Viljams Šekspīrs - Hamlets

Mēs būsim jūsu rīcībā.

Jūs mīliet mani tā, kā es jūs mīlu.

Tērpts bruņās tēva gars! Tas nav uz labu,
Es sliktu jaušu; drīzāk lai nāk nakts.
Bet tikmēr rimsties, sirds. Ļauns darbs nav sedzams
Pat kapa smiltīm, — reiz top visiem redzams.

Man ceļa saiņi kuģī! Dzīvo sveika!
Un, māsa, iegriežas ja ceļa vējš
Un gadās braucēji, tad nesnaud tu,
Bet ziņo, kā tev klājas.

Tu šaubies?

Par Hamletu un viņa draudzību
Spried kā par rotaļu un asins trauksmi.
Kā vijolīte dabas pavasarī
Plaukst pāragri, zied, svaiga ātri vīst, —
Vien mirklim atveldze un jauka smarža,
Ne vairāk.

It nekas?

Spried tikai tā.
Jo cilvēks augot ne vien pieņemas,
Bet it kā templi ceļ, kur iekšienē
Tam dvēsele un gaume izaug līdz.
Varbūt viņš tagad tevi mīl; bez viltus,
Bez ļaunuma ir viņa nodomi.
Tev tomēr jābaidās. Viņš augstas kārtas,
Viņš nevar tā kā citi mirstīgie
Sirdsbalsij klausīt; viņa izvēli
Valsts drošība un labklājība saista.
Un tāpēc ierobežo izvēli
To ļaužu balss un griba, kam viņš galva.
Ja saka viņš, ka tevi mīl,
Tad saprāts prasa, lai tu ticētu
Tik vien, cik viņa stāvoklis un vara
Spēj teikto darbos vērst, un tas nav vairāk,
Cik atļauj dāņu balsu kopība.
Tad padomā, ko zaudēt var tavs gods,
Ja ausis pārāk ticēs viņa dziesmām.
Jo, sirdi viņam dodot, jāziedo
Tev nevainība viņa iegribai.
Ak, bīsties, Ofēlija, bīsties, māsa,
Bēdz pavēnī no jūtu negaisiem,
No iekārību briesmu bultām vairies.
Ir pārāk izšķērdīga meiča biklā,
Ja mēnesim tā atsedz savu daili.
Pat tikums nav pret mēlnesību drošs.
Un bieži vien tārps aizkremt ziedoņasnus,
Pirms vaļā raisīti ir pumpuri.
Un jauno dienu rīta dzidrai rasai
Visbīstamākās ļaunas vēsmas brāzmas.
Ak, piesargies! Visdrošāks tas, kas vairās.
Cits naidnieks jaunībai kad nerodas,
Pret sevi pašu tad tā saceļas.

Šo labo pamācību droši likšu
Par sargu savai sirdij. Mīļais brāli,
Bet neesi tik lišķīgs mācītājs,
Kas rāda gan mums kraujo ērkšķu ceļu
Uz debesīm, bet pats kā vieglais plauks
Pa ērto baudu taku iet un piemirst,
Ko citiem mācījis.

Par mani nebaidies. Es kavējos par ilgu. Lūk, tēvs jau nāk.

Ir divkārt laime divreiz svētītam;
Mums izdevība otrreiz atvadīties.

Vēl, Laert, šeit?
Prom, prom uz kuģi! Kaunies!
Vējš tava kuģa buras plivina,
Tur tevi gaida. Saņem svētību —
Šos vārdus iespied cieši atmiņā.
Pie sevis klusās domas paturi
Un jausmai neļauj darbos izpausties.
Laipns esi visiem, bet ne katram tuvs.
Ja draugs tev pārbaudīts un uzticams,
Pie sirds tad saisti dzelžu saitēm to;
Bet nenodeldē plaukstu, apsveicoties
Ar katru tikko izšķīlušos cāli.
No ķildām vairies, bet, ja sācis esi,
Tad turies tā, lai pretnieks baidās tevis.
Ikvienu uzklausi, tik retam atsaucies.
No visiem mācies, tomēr spried tu pats.
Un ģērbies grezni, cik to atļauj maks,
Bet ne kā āksts; lai dārgs ir tērps, ne raibs.
Pēc tērpa daudzreiz vīru novērtē.
Un Francijā — tur augstās aprindās
Šai ziņā izmeklēti smalka gaume.
Ne aizņemies, ne arī aizdot steidz,
Jo aizdevums zūd bieži līdz ar draugu,
Bet aizņēmums par postu tik var kļūt.
Un galvenais: sev paliec uzticīgs.
Tad nespēsi tu neīsts būt pret citiem.
Brauc laimīgs! Mana svētība tev līdz!

Es pazemīgi atvados, mans tēvs.

Nav laika vairs. Ej, tavi ļaudis gaida!

Nu, sveika, Ofēlij, un atceries, Ko teicu tev.

Tas atmiņā man slēgts,
Un atslēga tev glabāt nodota.

Nu sveiki!

Ko viņš tev teica, Ofēlij?

Ja labpatīk, par princi Hamletu.

Jā gan, tas pareizi: man stāstīja,
Ka beidzamajā laikā veltījot
Viņš pārāk lielu uzmanību tev,
Un arī tu pret viņu pārāk brīva…
Ja tas ir tā, kā brīdināja mani,
Tad jāsaka, tu labi neizproti,
Kas manai meitai der un tavam godam.
Kas ir starp jums? Teic patiesību man!

Viņš beidzamajā laikā daudz runāja
Par savām jūtām maigajām pret mani.

Par jūtām! Blēņas! Tā tik muļķa meitēns
Var teikt, kas dzīves kļūmes neapjauš.
Vai tici viņa jūtām, kā tās dēvē?

Es nezinu, ko domāt, mīļais tēvs.

Ak vai! Tad es tev domāt mācīšu.
Tu esi bērns, ja ņem par pilnu jūtas,
Kas nav ne graša vērts. Jel sevi valdi…
Vai padarīsi mani vēl par muļķi.

Viņš atzinās man godīgi, kā klājas,
Ka mani ļoti mīlot.

Ak godīgi,
Kā klājas, saki tu.
Tā vien vēl trūka!

Mans kungs, viņš savus vārdus apzvērēja
Ar visiem svētiem debess zvērestiem.

Jā, cilpas sloku ķeršanai. Es zinu,
Cik devīga tad sirds, kad asins brāzmo,
Sniedz mēlei zvērestus: šīs liesmas, meitiņ,
Kas vairāk mirgo nekā silda, dziest,
Jau solot vien, par liesmu neturi.
Bet turpmāk esi atturīgāka.
Un augstāk vērtē savas sarunas,
Lai neiznāk tas kā uz pavēli.
Kas attiecas uz princi Hamletu,
Tu tici viņam to, ka viņš ir jauns,
Un viņa robežas daudz plašākas kā tev.
Ar vārdu, Ofēlij, tā zvērestiem
Tu netici, tie īsti nav, ne tādi,
Kā rāda tērps; tie viltus aizgādņi,
Kas svētulību dveš, lai pieviltu.
Un reiz par visām reizēm pasaku, —
Es negribu, ka, sākot ar šo dienu,
Tu kaut mirkli tērzētu ar Hamletu.
Liec vērā! Ej, kur jāiet bija tev.

Es klausīšu jums, tēvs.

Cik ass ir vējš!
Un laiks tik ļoti auksts.

Jā, laiks ir stipri auksts, sals kaulā kož.

Cik pulksten's?

Liekas, nav vēl divpadsmit.

Nē, nosita jau divpadsmito stundu.

Vai tiešām?
Nedzirdēju; laiks ir klāt,
Kad rēgs šeit uzsāk savu pastaigu.

Ko nozīmē tas, princi?