiju Hero.

Dzērvene. Lūk, rīkļurāvējs, kāds vēl nav redzēts pa­saulē!

Ķīselis. Rīkļurāvējs, kā tad.

Rakstvedis. Un ko vēl?

Pirmais sargs. Ka grāfs Klaudio nozvērējies Hero visas draudzes priekšā nopelt un vairs neprecēt.

Dzērvene. Ak tu nelietis! Gan tu par to cepināsies ellē uz oglēm!

Rakstvedis. Un ko vēl?

Otrais sargs. Vairāk nekā.

Rakstvedis. Nu, tas ir vairāk, nekā viņi spēj noliegt. Princis dons Huans šorīt slepeni aizbēdzis. Hero pa­tiešām nepatiesi apvainota, atstumta un aiz bēdām mirusi. Uzrauga kungs, lieciet šos abus vīrus sasiet un novest pie Leonāto. Es iešu pa priekšu un parā­dīšu viņam protokolu.

Projām.

Dzērvene. Uzlieciet nu viņiem uz rokām kompreses.