VILJAMS ŠEKSPĪRS: LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

Dons Pedro. Es redzu, jūs kratāt galvu par to, ka jāat­liek kāzas, bet tici man, Klaudio, šī nedēļa mums ne­būs garlaicīga. Esmu apņēmies šai laikā nodarboties ar Herakla darbiem, un tas būtu — iedegt sinjorā Benediktā un lēdijā Beatričē grēcīgu mīlestību vie­nam pret otru. Es labprāt gribētu redzēt šo pāri pie altāra un ceru, ka tas man arī izdosies, ja jūs visi trīs esat ar mieru nākt talkā.

Leonāto. Katrā laikā, jūsu augstība, lai arī tas man mak­sātu desmit bezmiega nakšu.

Klaudio. Es arī, jūsu augstība.

Dons Pedro. Un jūs tāpat, skaistā Hero?

Hero. Es gribu darīt visu, kas manos spēkos, lai saga- dātu savai māsīcai labu vīru,

Dons Pedro. Benedikts nebūs peļamākais ģimenes tēvs. Tik daudz es varu par viņu sacīt: viņš ir augstas kār­tas, ļoti drošsirdīgs un godīgs. Es jūs iemācīšu, ko darīt ar māsīcu, lai viņa iemīlētos Benediktā, bet ar jūsu palīdzību tā apstrādāšu Benediktu, ka viņš par spīti savai spraigajai asprātībai un izlutinātajai gaumei būs spiests iemīlēties Beatričē. Ja mēs to iz­darām, tad Amors vairs nav nekāds meistars: viņa slavu mantosim mēs un būsim vienīgie mīlas dievi. Nāciet man līdz, es jums atklāšu savu plānu.

Ienāk dons Huans un Boračio.

Dons Huans. Tātad darīts: grāfs Klaudio prec Leonāto meitu.

Boračio. Jā, kungs, tikai es varu to visu izjaukt,

Dons Huans. Katrs kavēklis, katrs šķērslis būs man zā­les. Es esmu saslimis ar riebumu pret viņu; viss, kas iet pret viņa nodomiem, ir man pa ceļam. Kā tad tu vari šīs precības izjaukt?

Boračio. Ne visai godīgā kārtā, kungs, bet tik slepeni, ka neviens nepamanīs manu gudrību.

Dons Huans. Kā tad? Runā īsi!

Boračio. Man liekas, kungs, es jau pērn jums sacīju, ka esmu ieguvis Hero istabenes Margaritas labvēlību.

Dons Huans. Atceros.

Boračio. Es varu viņu pierunāt katrā nakts laikā parā­dīties Hero logā.

Dons Huans. Bet kāds tam sakars ar šīm precībām?

Boračio. Rīkoties ar nāves zālēm — tas ir jūsu darbs. Ejiet pie prinča, sava brāļa, sakiet viņam, ka viņš aptraipa savu godu, ieprecinādams slavenajam Klau­dio (neskopojieties ar šo izteicienu) tik netiklu sie­vieti kā Hero.

Dons Huans. Bet kādi man būs pierādījumi?

Boračio. Pilnīgi pietiekami, lai pieviltu princi, ievainotu sirdī Klaudio, pazudinātu Hero, satriektu Leonāto. Vai ar to vēl nepietiek?

Dons Huans. Es esmu ar mieru darīt visu, kas liktu vi­ņiem nodrebēt.

Boračio. Nu tad ejiet un atrodiet izdevību sarunāties ar donu Pedro un grāfu Klaudio vienatnē. Sakiet vi­ņiem: jums kļuvis zināms, ka Hero mīl mani. Izrā­diet sevišķu draudzību princim un Klaudio, mēģiniet viņiem iegalvot, ka, tikai rūpējoties par sava brāļa godu, jo viņš taču saveda kopā jauno pāri, un viņa drauga labo slavu, jo pēdējam grib iestāstīt, ka Hero ir nevainīga, jūs esat nolēmis visu atklāt. Protams, viņi jums negribēs ticēt bez pierādījumiem. Labi, tad sakiet viņiem, ka jums ir izdevība parādīt mani pie viņas loga, un, lūk, tad atļausim viņiem noklausī­ties, kā es saucu Margaritu par Hero, kā Margarita mani uzrunā par savu Boračio, un iekārtosim to taisni pēdējā naktī pirms kāzām. Gan es pratīšu tā ierīkot, ka Hero nebūs tuvumā, un viņas neuzticība liksies tik neapšaubāma, ka greizsirdība kļūs par pārliecību un kāzas sabruks pašas no sevis.

Dons Huans. Lai tur iznāktu kas iznākdams, es esmu ar mieru. Ja vari to visu izspēlēt, tu dabūsi tūkstoš dukātu.

Boračio. Uzturiet tikai enerģiski savu apsūdzību, mana veiklība nedarīs jums kaunu.

Dons Huans. Jāiet apklausīties, kad notiks kāzas.

Abi proļām.

Ienāk Benedikts.

Benedikts. Klausies, zēn!

Ienāk zēns.

Zēns. Sinjor?

Benedikts. Manā istabā uz loga ir grāmata. Atnes man to šurp, dārzā.

Zēns. Uz vietas.

Benedikts. Es zinu, ka tu stāvi uz vietas, bet es gribētu, lai tu aizskrietu un tikai pēc tam būtu atkal uz šīs vietas.

Zēns proļām.

Es varu brīnīties bez gala, ka cilvēks, kas ne vienreiz vien redzējis, par kādu ākstu top tas, kas ar rokām un kājām nododas vienīgi mīlestībai, ka tāds cilvēks, kas tamlīdzīgus ākstus bez gala izsmējis, tagad, pats iemīlēdamies, kļūst par sava izsmiekla upuri. Tāds vīrs tagad ir Klaudio. Bet bija taču laiks, kad viņš neatzina citādu mūziku kā bungas un tauri, bet ta­gad viņš var stundām sēdēt un klausīties fleitu un tamburīnu. Bija laiks, kad viņš varēja noiet kājām desmit jūdžu, lai apbrīnotu labas bruņas, bet tagad ar mieru pavadīt desmit bezmiega nakšu, lai izgud­rotu sev apšuves jaunam tērpam. Agrāk viņš runāja vaļsirdīgi un taisni, kā godīgs cilvēks un karavīrs, bet tagad ripina vārdus kā bumbas; viņa runa ir kā bagātīgs mielasts, kurā ceļ priekšā neredzētus ēdie­nus. Vai tiešām ar mani arī varētu notikt tāda pār­vērtība, iekāms vēl raugos pats savām acīm? Nē, tam es negribu ticēt. Protams, es nevaru zvērēt, ka mīles­tība nepārvērtīs mani par austeri, bet, kamēr tā nav to izdarījusi, es nekļūšu par tādu ākstu. Viena skuķe ir skaista — kas par to; otra gudra — kas par to;

trešā tikumīga — kas par to, bet, iekāms šis īpašības nav visas vienā miesā, neviena nespēj mani valdzi­nāt. Viņai jābūt bagātai — tas ir skaidrs kā diena; gudrai — citādi viņa man nav vajadzīga; tiku­mīgai — citādi es viņai neķeros klāt; skaistai — ci­tādi es nemetu uz viņu savas acis; maigai — citādi lai viņa nenāk man tuvumā; dižciltīgai — citādi es nedodu par viņu ne graša; bez tam viņai jābūt pa­tīkamai sarunā, muzikālai un jir matiem, kurus vie­nīgi debesu tēvs nokrāsojis. A! Tur nāk princis un mūsu Amora kungs! Noslēpšos.

Noslēpjas. Ienāk dons Pedro, Leonāto un Klaudio.

Dons Pedro.

Nu, kā jums šķiet, vai dzirdēsim mēs dziesmu? Klaudio.

Jā gan, mans kungs. — Cik vakars rāms un kluss! Viss elpot stāj, lai mūzika sāk skanēt.

Dons Pedro.

Vai redzēji, kur šmauca Benedikts?

Klaudio.

Kā tad, mans kungs. Kad pabeigta būs dziesma, Gan lapsiņu mēs viegli noķersim.

Nāk Baltazars ar muzikantiem.

Dons Pedro.

Nāc, Baltazar, un atkārto mums dziesmu.

Baltazars.

Ak dievs, vai vēlreiz mana vājā balss Lai skaisto mūziku par velti moca?

Dons Pedro.

Kas talantu grib slēpt, tam tas ir īsts. Tā visiem māksliniekiem darīt tīkas. Nu, dziedi jel un neliec velti lūgties!

Baltazars.

Ja jūs tā runājat, tad varu dziedāt. Jo tik daudz kavalieru lūdz tās dāmas, Kas, acīm redzot, lūguma nav vērtas, Un zvēr, ka viņas mīl. Dons Pedro.

Nu, lūdzu, dziedi, Un, ja vēl tālāk gribi protestēt, Tad tik pēc notīm. Baltazars.

Iesniedzu jums notu: Kungs, manām notīm noticēt nav vērts! Dons Pedro.

Dievs pasargi, kas tev par garām notīm! Bez gala — nota, noticēt un notis!

Mūzika.

Benedikts. Nu iet vaļā dievišķīgā mūzika! Nu viņa dvē­sele lec uz augšu! Vai nav brīnišķīgi, ka aitas zarnas var izvilkt dvēseli no cilvēka miesām? Būs jāmet nauda ragā, kad tam jokam būs beigas.

Baltazars

dzied.

Ak meitiņ, galvu nenoliec, Jo vīrieši ir ļauni! Tie griežas dejā, smej un triec, Un sirdis zog kā fauni.

Rauj viņus jods, Pret dotu dots! Met sejā knipi un sauc: nekā! Heisā, heisā, heisā, heisā!

Lai, jautrai dziesmai atskanot, Tev sirds no skumjām raisās! Tie vīrieši tik piekrāpt prot, Klāt tūdaļ citām taisās.