Viljams Šekspīrs - Hamlets

Ja rīkosieties saprātīgi, ne.
Es nelieku celt viņam neslavu,
It kā viņš apvaldīties nespētu.
Nē, viņa nerātnības izklāstiet,
Lai liekas tik kā brīvas vaļas traipi
Un pārāk straujas dabas nesa vaids,
Slēpts karstās asinīs, kā tas mēdz būt.

Bet, cienīts kungs…

Kāpēc tā jādara?

Jā, mans kungs, to vēlētos es zināt.

Mans nolūks šāds.
Es ticu, ka šis viltus it labi vilks.
Ja tā jūs tikai vieglu kļūmu ēnu
Uz manu dēlu mestu, it kā nav
Viņš gluži tīrs no visa, vērojiet:
Šis sarunbiedris, ja viņš zeņķi
Būs kādreiz blēņu gaitās manījis,
Ak, esiet drošs, viņš visur piekritis:
«Mans kungs» vai «draugs», vai «cienījamais kungs»
Vai kā nu kurais no tiem teiks un kādas
Tās zemes ierašas.

Labi, mans kungs.

Un, kad viņš sacīs, kungs, viņš sacīs — jā ko es gribēju teikt?
Tu žēlīgais tētīt, es taču gribēji kaut ko teikt, pie kā es paliku?

Pie «viņš visur piekritīs», pie «draugs» un «cienījamais kungs».

Ak jā, «viņš visur piekritīs»… Jā,
Viņš jums atbildēs: «Šo kungu pazīstu,
Vēl vakar, aizvakar to redzēju
Vai tad un tad ar tādu un tādu
Tur sita trumpas, bija piesūcies
Un bumbojoties bija sanīdies.»
Vai: «Redzēju, viņš tādā namā iegāja…»
Tas ir, atklātā namā, un tā joprojām.
Nu, redziet tā.
Uz jūsu melu āķa viegli uzķersies
Tad patiesības karpa. Tā dažkārt mēs
Ar gudrību un viltu pa apkārt ceļiem
Daudz ātrāk tiekam galā kā dažs
Pa visutaisnāko. Kā iepriekš mācīju,
Tā darieties ar manu dēlu.
Vai mani Jūs sapratāt, Reinaldo?

Jā, sapratu.

Lai labi paveicas! Nu, brauciet sveiki!

Uz redzēšanos, cienīts kungs!

Pats arī pavērojiet viņa gaitas.

Jā, mans kungs, es izpildīšu visu.

Un mūziku lai turpina viņš mācīties.

Jā, kungs.

Brauc laimīgs!

Ko teiksi, Ofēlij?

Ak mīļais tēvs, es ļoti sabijos!

Ak dievs! Jel teic, no kā tu sabijies!

Kad šuvu savā istabā es, tēt,
Te princis Hamlets nesajoztiem svārkiem,
Bez cepures, ar zeķēm netīrām,
Kas nošļukušas līdz pat potītēm,
Pats bāls kā krekls un ceļiem drebošiem,
Tik izmisīgu, žēlu skatienu,
It kā no pekles būtu izrāvies,
Ko šausmu teikt — man priekšā nostājās.

Viņš, tevi mīlot, kļuvis vājprātīgs?

Es nezinu, tēt, bet man tiešam bail.

Ko viņš tev sacīja?

Viņš cieši manus pirkstus satvēra,
Tad rokas atstatumā atvirzījās
Un, otru roku acīm pārlicis,
Tik cieši raudzījās man sejā,
It kā viņš gribētu to uzgleznot.
Tā ilgi viņš tur stāvēja. Un beidzot
Tad viegli manu roku paspieda,
Trīs reizes lēni palocījis galvu,
Tik smagi, izmisīgi nopūtās,
It kā viss viņā sadrupt taisītos,
Lai viņu nobeigtu. Tad mani atlaida.
Un, allaž atskatoties, gāja prom.
Šķiet, ceļu atrada, to neskatot,
Un izgāja, līdz mirklim pēdējam
No manis nenovērsdams skatienu.

Nāc līdz, es iešu meklēt karali.
Tas tiešām ir īsts mīlestības neprāts,
Kas plosīdamies postā dzen pats sevi
Un gribu skubina uz nedarbiem,
Kā katra kaislība, kas šai saulē
Mūs nomoca. Man tiešām ļoti žēl.
Vai izturējies tu pret viņu skarbi?

Nē, mīļo tēt; bet, kā jūs vēlējāt,
Es noraidīju vēstules un liedzu
Man tuvoties.

Tādēļ viņš prātā jucis.
Man žēl, ka neatsaucos saudzīgāk
Un taisnīgāk par viņu. Es baidījos,
Viņš niekojas un tevi postā grūž.
Lai nolādēta mana apdomība!
Tas tiešām raksturīgi vecumam
Ar savu pārgudrību šaut pār mērķi,
Tāpat kā jaunība mēdz pārsteigties.
Pie karaļa nu iesim, tam jāzin viss:
Šo mīlu slēpjot, vairāk gūsim bēdas
Kā ienaidu, ja atklāsim tās pēdas.
Nāc!

Nu esiet sveiki, dārgais Rozenkranc
Un mīļais Gildenštern! Mēs sūtījām
Jums ziņu, ne vien vēloties jūs redzēt,
Bet arī vajadzības spiesti, steidzīgi.
Jūs droši vien jau dzirdējuši būsiet,
Ka princis Hamlets ļoti pārvērties.
Ne iekšēji, ne ārīgi nav tas,
Kas bijis. Cits tas nevarētu būt,
Vien tēva nāve viņu atsvešina
Sev pašam. Tāpēc sūtīju pēc jums,
Kas auguši ar to kopš bērnības
Un rada viņa jaunībai un garam.
Šeit būs jums kādu laiku jāpaliek
Un jāierosina viņš izpriecām;
Tāpat pie gadījuma novērot,
Ja mums kas nezināms to nospiestu,
Lai atklājuši viņam līdzētu.

Viņš, kungi, daudz ir stāstījis par jums,
Es nešaubos, ka pasaulē nav divu
Tik tuvu biedru tam, kā esat jūs.
Ja patiktos jums būt tik labvēlīgiem
Un palikt kādu laiku šeit pie mums,
Mūs atbalstot un palīdzot mums cerēt,
Tad pateiksimies jums kā karaļi.

Jums, majestātes, savas vēlēšanās
Ir tiesība teikt pavēlēs, ne lūgumā.

Mēs abi paklausām un gatavi
Jums labprāt pakalpot. Tik pavēliet!

Jums paldies, Rozenkranc un Gildenštern!

Mans Gildenštern un Rozenkranc, paldies!
Es lūdzu, ejiet tūliņ apraudzīt
Tik ļoti pārvērtušos manu dēlu.
Lai kāds jūs aizvada pie Hamleta.

Dievs dod, ka mūsu klātbūtne un pūles
Tam patiktu un līdzētu!

Jā, āmen!

Ak, karal žēlīgais, no Norvēģijas
Nāk mūsu sūtņi līksmi atpakaļ.

Tu allaž esi bijis labu ziņu tēvs.

Es, karal? Valdniek, ticēt varat man,
Ka pienākums man dārgs kā dvēsele,
Pār abiem dievs un žēlīgs karalis.
Un liekas man, ja vien šīs smadzenes
Valsts gudrībā pa īsto sliedi skrien,
Kā citkārt, tad man atrast izdevies,
Kāds cēlonis ir prinča neprātam.