VILJAMS ŠEKSPĪRS - LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

Ķīselis. Pareizi!

Dzērvene. Tie nu ir visi jūsu pienākumi. Nepiemirstiet, ka sargs reprezentē savā personā princi: ja jūs viņu pašu nakti sastopat, tad varat apstādināt.

Ķīselis. Es domāju, to viņi gan nevar.

Dzērvene. Es deru piecus šiliņus pret vienu, ka var. Katrs, kas pazīst nakts sargu priekšrakstus, apstipri­nās to pašu. Protams, tikai ar paša prinča atļauju, jo sargs nedrīkst nevienam darīt pāri, bet apstādināt cilvēku pret viņa gribu taču nozīmē darīt viņam pāri.

Ķīselis. Kas tiesa, tas tiesa. Nav ko iebilst!

Dzērvene. Ha, ha, ha! Nu, zēni, ar labu nakti! Ja gadās kas sevišķs, pasauciet mani. Bet rīkojieties ar prātu! Nāc, kaimiņ!

Otrais sargs. Nu, zēni, tagad jūs zināt, kas ir mūsu pie­nākums: likties uz baznīcas sola tā līdz pulksten di­viem, bet pēc tam pārvilkties uz gultu.

Dzērvene. Vēl viens vārds, mīļie draugi. Sevišķi uzma­niet sinjora Leonāto māju, tur rīt būs kāzas, tāpēc tagad liela varza. Nu, ardievu! Esiet uzmanīgi! Es jūs pazemīgi lūdzu.

Dzērvene un Ķīselis projām.

Nāk Boračio un Konrāds.

Boračio. Ei, Konrād!

Pirmais sargs. Cst! Klusu!

Boračio. Konrād!

Konrāds. Es te esmu pie tava elkoņa.

Boračio. Pie velna, tāpēc man tas elkonis tā niezēja. Es jau domāju, ka tur iemeties kašķis.

Konrāds. Es tev palieku atbildi parādā. Tagad turpini savu stāstu.

Boračio. Apstāsimies te, pajumtē; tu redzi, sak līņāt lie­tus. Un nu es kā īsts kroga brālis tev visu izstāstīšu.

Pirmais sargs. Te būs kāda nodevība, draugi. Klusu!

Boračio. Vai zini, es nopelnīju no dona Huana tūkstoš dukātu.

Konrāds. Vai tagad par nelietībām maksā tādu naudu?

Boračio. Jautā labāk, vai nelieši tagad tik bagāti. Redzi, ja bagātam nelietim ievajagas nabaga nelieša, tad nabags var prasīt, cik vien grib.

Konrāds. Tas ir brīnišķīgi!

Boračio. Var redzēt, ka tu vēl neesi bijis iesvētīšanas mācībā. Piemēram, vai tad vīrietim nav vienalga, pēc kādas modes šūts viņa mētelis un kamzolis vai tai­sīta viņa cepure.

Konrāds. Tas jau ir apģērbs.

Boračio. Bet es runāju par modi.

Konrāds. Nu, mode paliek mode.

Boračio. Ak, ko nu, tāpat es varu sacīt, ka muļķis pa­liek muļķis. Bet vai tu nenojēdz, kas par nolāpītu zagli ir tas modes velns?

Pirmais sargs. Ē! To Nolāpīto es labi pazīstu. Viņš jau septiņus gadus vazājas apkārt zagdams un nolāpīts kā kungs, taisni pēc pēdējās modes. Viņa palamu es labi atceros.

Boračio. Vai tu nekā nedzirdēji?

Konrāds. Nē, tur čīkstēja tikai vējrādītājs uz jumta.

Boračio. Nu, redzi, es tev teicu: kas par nolāpītu zagli ir tas modes velns. Kā viņš sagroza galvas cilvēkiem starp četrpadsmit un trīsdesmit pieciem gadiem! Viņš tos apģērbj gan kā faraona kareivjus uz melni nokvēpušām gleznām, gan kā Baala priesterus uz veciem baznīcas stikliem, gan kā noskūtu Heraklu uz brūnām, tārpu izēstām tapetēm, pie tam Herakla bikšu priekša ir tik liela, ka tur varētu iebāzt iekšā viņa vāli.

Konrāds. Es arī esmu tais domās, ka modes velns noplēš vairāk apģērbu nekā cilvēks. Bet vai viņš arī tev nav sagrozījis galvu, ja tu nepabeidzi savu stāstu, bet pārlēci uz modi?

Boračio. Pagaidām vēl ne. Nu tad klausies: šonakt es mīlinājos ar Hero istabeni Margaritu un saucu viņu par Hero; un viņa, izliekusies pa savas kundzes logu, man tūkstošreiz no vietas novēlēja labu nakti, — bet es tev nestāstu pēc kārtas. Vispirms man vajadzēja pateikt, ka visu to noklausījās princis, Klaudio un mans kungs dons Huans, kas viņus bija iepriekš uz to sagatavojis.

Konrāds. Un viņi noturēja Margaritu par Hero?

Boračio. Jā, divi no viņiem — princis un Klaudio, bet mans velna pilnais kungs labi zināja, ka tā ir Marga­rita. Viņa apgalvojumu dēļ, pa daļai tumšās nakts, bet visvairāk manas veiklības labad, kas apstiprināja visus dona Huana melus, Klaudio aizskrēja ārprātī­gās dusmās, nozvērēdamies rīt baznīcā visas drau­dzes priekšā atklāt to, ko šonakt redzējis, pazemot Hero un atstāt viņu neprecētu.

Pirmais sargs. Prinča vārdā! Apstājies!

Otrais sargs. Pasauciet tūlīt uzrauga kungu. Mēs atklā­jām blēdību, kāda vēl visā pasaulē nav pieredzēta.

Pirmais sargs. Un arī Nolāpītais ir viens no viņiem, es zinu.

Konrāds. Godājamie kungi…

Otrais sargs. Gan mēs dabūsim rokā tavu Nolāpīto, ne­maz nebīsties!

Konrāds. Mīļie kungi.. .

Pirmais sargs. Muti ciet! Jus tūlīt nāksiet mums līdz!

Boračio. Tā tikai vēl trūka! Vajadzēja mums uzdurties uz šiem pīķiem!

Konrāds. Sasodīta nelaime, nu tik esam dimbā! Mēs jau ejam, ejam.

Projām.

Ienāk Hero, Margarita, Urzula.

Hero. Mīļā Urzula, pamodini manu māsīcu Beatriči un lūdz viņu piecelties.

Urzula. Tūlīt, lēdij.

Hero. Un lai viņa nāk šurp.

Urzula. Labi.

Projām.

Margarita. Man šķiet, cita apkaklīte jums piestāvētu labāk.

Hero. Nē, mīļā Margarita, būs laba šī pati.

Margarita. Šī patiesi nav tik skaista; jūs redzēsiet, ka Beatriče teiks to pašu.

Hero. Mana māsīca ir pustraka, un tu esi tāda pati; es neņemšu citu apkaklīti.

Margarita. Jūsu jaunā galvas rota man ļoti patīk, ja vien mati būtu mazliet tumšāki. Ģērbs ir lielisks, tur nav ko teikt. Man bija izdevība redzēt Milānas her­cogienes tērpu, kuru visi tā slavē.

Hero. Tas jau esot pārāks par visu, tā saka.

Margarita. Nu, vai zināt, tas ir naktskrekls salīdzinā­jumā ar jūsējo. Ar zeltu caurausta drēbe, kas šūta sudraba diegiem un izrotāta pērlēm; divkāršas pie­durknes, bet viscaur tik daudz nevajadzīgu spīduļu, ka jūs nemaz nevarat iedomāties. Kas attiecas uz iz­smalcinātu gaumi, tad jūsu ģērbs gan desmitreiz pā­rāks.

Hero. Lai dievs dod, ka es to varētu priecīgi valkāt! Man visu laiku tik smaga sirds.

Margarita. Drīz tā kļūs vēl smagāka, kad nāks klāt vī­rieša svars.

Hero. Kā tev nav kauna tā runāt?

Margarita. Kāpēc lai es kaunos, lēdij? Vai tāpēc, ka ru­nāju par godīgām lietām? Un vai precēties nav go­dīgi, pat ja precas ubagi? Vai jūsu līgavainis nav goda vīrs arī bez precībām? Bet — atvainojiet — jūs laikam gribējāt, lai saku: laulāta drauga svars? Ne­vienu patiesu vārdu nelabas domas nevar samaitāt. Kas tur par nelaimi, ja es saku: nāks klāt laulāta drauga svars? Protams, nav nekāda nelaime, ja tas attiecas uz likumīgu vīru un sievu; pretējā gadījumā, zināms, tas viss jāņem viegli un nevis smagi. Jautā­jiet kaut vai lēdijai Beatričei; tur viņa nāk.

Ienāk Beatriče.

Hero. Labrīt, māsīc!

Beatriče. Labrīt, mīļā Hero!

Hero. Kas tev ir? Tu runā pavisam vārgā balsī.

Beatriče. Laikam tāpēc, ka esmu izkritusi no sava toņa.

Margarita. Uztralliniet mums «Mīlas gaismu», tai ļoti viegla melodija. Jūs dziedāsiet, es dejošu.

Beatriče. Jā, «Mīlas gaisma» — tā ir kā radīta tavām kājām. Ja vien dievs piešķirtu vīru, par pēcnācējiem tev nebūtu jāraizējas.

Margarita. Kas tās par runām! Tadu spriedumu es mīdu kājām.

Beatriče. Pulkstenis jau drīz būs pieci, māsīc. Tev laiks būt gatavai. Bet, patiesi, es jūtos pavisam vārga. Ak vai!

Margarita. Par ko jūs tā nopūšaties? Par kādu kurtu, kādu kumeļu vai kādu kungu?

Beatriče. Par visu, kas sākas ar burtu «k».

Margarita. Ar jums laikam noticis kas brīnišķīgs. Man šķiet, neviens jūrnieks vairs nevar paļauties uz zvaigznēm!