VILJAMS ŠEKSPĪRS: LIELA BRĒKA, MAZA VILNA

Dons Pedro.

Ak nabags mīlētājs, kad tu sāc runāt, No tevis grēdām vārdi ārā birst, Tu mīli skaisto Hero, mīli vien, Pie viņas un tās tēva gribu steigt, Tev viņa jādabū: tas bij tas mērķis, Uz kuru gudro runu centies vērst.

Klaudio.

Cik labi pazīstat jūs mīlas kaites, Jau sejas bālums vien jums visu pauž! Es tāpēc vien, lai neliktos par strauju, Tik garos vārdos sāku runu tērpt.

Dons Pedro.

Kāpēc gan tilts lai platāks nekā upe? Kam jānotiek, tas notiks. Ko tik daudz! Nu skaties pats: tu mīli, tas ir labi, Un, lūk, te stāvu es tev ceļu šķirt.

Cik zinu, šovakar būs masku balle, Es, maskā tērpies, izlikšos par tevi. Es — Klaudio, tā teikšu skaistai Hero, Man viņas sirdi kaislē iedegt būs. Es viņu apburšu ar mīlas versmi, Es viņai likšu mīlā nodrebēt. Tad tūdaļ runāšu ar viņas tēvu, Un vienā mirklī viņa tava būs. Nu nāc man līdz, un darīsim, kā teicu.

otra aina Istaba Leonāto mājā. Leonāto un Antonio.

Leonāto. Nu, brāli! Kur ir mans krustdēls, tavs dels? Vai viņš par mūziku parūpējies?

Antonio. Viņš dara, ko var. Bet, klausies, es tev varu pastāstīt kaut ko jaunu un tik savādu, ka tas tev ne sapnī nevarēja nākt prātā.

Leonāto. Vai kaut kas labs?

Antonio. Redzēs, ar ko tas viss beigsies; no ārpuses iz­skatās tīri labi. Kāds no maniem ļaudīm noklausījies prinča un grāfa Klaudio sarunu kādā kuplā alejā manā dārzā. Princis stāstījis Klaudio, ka iemīlējies manā krustmeitā, tavā meitā, un vēloties vakarā ballē viņai atklāt savas jūtas; un, ja viņš redzēšot, ka arī šai nav nekas pretī, tad tai pašā mirklī ķeršot laimei aiz cekula un runāšot ar tēvu.

Leonāto. Vai tam, kas tev to stāstīja, galvā viss kārtībā?

Antonio. Veikls, apķērīgs puisis. Es viņu pasaukšu, lai tu vari pats pārliecināties.

Leonāto. Nē, nē, uzskatīsim to par sapni, kamēr tas ne­nāks dienas gaismā. Bet manai meitai tas tomēr jā­dara zināms, lai viņa var labāk sagatavot atbildi, ja jau tam lemts tā notikt. Ej un izstāsti viņai visu.

Vairāki apkalpotāji Iet pāri skatuvei.

Mīļie, jūs zināt, kas jums jādara? — Lūdzu, lūdzu, draugs, nāc līdz, tu man esi vajadzīgs. Mīļie, gādā­jiet, ka viss būtu kārtībā.

Visi projām.

Ienāk dons Huans un Konrāds.

Konrāds. Pie velna, princi, kāpēc jūs esat tik grūtsir­dīgs?

Dons Huans. Man pārāk daudz iemeslu, tāpēc arī mans garastāvoklis pārāk nelabs.

Konrāds. Jābūt taču prātīgam.

Dons Huans. Nu labi — bet ko tas man palīdzēs?

Konrāds. Ja arī neatņems visu kā ar roku, jūs tomēr va­rēsiet pacietīgi panest savu likteni.

Dons Huans. Es ļoti brīnos; tu stāsti, ka esot piedzimis zem Saturna, un ieteic morāli pret nāvīgu ligu. Es nevaru apslēpt savu dabu: ja man ir iemesls, tad esmu grūtsirdīgs, kaut arī man apkārt visi lec uz augšu aiz prieka; es guļu, kad man nāk miegs, un man nav daļas gar citiem; es smejos, kad esmu prie­cīgs, un negriežu vērību ne uz pašu velnu.

Konrāds. Nu jā, bet jums nevajag to izrādīt, iekāms vēl neesat pilnīgi patstāvīgs. Nesen jūs bijāt naidā ar savu brāli, tikai nupat saderējāt ar viņu mieru un, ja gribat nostiprināties, tā sakot, laist saknes viņa drau­dzīgajā prātā, tad arī pats gādājiet savai ražai labu laiku.

Dons Huans. Es labāk esmu ar mieru būt dadzis brīvībā nekā roze viņa siltumnīcā; un es jūtu, ka man vieg­lāk paciest necieņu nekā ar viltību iegūt svešu lab­vēlību. Tiktāl ir skaidrs, ka neviens mani nevar no­saukt par godīgu lišķi, turpretī arī neviens nevar no­liegt, ka esmu vaļsirdīgs nelietis. Man uzticas tad, kad man uzlikts uzpurnis, man liek skriet tad, kad esmu ielikts siekstā, tāpēc esmu nolēmis savā sprostā nedziedāt. Ja man noņems uzpurni, tad es kodīšu; ja manas kājas atstās brīvas, tad es darīšu, kas man pa­tiks. Līdz tam laidiet mani mierā un nemēģiniet la­bot.

Konrāds. Vai jūs tiešām neatrodat, kur savu īgnumu iz­gāzt?

Dons Huans. Es to izlietoju, kur spēju, es daru visu tikai aiz īgnuma. Kas tur nāk?

Ienāk Boračio. Kas no jauna, Boračio?

Boračio. Es nāku tieši no lieliskām vakariņām: Leonāto karaliski uzņem princi, jūsu brāli, un pagaidām varu jums pavēstīt, ka gaidāmas kāzas.

Dons Huans. Atkal jauna muļķība? Kurš tad ir tas nelga, kas pats lien cilpā?

Boračio. Ak, jūsu brāļa labā roka.

Dons Huans. Ko? Visdižais Klaudio?

Boračio. Tas pats.

Dons Huans. Glīts kundziņš! Bet uz ko tad viņš tēmē?

Boračio. Nu, protams, uz Hero, Leonāto meitu un man­tinieci.

Dons Huans. Nekas, laba vistiņa! Bet kā tu to dabūji zināt?

Boračio. Man lika izkvēpināt istabas. Ieeju pietvīkušā zālē, redzu — nāk princis ar Klaudio zem rokas un par kaut ko svarīgu apspriežas. Es žigli paslēpjos un dzirdu, ko šie norunā. Princis bildinās Hero un, ja šī būs ar mieru, atdos viņu grāfam Klaudio.

Dons Huans. Nāc, iesim, te ir kur manu īgnumu izgāzt. Šis vīzdegunis bija par iemeslu manām neveiksmēm. Ja man izdodas viņam pašaut kāju priekšā — es būšu ļoti apmierināts. Ceru, ka uz jums var paļau­ties?

Konrāds. Līdz kapa malai, godājamais kungs.

Dons Huans. Tad nu dosimies uz to lielisko mielastu! Viņiem ir nepārspējama apetīte, jo viņi cer, ka esmu uzvarēts. Kaut arī pavāram būtu tāds garastāvoklis kā man! — Iesim palūkot, kas tur darāms.

Boračio. Mēs — jūsu padevīgie kalpi.

Ienāk Leonāto, Antonio, Hero, Beatriče un citi.

Leonāto. Vai grāfs dons Huans nebija vakariņās?

Antonio. Es viņu neredzēju.

Beatriče. Cik tam vīram skābs ģīmis! Es nedrīkstu viņu uzskatīt, jo tūdaļ dabūju vēdergraizes uz veselu stundu.

Hero. Drūms cilvēks.

Beatriče. Lūk, būtu krietns virs — kaut kas vidējs starp viņu un Benediktu: viens — kā elku dievs un ne­saka ne vārda, otrs — kā memmes dēliņš un pļāpā bez apstājas.

Leonāto. Tātad pusi no sinjora Benedikta mēles — mutē grāfam Huanam, pusi no grāfa skābās izteiksmes — uz Benedikta sejas.

Beatriče. Pie tam vēl skaistus stilbus, tēvoci, un labi daudz naudas makā, — tāds vīrietis varētu iekarot katru sievieti, ja prastu pareizi sākt to, kas vaja­dzīgs.

Leonāto. Nudien, krustmeit, ar tik ļaunu mēli tu nekad nedabūsi vīru.

Antonio. Patiesi, viņa ir pārāk ļauna.

Beatriče. Nekas, tad jau man iet garām tikai viena dieva dāvana, jo ir rakstīts: «Badīgai govij dievs ragus ne­dod.»

Leonāto. Tad tu jau ragus nedabūsi.

Beatriče. Jā, tāpēc ka viņš man nedos arī vīru. Un es tiešām dienu un nakti, uz ceļiem krizdama, lūdzos, lai viņš to nedara. Augstais dievs! Ko gan es iesāktu ar bārdainu vīru? Tad jau labāk gulēt eža adatās.

Leonāto. Tu taču vari izraudzīties vīru bez bārdas.

Beatriče. Ko tad ar tādu lai iesāk? Vai lai uzvelku vi­ņam savus brunčus un stādu to priekšā par savu istabeni? Cilvēks ar bārdu vairs nav jauneklis, cil­vēks bez bārdas vēl nav vīrs. Ja viņš nav jauneklis, tad viņš man neder, ja viņš nav vīrs, tad es viņam nederu. Tad jau labāk eju pie lāču dīdītāja un dzenu viņa mērkaķus uz elli.

Leonāto. Vai zini, brauc vien uz elli.

Beatriče. Nē, tikai līdz vārtiem. Tur mani sagaidīs ve­cais ragainis velns un sacīs: «Lūdzu, uz debesīm, Be­atriče, lūdzu, uz debesīm, še jums, skuķiem, nav vie­tas.» Tad es nodošu viņam savus mērkaķus un pati došos augšā debesīs pie svētā Pētera; tas man parā­dīs, kur sēž vecpuiši, un tad tik mēs dzīvosim cauru dienu, cepures kuldami.