VILJAMS ŠEKSPĪRS - JŪLIJS CĒZARS

Kasijs.

Tad, labais Brut, jūs manī klausāties, Jo zināt, ka pats sevi nesaredzat Tik labi, kā to atspulgs spēj jums rādīt. Es — jūsu spogulis — jums pazemīgi To atklāšu, ko sevī nepazīstat. Un mani nepārprotiet, krietnais Brut, Ja būtu es kāds parasts zobgalis Un ja ikdienas mīlu apzvērētu Es kuram katram, ja jums būtu zināms, Ka ļaudīm glaimoju, tos sirsnīgs apskauju Un vēlāk nozākāju, ka es mēdzu Pie dzīru galdiem brāļoties ar nelgām, Tad varētu es likties bīstams jums.

Tauru skaņas un laužu saucieni.

Bruts.

Kas tās par klaigām? Baidos, ka tur tauta Par valdnieku ceļ Cēzaru.

Kasijs.

Jums bail? Tad jādomā, ka jūs to negribētu.

Bruts.

Jā, Kasij, negribu, kaut viņu mīlu. Bet kāpēc mani aizturat tik ilgi? Ko vēlaties man uzticēt? Ja gribat Par vispārējo labklājību runāt, Tad lieciet slavu man pret vienu aci, Pret otru lieciet nāvi, uzlūkošu Tās abas vienlīdz vienaldzīgi es. Lai dievi palīdz man tik daudz, cik mīlu Es godu vairāk nekā dzīvību!

Kasijs.

Sis tikums man ir jūsos zināms, Brut!

Tāpat kā zināms man ir jūsu izskats.

Nu labi, gods būs manas runas saturs.

Es nezinu, ko jūs un citi ļaudis

Par mūsu dzīvi domājat, bet man

Šķiet labāk nedzīvot kā dzīvot bailēs

No būtnes, kas man pašam līdzīga.

Es dzimis brīvs kā Cēzars, tāpat jūs!

Mēs abi ēdām to, ko ēda viņš,

Un ziemas salu panesām, kā viņš.

Reiz kādā vētrainā un aukstā dienā,

Kad Tibra trakoja starp saviem krastiem,

Man Cēzars teica: «Kasij, vai ir drosme

Tev līdz ar mani ielēkt niknā straumē

Un pāri peldēt tai?» Pie vārdiem šiem

Ar visām drēbēm metos ūdenī

Un saucu viņu līdz, viņš sekoja.

Kā straume krāca! Un mēs šķēlām to

Ar spriegām dzīslām, viļņus atvairījām

Un krūtis spītīgās tiem pretī slējām.

Bet, iekāms savu mērķi sasniedzām,

Sāk Cēzars kliegt: «Glāb mani, Kasij, grimstu!*

Un it kā Enejs, mūsu lielais sencis,

Kas veco Anhizu no Trojas liesmām

Uz saviem pleciem iznesa, es glābu

No Tibras viļņiem gurdo Cēzaru.

Sis cilvēks tagad kļuvis dievs, bet Kasijs

Ir niecīgs radījums, kam jāsaliecas,

Kad nevērīgi pamāj viņam Cēzars.

Bij Cēzaram reiz drudzis Spānijā,

Kad lēkmes uznāca, es redzēju:

Viņš drebēja! Viņš drebēja — šis dievs!

No viņa gļēvām lūpām sārtums bēga,

Un acīs, kas liek bīties pasaulei,

Tad dzisa spožums. Dzirdēju, ka vaid viņš.

Tā mēle, kura pavēl romiešiem

Un kuras vārdus raksta grāmatās,

Tad sauca: «Dod man padzerties, Titinij!»

Kā slima meitene! Ak dievi! Brīnos,

Kā cilvēks ar tik vārgulīgu dabu

Spēj uzkundzēties dižai pasaulei,

Gūt palmas zaru viens.

Gavi/u saucieni, tauru skaņas.

Bruts.

Jau atkal klaigas? Man šķiet, ka gaviles šīs vēsta mums: Tiek Cēzars apveltīts ar jaunu godu.

Kasijs.

Jā, draugs, pa šauro pasauli viņš iet

Kā koloss, mēs tik sīki ļaudis esam,

Ka, rāpojot zem viņa milzu kājām,

Sev ejam meklēt neslavenu kapu.

Bet dažreiz cilvēki ir sava likten's kungi —

Ne mūsu zvaigžņu vaina, mīļais Brut,

Bet mūsu pašu, ka mēs esam vergi.

Jā, Bruts un Cēzars! Kas ir Cēzarā,

Ka viņa vārdu biežāk min kā jūsu?

Tos rakstiet blakus: jūsējs tikpat skaists;

Tos izrunājiet: abi lūpām patīk;

Tos sveriet: svars ir vienāds. Ar tiem buriet:

Bruts tikpat ātri garus sauc kā Cēzars.

Nu pasakiet man visu dievu vārdā,

Kas ir tas ēdiens, kuru ēdis Cēzars,

Ka izaudzis tik liels. Ak, kauna laiks!

Nav romiešos vairs dižciltīgo asins!

Vai bijis laikmets tāds kopš grēku plūdiem,

Kad būtu slavināts viens vienīgs virs?

Kas agrāk sacīt varēja par Romu:

Tās plašos mūros tikai vienam vieta?

Bet arī tagad Romā vietas pietiek,

Kad tajā atrast var tik vienu vīru.

No saviem tēviem abi dzirdējām,

Ka dzīvoja reiz Bruts, kas Romā ļautu

Nākt drīzāk mūžīgajam velnam valdīt Kā ķeizaram.

Bruts.

Es nešaubos, ka mani mīlat jūs,

Un nojaušu, kas jums ir padomā.

Ko domāju par to un mūsu laiku,

Es vēlāk pateikšu, bet pagaidām

Vēl ne. Un tāpēc es no sirds jūs lūdzu

Vairs neskubināt mani. Jūsu vārdus

Es pārdomāšu. Gribu arī turpmāk

Jūs uzklausīt. Mēs atradīsim laiku,

Kad satikties un augstas lietas pārspriest.

Līdz tam, mans cēlais draugs, to iegaumējiet,

Ka Bruts grib labāk kļūt par zemnieku

Nekā vēl sevi saukt par Romas dēlu,

Kad mūsu laiks tik nežēlīgus spaidus

Draud uzkraut mums.

Kasijs.

Man prieks, ka mana balss Tik vāja, tomēr liesmu izšķiļ Brutā.

Bruts.

Jau skrējiens beidzies, atpakaļ nāk Cēzars. Kasijs.

Kad viņi garām ies, tad Kasku parauj Aiz piedurknes, lai savā īgnā veidā Viņš pateic mums, kas svarīgs noticis.

Atgriežas Cēzars ar pavadoņiem.

Bruts.

To darīšu. Bet, Kasij, paskaties, Uz pieres Cēzaram kvēl dusmu sārtums, Kā izbārti iet viņa pavadoņi. Kalpurnija ir bāla, Ciceronam Spīd acis zvērojoši sarkanas. Mēs viņu tādu redzam Kapitolā, Kad viņa runu pārtrauc senatori.

Kasijs.

Mums Kaska pastāstīs, kas noticis.

Cēzars. Antonij!

Antonijs. Cēzar?

Cēzars.

Ap sevi vēlos redzēt tuklus vīrus Un plikgalvjus, kas naktīs labi guļ. Bet Kasijs ir tik vājš un izkāmējis, Viņš domā pārāk daudz, tāds vīrs ir bīstams.

Antonijs.

No viņa nebaidieties, nav viņš bīstams, Bet cildens romietis, jums padevīgs.

Cēzars.

Kaut būtu tuklāks viņš! Bet nebīstos No viņa. Tomēr, ja es bailīgs būtu, Tad no šī izdilušā Kasij a Visvairāk sargātos. Viņš lasa daudz, Tam acs ir vērīga. Un ļaužu darbus Viņš caurskata. Tam spēles nepatīk, Kā jums, mans Antonij. Pat mūziku Viņš neklausās. Tik reti pasmaida, Un šķiet, ka tad par sevi smaida viņš, Pats savu garu nicinot, kas smaidu Šo pieļāvis. Tāds cilvēks mierīgs nava, Ja kādu redz par sevi lielāku,

Un tāpēc ir tik bīstama šī suga. Jums stāstu es, no kā ir jābīstas, Bez bailēm pats, jo vienmēr esmu Cēzars. Man nāciet labā pusē, auss šī kurla — Nu sakiet, ko par viņu domājat!

Cēzars un viņa svila aiziet. Kaska atpaliek.

Kaska.

Jūs paraustījāt manu apmetni, Ko gribat teikt?

Bruts.

Ak Kaska, saki mums — Kas noticis, kāpēc ir Cēzars drūms?

Kaska.

Jūs taču pats ar viņu kopā bijāt? Bruts.

Tad nevaicātu jums, kas noticis.

Kaska. Nu, viņam piedāvāja kroni, un, kad viņam to sniedza, viņš to atbīdīja ar roku — tā. Un tad ļau­dis viņam uzgavilēja.

Bruts.

Bet kāpēc gavilēja otrreiz tie? Kaska. Arī tikai tāpēc. Bruts.

Tie gavilēja trešo reizi. Kāpēc? Kaska. Arī tikai tāpēc. Bruts.

Vai trīsreiz viņam kroni piedāvāja?

Kaska. Patiešām trīsreiz, un viņš to trīsreiz atbīdīja, bet aizvien slābāk, un katru reizi, kad viņš kroni at­stūma, mani godīgie kaimiņi gavilēja.

Bruts.

Kas piedāvāja kroni?

Kaska.

Nu, Antonijs.

Bruts.

Kā viņš to darīja, man stāstiet, Kaska!

Kaska. Lai mani pakar, es to neprotu atstāstīt — tā bija tīrā ākstīšanās. Es to neievēroju. Redzēju, ka Marks Antonijs viņam piedāvā kroni — tas pat nebija īsts kronis, bet tikai tāda stīpiņa, nu, kā jums teicu, viņš to atbīdīja, bet, manuprāt, viņš to labprāt būtu pie­ņēmis. Tad Antonijs viņam piedāvāja kroni vēlreiz, viņš to atkal atbīdīja, bet man šķita, ka viņam bija grūti no tā atvilkt pirkstus. Tad Antonijs piedāvāja kroni trešoreiz, viņš to atbīdīja trešoreiz, un katru reizi, kad viņš kroni atraidīja, pūlis bļāva un plauk­šķināja ar cietajām plaukstām, svieda gaisā sasvīdu­šās naktsmices un izelpoja tik daudz smirdīgas dva­šas, kad Cēzars atraidīja kroni, ka viņš gandrīz vai nosmaka, jo zaudēja samaņu un pakrita. Un es pat neiedrošinājos pasmieties, jo baidījos atvērt muti un ieelpot nelāgo gaisu.