Viljams Šekspīrs - Hamlets

Ak, kaut šī pārāk izturīgā miesa
Jel izkustu un izgaistu kā rasa!
Kaut dievi nesodītu pašnāvi!
Ak dievs, ak dievs!
Cik smaga, smacīga un pliekana,
Un sekla šķiet man visa pasaule!
Ak, kauns! Ak, kauns! Tā ir kā nekopts dārzs,
Kur sēklas dīgst un nezāles vien viešas.
Vai tam bij jānotiek! Tik divi mēneši
Pēc nāves! Nē, nē, vēl mazāk, divi nav.
Tāds karalis, pret šo kā saules dievs
Pret satīru! Cik karsti mīlēja
Viņš manu māti. Pat vēsmai neļāva
To asāk skart. Vai atcerēties man?
Ak dievs! Kā gan tā viņam pieķērās,
It kā ik mirkli mīla pieaugtu.
Bet nu pēc mēneša… Prom atmiņas!
Ak vājība, tavs vārds ir sieviete!
īss mēnesis, nav kurpes novalkātas,
Kas kājās bija, tēvu pavadot,
Kad viņa mirka asarās kā Niobe…
Ak debesis, pat neprātīgais zvērs
Daudz ilgāk sērotu. Nav mēnesis,
Bet viņa precas jau ar tēvoci,
Kas tēvam līdzīgs, kā es — Hēraklam.
Pēc mēneša! Vēl viltus asaru
Tai sāļās pēdas nebij žuvušas
No iekaisušām acīm, — precas jau…
Ak, kauna pilna steiga, jau tik ātri
Un veikli iekrist grēka palagos!
Tas nav un nevar būt uz labu.
Bet lūsti, sirds, jo mutei jāklusē.

Es sveicu, augstība!

Man prieks jūs redzēt. Jūs, Horācij, vai tikai liekas tā?

Es pats, mans princi, jūsu nabags kalps.

Mans krietnais draugs, — tā pārlabojiet, kungs.
Kam neesat jūs Vitenbergā, Horācij? A, Marcels.

Mans augstais kungs…

Es priecājos, Jūs redzot.
Labvakar, kungs! Bet tiešām
Kāds vējš jūs atpūtis no Vitenbergas?

Mans laiskums, mīļais princi, dīkdienība.

Pat naidniekam tā runāt neļautu.
Un nedariet jūs manām ausīm pāri,
Tik nelāgā par sevi runājot.
Ka dīkdienis jūs neesat, to zinu.
Un tāpēc sakiet — kādēļ Elsinorā?
Šeit mācīsim jūs pamatīgi iemest.

Es ierados uz jūsu tēva bērēm.

Jel nezobojies, studijbiedri.
Tu gribi teikt: uz manas mātes kāzām.

Mans princi, tiešām sekoja tās drīz.

Aiz taupības, aiz taupības, Horācij!
Jo atliekas no bēru cepešiem
Mums noderēja kāzās uzkodai.
Ar mieru ienaidnieku niknāko
Es sastapt debesīs, ne piedzīvot
Šo dienu. Tēvs! Man šķiet, es redzu viņu.

Ak, kur, mans princi?

Garā, Horācij.

Reiz redzēju to. Dižens karalis.

Tas bija dižens vīrs, šī vārda cienīgs.
Es otru tādu neredzēšu vairs.

Šķiet, princi, vakarnakt to redzēju.

Ko? Ko?

Mans kungs, jūsu tēvu, karali.

Vai tiešām manu tēvu, karali?

Uz brīdi pārsteigumu apvaldiet
Un uzklausiet, lai varu pastāstīt
Jums brīnumu, ko abi kungi šie
Jums apgalvos.

Ak, dieva dēļ, jel stāstiet!

Šiem virsniekiem, Marcelam un Bernardo,
No vietas divi naktis, stāvot sardzē,
Ir bijis klusā, tumšā pusnakts stundā
Šāds gadījums. Rēgs, līdzīgs jūsu tēvam,
No galvas līdz pat kājām bruņojies,
Ir parādījies tur un gaitā staltā
Tiem lēni garām pagājis. Trīs reizes
Viņš abu pārbiedēto acu priekšā
Tur nosoļojis zižļa atstatumā.
No bailēm šie kā pārakmeņoti
To mēmi uzlūko un nerunā.
Bet baigo noslēpumu pastāstīja man.
Es trešo nakti gāju viņiem līdz.
Un atkal tanī pašā pusnakts stundā
Un tādā izskatā, kā stāstīja,
Nāk atkal parādība — jūsu tēvs.
Es viņu pazinu. Šīs manas rokas
Nav viena otrai vairāk līdzīgas.

Bet kur tas bij?

Pie lievenēm, kur sardzē
Mēs stāvam, princi.

Vai uzrunājāt to?

Jā gan, mans princi. Tikai atbildes
Viņš nedeva. Bet vienreiz, tā mums likās,
Viņš galvu pacēla ar kustību,
It kā viņš gribētu mums kaut ko teikt.
Bet tanī mirklī iedziedājās gailis,
Rēgs ātri aizsteidzās, no mūsu redzes
Drīz nozuzdams.

Tas ļoti dīvaini.

Mans princi, tas tiešām tā, kā stāvu šeit.
Mēs domājam, tas mūsu pienākums
Ir jums to pastāstīt.

Jā, protams, protams.
Bet tas satrauc mani.
Vai šonakt būsiet sardzē?

Jā, mans princi.

Jūs sakāt — bruņots?

Bruņots.

Vienās bruņās?

Jā, bruņās no galvas līdz pat papēžiem.

Bet tad jau seju neredzējāt?

Mans princi, redzējām: bij sejsegs atbīdīts.

Vai skatiens bargs?

Ne tik daudz bargs, cik drūms.

Bāls vai sārts?

Ļoti bāls.

Skatījās uz jums?

Jā, ļoti stingri.

Kaut es tur būtu!

Jūs visai izbītos.

Var ļoti būt. Vai ilgi palika?

Ja lēni skaita, līdz simtam tiktu.

Nē, ilgāk, ilgāk.

Kad biju es, tad ne.

Un bārda sirma, jā?

Bij tāda pat, kā dzīvam redzēju, — Melnsudrabota.

Šonakt eju sardzē. Varbūt viņš nāks.

Es galvoju, ka nāks.

Ja pieņēmis viņš mana tēva stalto
Būs izskatu, es viņu uzrunāšu,
Kaut pati elle spiestu mani klusēt.
Bet, lūdzu, ja izpauduši neesat,
Par visu redzēto tad klusējiet.
Lai kas mums šinī nakti gadītos,
To prātā paturiet, bet ne uz mēles.
Par jūsu draudzību jums atmaksāšu.
Nu sveiki!
Pusnaktī es ieradīšos
Pie jums.