VILJAMS ŠEKSPĪRS: LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

Antonio

Hero.

Es ceru, mīļā krustmeita, — tu taču paklausīsi savam tēvam?

Beatriče. Ai jā! Viņa glīti palocīsies un sacīs: «Kā jums patīk, tētiņ.» Mīļā māsīciņ, tad viņam jābūt brašam puisim, citādi palocies vēlreiz un saki: «Kā man pa­tīk, tētiņ.»

Leonāto. Krustmeit, es tomēr ceru piedzīvot to dienu, kad tu apgādāsi sev vīru.

Beatriče. Varbūt tad, kad dievs sāks taisīt vīriešus no kāda cita materiāla, nevis no zemes. Kauns iedomā­ties, ka mani sāktu komandēt kāds putekļu māko­nis! Ka man vajadzētu par saviem darbiem atbildēt nekur nederīgai mālu pikai! Nē, tēvoci, es neprecos. Ādama dēli ir mani brāļi, un, nudien, es uzskatu par grēku precēt tik tuvus radiniekus.

Leonāto. Meitiņ, nepiemirsti, ko tev teicu. Ja princis sāk virzīt valodu uz to pusi — zini, kas tev jāatbild!

Beatriče. Viņš noziegsies pret mūziku, māsīc, ja sāks tevi bildināt nelaikā. Ja princis ir tik straujš, tad saki viņam, ka visam ir savs laiks, un nodejo savu atbildi. Jo redzi, mīļā Hero, precības, laulības un vilšanās ir kā jautras, svinīgas un nopietnas dejas: precības ir karstas, vētrainas un fantastiskas, laulības — godī­gas, pieklājīgas un pazemīgas, bet vilšanās — tā griežas uz savām greizajām kājām un klūp no vienas vietas, kamēr iekrīt kapā.

Leonāto. Krustmeit, tu it visu uzlūko ļoti asi.

Beatriče. Man ir labas acis, krusttēv; es varu vienmēr gaišā dienas laikā saredzēt baznīcas gaili.

Leonāto. Tur nāk maskas; brāli, dosim vietu.

Ienāk dons Pedro, Klaudio, Benedikts, Ballazars, dons Huans, Boračio, Margarita, Urzula un citas maskas.

Dons Pedro. Lēdij, vai jums nepatiktu pastaigāties ar savu draugu?

Hero. Ja jūs ejat maziem solīšiem, taisāt laipnu seju un nekā nesakāt, jā, tad es eju labprāt; sevišķi labprāt es eju projām.

Dons Pedro. Kopā ar mani?

Hero. To es teikšu tad, kad man patiks.

Dons Pedro. Un kad jums patiks?

Hero. Tad, kad man iepatiksies jūsu seja; lai dievs pa­sarga, ja vijole izskatās tāpat kā vijoles kārba!

Dons Pedro. Mana maska ir kā Filemona jumts; maja iekšā dzīvo Jupiters.

Hero. Kāpēc tad jūsu maska nav no salmiem?

Dons Pedro. Runājiet klusāk, ja gribat runāt par mīles­tību.

Abi projām.

Margarita un Baltazars maskās.

Ballazars. Es slāpstu pēc jūsu mīlestības.

Margarita. Apdomājiet, ko jūs darāt! Man ir daudz ne­labu īpašību.

Baltazars. Piemēram?

Margarita. Es skaitu lūgšanas skaļā balsī.

Baltazars. Jo labāk. Tas, kas noklausās, var vienmēr sa­cīt: āmen!

Margarita. Dievs tēvs! Sūti man labu dejotāju!

Baltazars. Āmen.

Margarita. Un pavēli viņam pazust no manām acīm, tik­līdz deja beigusies. — Atbildiet nu, ķester!

Baltazars. Ir jau labi, ķesteris zina savu atbildi.

Aiziet tālāk.

Urzula un Antonio maskās.

Urzula. Es jūs ļoti labi pazīstu, jūs esat sinjors Antonio.

Antonio. Goda vārds, ne.

Urzula. Kā tad ne! Jums taču trīc galva.

Antonio. Es tīšām daru tā kā viņš.

Urzula. Kā jūs varētu to tik brīnišķīgi nejēdzīgi izdarīt, ja pats nebūtu sinjors Antonio? Lūk, arī viņa sausā, kaulainā roka. Tas esat jūs, tas esat jūs!

Antonio. Goda vārds, ne.

Urzula. Ko nu dziedat! Vai es jūs nepazīstu pēc jūsu ne­pārspējamās asprātības! Vai tad talantu var noslēpt? Jūs esat Antonio, Antonio! Košs cilvēks nekur nevar ielīst. Nu, un diezgan.

Aiziet.

Benedikts un Beatriče maskās.

Beatriče. Jūs man negribat sacīt, kas jums to teica?

Benedikts. Atvainojiet, es nevaru.

Beatriče. Un arī negribat sacīt, kas jūs esat?

Benedikts. Pašlaik ne.

Beatriče. Ka es esot ļoti uzpūtīga un izmācoties savas asprātības no grāmatas, — neliedzieties, to jums sa­cīja sinjors Benedikts.

Benedikts. Kas tas tāds?

Beatriče. Esmu pārliecināta, ka jūs viņu pazīstat labāk, nekā vajadzīgs.

Benedikts. Nē, nudien ne.

Beatriče. Vai viņš nekad nav jūs smīdinājis?

Benedikts. Lūdzu, sakiet taču — kas viņš ir?

Beatriče. Nu, prinča galma āksts: ļoti sekls jokupēteris, kas prot vienīgi gānīties. Viņš patīk tikai palaid­ņiem un tad arī ne savu joku, bet gan savu nelietību dēļ, jo, smīdinādams cilvēkus, viņš tos arī tūlīt pa­dara aiz dusmām trakus, tāpēc par viņu vispirms smejas, bet tad to pamielo ar koku. Viņš tepat kaut kur maisās. Es būtu laimīga, ja viņš piestūrētu pie manis.

Benedikts. Ja satikšu šo kungu, es viņam izstāstīšu, ko jūs par viņu teicāt.

Beatriče. Lūdzu, lūdzu, esiet tik laipns. Jūs redzēsiet, viņam tūlīt izspruks no mutes kāds salīdzinājums par mani, bet, ja neviens to neievēros un neturēs vē­deru aiz smiekliem, tad viņš kritīs melanholijā, un, paldies dievam, dažs labs irbes spārns būs glābts va­kariņās, jo nabaga āksts aiz bēdām nekā nevarēs norīt.

Mūzika.

Sekosim citiem pāriem. Benedikts. Ja vien tie ved uz labu.

Beatriče. Protams, ja tie vedīs uz ļaunu, es jūs atstāšu pie pirmā stūra.

Deja. Visi aiziet, izņemot donu Huanu, Boračio un Klaudio.

Dons Huans. Mans brālis mīl Hero — tas ir skaidrs; viņš noveda sāņus viņas tēvu, lai ar to izrunātos; dāmas seko viņai, tikai viena maska paliek še.

Boračio. Tas ir Klaudio. Es viņu pazīstu no gaitas.

Dons Huans. Vai jūs neesat sinjors Benedikts?

Klaudio. Jūs uzminējāt, tas es esmu.

Dons Huans. Sinjor, vai jūs esat draugos ar manu brāli? Viņš mīl Hero, esiet tik laipns, izrunājiet to viņam no galvas. Tā nav viņa kārtas; ticiet man, jūs izda­rīsiet labu darbu.

Klaudio. Kā jūs zināt, ka viņš to mīl?

Dons Huans. Es pats dzirdēju, ka viņš tai zvērēja mū­žīgu uzticību.

Boračio. Es arī. Viņš apsolīja vēl šovakar lūgt viņas roku.

Dons Huans. Iesim uz banketu.

Dons Huans un Boračio aiziet.

Klaudio.

Kā Benedikts es viņam atbildēju, Kā Klaudio es dzirdēju šo ziņu.

Jā, tā tas ir: viņš cenšas savā labā. Ak, draudzība der visās citās lietās, Tik mīlestībā — nē, nē, it nekad. Ja mīli, izlieto pats savu mēli Un tikai savām acīm uzticies, Bet nevis starpniekiem, jo mīlas liesmās Ikkatra draudzība kā vaski kūst. Tā notiek vienmēr, notiek arī tagad. Viņš mani pievīlis. Ardievu, Hero!

Nāk Benedikts. Benedikts. Grāfs Klaudio? Klaudio. Jā, tas es esmu. Benedikts. Vai vēlaties man sekot? Klaudio. Uz kurieni?

Benedikts. Līdz pirmajam vītolam, tikai jūsu labā, grāf. Kādā veidā jūs vēlaties savu vainagu nēsāt: ap kaklu kā augļotāja ķēdi vai pār plecu kā maršala lentu? Kaut kā taču jums vajag sevi izpušķot, jo princis no­zvejojis jūsu Hero.

Klaudio. Dievs ar viņu!

Benedikts. Patīkama valoda. Tā parasti saka miesnieki, vēršus tirgodami. Bet vai jūs varējāt iedomāties, ka princis izspēlēs ar jums tādu joku?

Klaudio. Lūdzu, laidiet mani mierā.

Benedikts. Oho, jūs jau izturaties kā akls. Palaidnis puika jums izstrēbis mērci, bet jūs dauzāt aiz dus­mām koka stabu.

Klaudio. Ja jūs negribat atstāt mani, tad es atstāšu jūs.

Projām.

Benedikts. Nabaga sašautais putniņš! Tagad tas ielīdīs niedrēs. Bet lēdija Beatriče mani pazīst un tomēr ne­pazīst . . . Prinča galma āksts? Nu jā, tas var būt, šis tituls man piestāv manas jautrības dēļ. Bet nē! Vai es neesmu netaisns pats pret sevi? Vai tiešām ļaudis mani uzskata par ākstu? Tas būs tikai sarūgtinātās Beatričes izdomājums. Viņai patīk vienmēr uzstāties visas pasaules vārdā. Labi, es viņai atriebšos, kā vien spēšu.