Viljams Šekspīrs - Hamlets

Ir šonakt karal's nomodā un dzīro,
Dzer, plātās, lēkā, grīļodamies dejā.
Un, tiklīdz vīna kauss ir iztukšots,
To pavēstot, dārd bungas, taures skan.

Vai tāds šeit paradums?

Jā, diemžēl tāds.
Un, lai gan es šeit piedzimis, ar to
Sen apradis, man šķiet, ka lielāks gods
To būtu atmest, nevis ievērot.
Šis stulbās dzīres ceļ mums neslavu
Pie tautām austrumos un rietumos.
Par žūpām sauc, cūciskas dod palamas.
Tik tiešām, arī mūsu slavenajiem
Un diženajiem darbiem tas pat laupa
Šo darbu kodolu. Var notikt ar
Tā dažam labam, ja kāds trūkums gadās,
Kaut iedzimts tas (nav cilvēks vainojams,
Jo daba sākumu sev neizvēlas),
Ka pārāk brāzmaini rit asinis,
Kas apgāž prāta cietokšņus un žogus;
Vai kāda ieraša, kas it kā rūsa
Ēd darbiem spožumu, es saku tā,
Ja tādam cilvēkam ir kāda kļūma zīme,
Vai likteņa, vai dabas iemantota,
Tad vispārējā ļaužu vērtējumā
Šīs vienas dēļ tiks nomelnoti
It visi tikumi, lai tie cik šķīsti
Un daudzi, cik vien cilvēks panest spēj.
Viens piliens rūgto mieļu, piejaukts tam,
Šo skaidro dzērienu var samaitāt
Tā, ka to nepazīst.

Mans kungs, viņš nāk!

Lai glābj mūs dieva eņģeļi un sūtņi!
Vai esi labais gars vai dēmons ļauns,
Vai nesi debess vēsmu, pekles brāzmu,
Vai nolūks noziedzīgs vai labvēlīgs:
Tu parādies tik apšaubāmā veidā,
Ka runāšu ar tevi, saukšu: Hamlet,
Tēvs, karal, dāņu valdniek, atbildi!
Ak, neliec neziņā man gurt! Bet saki —
Kam tavi kauli iesvaidītie, nāvē
Kas grimuši, nu nomet līķautu?
Un kādēļ kaps, kur tevi guldījām
Uz mūža dusu, marmoržokļus vēris
Un tevi izgrūdis? Ko nozīmē,
Ka tu, kas miris, atkal šurpu nāc
Te pilnās bruņās mēnesnīcā,
Ar izbailēm nakts tumsu piepildot?
Tik šausmīgi mums satricini garu,
Ko mēs ar prātu aptvert nevaram?
Teic — kādēļ? Kādēļ! Kas mums jādara?

Viņš māj, lai tūliņ ejat viņam līdz,
It kā viņš vēlētos ko paziņot
Jums vienam vien.

Lūk, cik viņš laipni māj.
Viņš aicina jūs savrup.
Bet neejiet tam līdz.

Nekādā ziņā ne.

Es iešu viņam līdz. Viņš negrib runāt.

Mans kungs, to nedariet.

Kāpēc man bīties?
Man dzīvība nav kniepadatas vērta.
Ko manai dvēselei viņš spētu kaitēt,
Kas tāpat nemirstīga kā viņš pats?
Viņš atkal māj, es viņam sekošu.

Bet ja viņš aizviļ jūs pie ūdens lāmas
Vai drausmā klintsragā, kas draudīgs stāv,
Pār jūras dzelmi pārkāries, un pēkšņi
Tur pieņems citu — baismīgāku veidu,
Kas nolaupīs jums skaidrā prāta spēju
Un dzīs jūs ārprātā? To apdomājiet!
Jau vieta vien spēj izmisumā dzīt,
Kad lejup raugās tik daudz pēdu dziļi,
Kur dzelme krāc.

Viņš vēl arvien man māj.
Nu, ej pa priekšu, es tev sekošu.

Mans princi, neejiet!

Nost rokas!

Jel valdieties un neejiet.

Likten's sauc. Tas katrā manas miesas cīpsliņā
Vieš lauvas spēku man. Viņš atkal māj.
Ak, laidiet mani, kungi! Apzvēru,
Par rēgu katru pārvērtīšu es,
Kas mani aizturēs! Prom, saku!
Ej, un es tev sekošu.

Tas sajucis no paša iedomām.

Nu, sekosim. Tam klausīt nedrīkstam.

Jā, ejam! Kā gan tas izbeigsies?

Jā, Dānijā kaut kas ir satrunējis.

Par labu visu vērsīs dievs.

Tad iesim!

Kurp gribi vest? Teic, tālāk neiešu.

Vai dzirdi?

Dzirdu.

Tā stunda drīz būs klāt,
Kad man uz mokām sēra ugunī
Ir jāiet atpakaļ.

Ak, nabadziņš!

Nē, mani nežēlo, bet klausies nopietni, Ko teikšu.

Mans pienākums ir klausīties.

Vai atriebsi, kad būsi dzirdējis?

Ko?

Es esmu tava tēva gars,
Kas nosodīts klīst nakti pasaulē,
Bet dienā uguns svelmē mocīties,
Līdz mani zemes dzīves noziegumi
Būs liesmās izkveldēti, šķīstīti.
Ja nebūtu man aizliegts izpaust to
Par manas gūstniecības noslēpumiem,
Es stāstītu, kur pat visgaišais vārds
Tev sirdi plosītu un liktu sastingt
Tev jaunām asinīm, un tavas acis
Kā zvaigznes izlēktu no orbītas;
Tev samezglotās cirtas raisītos,
Un saslietos ik mats uz tavas galvas
Kā saniknota eža adatas.
Bet stāsts par mūžību nav domāts ausīm,
Kam miesa, asinis. Vai nedzirdi?
Ja dārgo tēvu esi mīlējis…

Ak dievs!

Tad atrieb neģēlīgo slepkavību.

Slepkavību?

Ir katra slepkavība nekrietna,
Bet šī ir zema, nedabiska, rupja.

Teic to man ašāk, lai ar spārniem ātriem
Kā iedvesma vai mīlas jausma liega
Es tevi atriebt steigtu.

Tu gatavs, redzu.
Un kūtrāks būtu tu par lekno zāli,
Kas Lētas krastā rāmi saknes rieš,
Ja tevi neuztrauktu tas. Vai dzirdi:
Ir samelsts, it kā manā dārzā guļot
Man iedzēlusi čūska; ar šo ziņu
Par manu nāvi visa dāņu tauta
Tiek nelietīgi krāpta. Bet, mans zēn,
Tev jāzina, ka čūska, kura toreiz
Tur, dārzā, tavu tēvu sadzēla, —
Nu viņa kroni nes.

Ak, mana nojauta! Mans tēvocis!

Šis asinsgrēkā izvirtušais zvērs
Ar ļišķa mēli, nodevēja balvām, —
Ak Jaunā mēle, nolādētās balvas,
Kas tā spēj apmāt! — savai iekārei
Nu manu tiklo sievu ieguvis.
Ak Hamlet, novērsties no manis, kas
Tā mīlēja! Šī mīla īsta bij,
Kā zvēresti, pie altāra ko devu.
Kā pieķerties var tādam nelietim,
Kas nabags ir ar savām gara spējām
Pret manējām!
Bet tikumu tā nevar mulsināt,
Kaut neķītrība debess tēlu veidā
Ap viņu lakstotos, tik iekāre
Pat debešķīgā gultā eņģelim
Pie sāniem drīz vien skaistā atēdas
Un tver pēc saslaukām.
Bet klusu! Šķiet, jau rīta gaismu jaušu!
Es teikšu īsi. Dārzā gulēju,
Kā paradis to biju diendusā,
Tavs tēvocis šai nesargātā stundā
Bij slepus piezadzies ar driģeņsulu
Un ielēja man ausis šķidrumu,
Kas cilvēkasinlm tik naidīgs ir,
Ka ātri plūst pa visām dzīsliņām
Kā dzīvsudrabs un tūdaļ sarecina,
Kā skābe pienu, mūsu asinis.
Tā notika ar mani. Vienā mirklī
Kā Lācaram man visa gludā miesa
Ar krevejainām ēdēm pārklājās.
Tā guļošam, man brāja roka ņēma
Ar reizi kroni, dzīvību un sievu.
Tā mani ņēma pilnā grēku ziedā,
Bez grēku nožēlas, bez svētības;
Mans rēķins nenoslēgts, nu tiesāts tieku
Ar visiem maniem trūkumiem un vainām.
Ak, šausmas! Šausmas! Bezgalīgas šausmas!
Ja vīra dūša tev, tad neciet to,
Ka dāņu karajgulta kļūtu
Par nolādēta asinsgrēka migu.
Bet, lai tu sāc ko sākdams, dari tā,
Ka neaptraipi savu dvēseli,
Kaut kādā ziņā vērsdamies pret māti.
To atstāj debesīm un ērkšķiem — tiem,
Kas plosa viņas krūtis. Dzīvo sveiks!
Jau rāda jāņtārpiņš, ka rīts ir tuvu.
Sveiks, Hamlet, sveiks! Un mani atceries!