Lūcijs.
Kungs, nezinu!
Bruts.
Tad skaties kalendārā, pasaki!
Lūcijs.
Tūlīt, mans kungs!
Biuts.
Tik spoži gaisā plaiksnās zibeņi, Ka varu rakstu salasīt šai gaismā.
Atplēš vēstuli un lasa.
«Tu guli, Brut. Jel mosties! Redzi sevi! Vai tiešām Roma . . . Runā, cīnies, glāb! Tu guli, Brut! Jel mosties!» Šie aicinājumi man pasviesti Tik bieži, kur vien eju es. «Vai tiešām Roma …» To var papildināt: «Vai tiešām Roma dreb no viena vira?» Kā? Mani senči padzina no Romas Reiz Tarkviniju, kad tas bija valdnieks. «Jel runā, cīnies, glāb!» Tā mani lūdz, Lai runāju un cīnos! Roma, solos tev, Ja glābiņš vajadzīgs, tu saņemsi No Bruta rokas visu, ko tu prasi.
Lūcijs.
Kungs, šodien ir jau piecpadsmitais marts. Pie vārtiem klauvē.
BrutS.
Nu labi! Ej pie vārtiem — tur kāds klauvē! Lūcijs iziet.
Kopš Kasijs mani sauc pret Cēzaru, Man nenāk miegs.
No pirmās ieceres līdz briesmu darbam Viss starplaiks līdzinās tik smagam murgam Un šausmu pilnam sapnim. Apspriežas Tad ģēnijs garīgais ar miesu mirstīgo, Un cilvēks, it kā maza karaļvalsts, Pats sevī sacelšanos pārdzīvo.
Atgriežas Lūcijs.
Lūcijs.
Kungs, jūsu brālis Kasijs ir pie vārtiem — Viņš grib jūs redzēt.
Bruts.
Vai viņš nācis viens?
Lūcijs.
Nē, kungs, tam citi lidz. Bruts.
Tos pazīsti?
Lūcijs.
Nē, kungs! Tiem cepures līdz ausīm. Sejas Pa pusei aizsegtas ar apmetņiem, Lai nevarētu viņus pazīt es Pēc kādām pazīmēm.
Bruts.
Ved viņus šurp! Lūcijs aiziet.
Tie sazvērnieki. Vai tu, dumpja gars,
Pat naktī aizsedz pieri bīstamo,
Kad ļaunums ir visbrīvāks? Kur tad dienā
Sev atrast spēsi alu tumšu diezgan,
Lai slēptu savu drausmo vaigu? Slēp to
Vislabāk smaidos, drauga laipnībā!
Ja iesi savā īstā izskatā,
Pat pekle nebūs pietiekami tumša,
Lai tevi sargātu no aizdomām.
Ienāk Kasijs, Kaska, Dēcljs, Cinna, Metels, Cimbers un Trebonijs.
Kasijs.
Jums dusu patvarīgi iztraucējām. Labrīt, mans Brut! Vai nākam nelaikā?
Bruts.
Sen piecēlos. Šo nakti negulēju. Vai visus pazīstu, kas nāk jums līdz?
Kasijs.
Jā, katru pazīstat, šeit nav neviena, Kas necienītu jūs, un visi vēlas,
Lai jūs par sevi pats tā domātu Kā katrs cildens romietis par jums! Lūk, Trebonijs.
Bruts.
Lai vipš ir sveicināts!
Kasijs.
Šis — Dēcijs Bruts.
Bruts.
Lai sveicināts tapat!
Kasijs.
Šeit Kaska, Cinna un šeit — Metels Cimbers!
Bruts.
Lai viņi visi sveicināti!
Kas tās par modrām rūpēm, kas starp nakti
Un jūsu acīm stāv?
Kasijs.
Tik vienu vārdu! Bruts un Kasi/s klusām sarunājas.
Dēcijs.
Lūk, austrumi. Vai diena neaust tur?
Kaska. Nē!
Cinna.
Kungs, piedodiet — tā aust. Šis bālās svēdras, Kas pāršķeļ mākoņus, ir dienas vēsts.
Kaska.
Jums jāatzīst, ka abi maldāties. Tur, kurp ar šķēpu norādu, lec saule, Jo, vērā ņemot jauno gadalaiku, Tā uzlec tagad vairāk dienvidpusē, Pēc diviem mēnešiem lēks viņas liesma Jau augstāk ziemeļos, bet austrumi, Tāpat kā Kapitols, mums tieši pretī.
Bruts.
Man sniedziet roku visi, cits pēc cita.
Kasijs.
Un apzvērēsim savu lēmumu. Bruts.
Nē! Kāpēc zvērēt mums? Ja ļaužu sejas Un ciešanas, ko dvēseles mums jūt, Un mūsu laika smagās pārestības Ir vāji iemesli, tad labāk šķirties Un katram iet uz savu laisko gultu, Lai augstprātīgā varmācība valda Un iznīcina visus mūs pēc kārtas. Bet, ja šo vīru krūtīs — kā es ticu — Ir uguns diezgan arī gļēvos aizdegt Un sievu mīksto prātu cietu rūdīt, Tad, līdzpilsoņi, cita dzinekļa Mums nevajaga kā vien mūsu gribas Glābt Romu. Nevajag mums citas ķīlas Kā romiešu, kas vārdu klusot pildīs. Kam prasīt zvērestu, ja goda vīrs Ar goda vīru nolemj, ka tā notiks Vai mirsim mēs. Mēdz zvērēt priesteri Un gļēvuļi, un arī viltnieki, Un veci nejēgas vai nevarīgie, Kas netaisnību panes. Ļaunu darot, Zvēr apšaubāmas būtnes. Neaptraipiet Jel mūsu pasākuma skaidrību Un mūsu nelokāmi stingro prātu Ar domām, ka šai lietai — mūsu darbam Kāds zvērests vajadzīgs. Ik asins lāse Tad justos noziegusies romietī, Ja lauztu tas pat sīku solījumu.
Kasijs.
Bet Cicerons? Vai viņu pārbaudīt? Šķiet, viņš mums būtu dedzīgs piekritējs.
Kaska.
Lai neaizmirstam to.
Cinna.
Nekādā ziņā!
Metels.
Viņš jāiegūst, jo viņa sudrabmati Mums nodrošinās ļaužu labvēlību, Un viņu balsis mūsu darbu slavēs. Teiks: viņa prāts mums rokas vadījis, Un mūsu jaunībai un straujumam Labs aizsegs būtu viņa nopietnība.
Bruts.
Nē, labāk viņam nesakiet neko, Viņš nepievienosies nekad kaut kam, Ko cits ir sācis.
Kasijs.
Lai viņš izpaliek!
Kaska.
Viņš tiešām neder mums!
Dēcijs.
Vai citus neskarsim, vien Cēzaru? Kasijs.
Vārds vietā, Dēcij! Šķiet, Marks Antonijs Ko Cēzars mīl, to nedrīkst pārdzīvot, Jo viņš mums kļūtu bīstams ienaidnieks. Jūs zināt, viņa vara liela diezgan, Tā pieaugt spēj un sagādāt mums raizes. Ar Cēzaru būs jākrīt Antonijam!
Bruts.
Šķiet pārāk asiņains tāds darbs, Kaj Kasij Vēl graizīt locekļus, kad cirsta galva, Klāt nāvei dusmas jaukt un skaudību, Jo Antonijs ir tikai loceklis No Cēzara. Mēs nesam upuri, Bet nekļūsim par miesniekiem, Kaj Kasij. Nevis pret Cēzaru, pret viņa garu Mēs visi cīnāmies. Nav garā asins.
Kaut spētu Cēzarā mēs pieveikt garu, Bet viņu pašu nesadragāt! Diemžēl Sī gara dēļ līs asins Cēzaram! Bet, draugi, nāvēsim to drosmīgi, Bez dusmām, lai viņš būtu dievu mielasts, Ne līķis sacirsts, kuru nomet suņiem. Lai mūsu sirdis it kā manīgs kungs Uz briesmu darbiem kalpus mudina, Bet vēlāk šķiet tos baram. Mūsu darbs Tad liksies nepieciešams, nevis ļauns. Mūs sauks par glābējiem, ne slepkavām. Par Marku Antoniju nedomāsim, Viņš būs tik slābs kā roka Cēzaram, Kad galva kritīs tam.
Читать дальше