Viljams Šekspīrs - Hamlets

Ak, debess spēki! Zeme!
Un kas vēl! Vai piesaukt pekli vēl?
Nē, rimsties, sirds!
Un, muskuļi, jel vārgi nekļūstiet,
Bet turiet mani stingri!
Neaizmirst?
Jā, nabags rēgs, kamēr vien atmiņa
Šai satrauktajā galvā turēsies.
Ak, tevi neaizmirst! Jā, dzēsīšu
No miņas niekus, grāmatgudrības,
It visus tēlus, iespaidus un ainas,
Ko jaunība un vērojumi
Man iespieduši smadzenēs.
Lai tikai Dzīvs paliktu tavs vēlējums.
Ak, nelietīgā sieva!
Ak, smaidīgais un nolādētais blēdis!
Šurp piezīmes. Man jāieraksta viss,
Kā smaidīt, smaidīt var tāds nelietis;
Tas iespējams vismaz ir Dānijā.

Jā, tēvoci, tas tev. Bet tagad man:
«Sveiks, Hamlet, sveiks! Un neaizmirsti mani.»
Es esmu zvērējis.

Mans princi, mans princi!

Mans princi, Hamlet!

Lai debesis stāv klāt!

Lai būtu tā!

Hallo, hallo! Mans princi!

Hallo! Ho, ho, mans zēn! Nāc, putnēn, nāc.

Kā klājas, dārgais princi?

Ko redzējāt?

Tik brīnišķi!

Ko, mans princi? Stāstiet mums!

Nē, jūs izpaudīsiet to.

Nē, augstība.

Es arī ne, mans princi.

Ko teiktu jūs, ja…
Kas būtu domājis?
Jūs taču klusēsiet?

Jā, mans princi.

Nav Dānijā neviena nelieša,
Kas nebūtu turklāt vēl slīpēts blēdis.

Mans princi, lai to teiktu, nav jāceļas
No kapa rēgam.

Jā gan, jums taisnība.
Bet nu bez kādām liekām sarunām
Mēs, roku paspieduši, šķirsimies.
Jūs tur, kur pienākums vai griba sauc,
Jo katram kāda gaita ir un dziņa,
Pēc apstākļiem.
Bet man, kā redzat, atliek
Lūgt tikai dievu.

Tie juceklīgi, traki vārdi, princi.

Man ļoti žēl, ja tas jūs aizvaino,
Tik tiešām, žēl.

Nav aizvainojums, princi.

Nē, ir gan aizvainojums, Horācij,
Un ļoti smags. Kas attiecas uz rēgu,
Tad varu teikt, ka tas ir godīgs rēgs.
Kas notika starp mums, šo ziņkāri,
Kā spējat, pārvariet. Bet tagad, draugi,
Ja esat skolas biedri, kareivji,
Tad izpildiet man mazu lūgumu.

Jā, princi, un tas būtu? Mēs pildīsim.

Nevienam nesakiet, ko redzējāt.

Mēs, princi, neteiksim.

Nē, apzvēriet.

Es zvēru, neteikšu.

Es arī zvēru.

Pie mana zobena.

Jau zvērējām.

Nē, zvēriet to pie mana zobena.

Zvēriet!

Ā, zēn, tā tu saki?
Goda vīrs, tu šeit?
Jūs dzirdat lāga vīru pagrabā?
Vai zvērēsiet?

Teic, kā lai zvēram, princi.

Ka neteiksiet nekad, ko redzējāt;
Pie mana zobena to zvēriet.

Zvēriet!

Hic et ubique?
Paiesim kur nomaļāk.
Šurp nāciet, kungi!
Uz mana zobena jūs rokas lieciet,
Ka neteiksiet nekad, ko dzirdējāt,
Pie mana zobena to zvēriet.

Zvēriet!

Teikts labi. Vecais kurmi!
Ātri rocies? īsts kalnracis!
Vēl, draugi, tālāk iesim.

Tik tiešām, tas ir pārāk svešādi.

Nu tāpēc apsveic to kā svešnieku,
Jo debess telpā un virs zemes, draugs,
Daudz, par ko zinātne pat nesapņo.
Bet nāciet un kā iepriekš zvēriet man,
Ka jūs, ja arī manīsiet pie manis
Ko svešādu, ja būšu spiests es izlikties,
Tad tādās reizēs, mani redzēdami,
Ne ar kādiem mājieniem, ne zīmēm,
Ne aizdomīgiem vārdiem — «saprotam»
Vai «zinām jau», vai «ja mēs drīkstētu»,
Vai «klusēt zelts», vai «ļaudis ir, kas zin»
To nojaust neliksiet, ka zināt ko
Par mani. Zvēriet, ka ievērosiet to.

Zvēriet!

Nu rimsties, rimsties, iztraucētais gars.
Tā, kungi, viss nu esmu jūsu ziņā!
Un, cik tāds nabadziņš kā Hamlets spēs
Jums draudzību un mīlestību rādīt,
Tik, ja dievs ļaus, tās netrūks jums. Nu iesim!
Lai pirksts arvien uz jūsu lūpām, lūdzu!
Laiks izsists ir no sliedēm. Ak, kāds lāsts,
Ka reiz bij jādzimst man, lai celtu to,
Kas gāzts! Nu, iesim tagad visi reizē!

Šo naudu viņam nododiet, Reinaldo,
Un šīs vēstules.

Jā, mans kungs.

Jūs brīnum gudri darītu, Reinaldo,
Ja, pirms to apciemotu, apjautātos,
Kā viņš tur uzvedas.

Tāds bij mans nodoms.

Cik labi teikts, cik prātīgs vārds! Vispirms
Jūs pētiet, kādi dāņi Parīzē:
Cik, kas, ko dara, kur tie uzturas,
Ar ko tie satiekas, cik iztērē.
Ja no šiem aplinkiem jau noprast var,
Ka viņiem pazīstams mans dēls,
Tad tiešāk varat pajautāt, likt manīt,
Ka viņš jums nav vis gluži svešs; var piebilst,
Sak: «Tēvu pazīstu un viņa draugus,
Pa daļai pašu ar.» Vai jā, Reinaldo?

Jā, ļoti labi, cienīts kungs.

«Pa daļai pašu,» saki, «bet ne daudz,
Un, ja tas ir tas pats, ko domāju,» sak,
«Liels trakulis un līksmotājs turklāt,»
Tad, ko vien gribi, vari samelot;
Ne kaut ko rupju, kas var godam kaitēt, —
To piesargies, bet tādas aušības,
Kas vispār parastas ir jaunībai
Un savvaļai.

Kāršu spēle, cienītais.

Jā, iedzert, paukoties, celt ķildas, kauties,
Pie meitām iet, tiktāl tev atļauju.

Mans kungs, tas viņa godam kaitēt var.