Viljams Šekspīrs - Hamlets

Princi, tas man pat prātā nenāca.

Kadēļ tad jūs smejaties, kad es teicu: mani neiepriecina vīrietis?

Es domāju, princi, — ja nekas jūs vīrietī neiepriecina, kāds gavēņmielasts tad sagaida aktie­rus: mēs sastapām tos ceļā, tie nāk šurp piedāvāt jums savus pakalpojumus.

Karaļa lomas tēlotājs lai sveikts; viņa majes­tāte dabūs no manis viņam pienācīgās nodevas; siro­tājs bruņinieks atradīs darbu savam zobenam un vairogam; mīlētājs neskums par velti; komiķis mie­rīgi varēs beigt savu lomu; klauns smīdinās tos, kam kutelīgas plaušas; un godātā kundze varēs brīvi iz­teikt savas domas, ja vien neklups pār pantmēru. Kas tie par aktieriem?

Tie paši, kuri jums kādreiz loti patika, pilsētas traģiķi.

Kāda jēga tā braukāt apkārt? Palikt uz vietas būtu izdevīgāk slavai un peļņai.

Domāju, tam visam sakars ar pēdējā laika pārmaiņām.

Vai viņiem vēl arvien tāda pati piekrišana kā tolaik, kad es biju pilsētā? Vai viņu izrādes tāpat ap­meklē?

Patiesi, vairs ne.

Kā tā? Vai viņi sāk jau ierūsēt?

Nē, viņi strādā tikpat veiksmīgi, bet tur, kungs, uzradies tāds bērnu — mazu vanadzēnu bars, kuri spiedz pār mēru un kuriem šausmīgi aplaudē; tie tagad modē, un viņi tā dārdina pa tautas skatu­vēm — kā viņi tās dēvē, — ka daudzi, kas nēsā ie­ročus, baidās pat no zosu spalvas un vairās tur rā­dīties.

Kā — vai tie ir bērni? Kas viņus uztur? Kā viņiem atlīdzina? Vai viņi šādu nodarbību piekops ti­kai tik ilgi, kamēr spēs dziedāt? Vai vēlāk, kad paši izvērtīsies par profesionāliem aktieriem — kas droši vien tā būs, ja vien tie neuzsāks ko labāku, — ne­teiks, ka viņu rakstnieki netaisnīgi, likdami tiem ru­nāt pašiem pret savu veiksmi?

Patiesi, daudz bijis darba kā vieniem, tā otriem, un publika nekaunas tos sakūdīt uz ķildām. Vienu laiku bija tā, ka darbs neienesa ne sarkanu grasi, ja tanī dzejnieks un aktieri neplūcās ar sa­viem pretiniekiem.

Vai tas var būt?

Ak, viņi vareni klupa cits citam cekulā.

Un zēni uzvarēja?

Jā, mans princi; tie aiznesa Hēraklu ar visu tā nastu.

Nav jābrīnās, jo mans tēvocis ir dāņu karalis, un tie, kas, viņu ieraudzījuši, vaikstījās, kad mans tēvs vēl dzīvoja, tagad maksā divdesmit, četrdesmit, piecdesmit vai simt dukātu par viņa miniatūrportretu. Jods parāvis, tur ir kas pārdabisks, ja vien filozofija to spētu izdibināt.

Tie ir aktieri.

Kungi, esiet sveicināti Elsinorā! Sniedziet ro­kas! Pie sasveicināšanās parasti mēdz būt kompli­menti un ceremonijas; ļaujiet man ievērot šo parašu arī pret jums, lai mana izturēšanās pret aktieriem, kurai, es saku, jābūt diezgan smalkai, neiznāktu svinīgāka nekā pret jums. Esiet sveicināti; bet mans tēvocis — tēvs un krustmāte — mana māte maldās.

Kādā ziņā, mans dārgais princi?

Esmu prātā jucis tikai tad, kad vējš iegriežas no ziemeļrietumiem; ja vējš no dienvidiem, es at­šķiru vanagu no sikspārņa.

Esiet sveicināti, kungi!

Klausieties, Gildenštern, un arī jūs, Rozen­kranc, pie katras auss pa klausītājam: šis lielais zī­dainis, kuru šeit redzat, nav vēl izkūlies no saviem mazbērna autiņiem.

Varbūt viņš pa otram lāgam tur ievīstīts, jo mēdz sacīt, ka veci ļaudis otrreiz kļūstot kā mazi bērni.

Es pareģoju: viņš nāk man pieteikt aktierus; gan redzēsiet. Jūs, kungs, pareizi teicāt: tas bija pirmdien no rīta, jā, tiešām.

Mans kungs, man jums ziņojams kaut kas jauns.

Mans kungs, man arī jums ziņojams kaut kas jauns. «Kad Roscijs Romā aktieris bij…»

Aktieri atbraukuši, mans princi.

Ejiet nu!

Goda vārds…

«Ikkurš uz sava ēzeļa.»

Vislabākie aktieri pasaulē kā traģēdijai, tā komēdijai, historijai, pastorālei, pastorālai komēdi­jai, historiskai pastorālei, traģiskai historijai, traģi­komiski historiskai pastorālei, nedalītai darbībai, tā brīvam skandējumam. Seneka nav par grūtu, Pļauts nav par vieglu. Rakstītai lugai un improvizācijai šie ir vienīgie vīri.

Jefta, Izraēļa soģi, kāds dārgums tev piederē­jis!

Kāds dārgums viņam bija, mans princi?

Lūk, «Tam vienīgā meita skaistule, ko mīlēja viņš pārlieku».

Vēl arvien par manu meitu.

Vai man nav taisnība, vecais Jefta?

Ja jūs mani saucat par Jeftu, mans princi, tad man tiešām ir meita, kuru mīlu pārlieku.

Nē, tas vēl nav viss.

Kas tad vēl, mans princi?

Redz tas, «Kā dievs liek, tam jānotiek». Un tālāk, jūs zināt: «Tas gadījums, kāds parasts mums.» Svētās dziesmas pantos atradīsiet ko vairāk, jo, lūk, tur jau nāk manu vārdu pārtraucēji.

Esiet sveicināti, kungi! Sveiki visi! Priecājos redzēt tevi veselu. Sveiki, mīļie draugi! A, mans vecais draugs! Tavs vaigs ir apspalvojis kopš tā laika, kad tevi pēdējo reizi redzēju; vai brauci uz Dāniju, lai bārdā man murminātu? Ak mana jaunā kundze un jaunkundze! Pie svētās dievmātes, kopš pēdējo reizi jūs redzēju, jūs esat tikusi tuvāk debesīm par veselu pirksta platumu. Lai dievs dod, ka jūsu balss nebūtu zaudējusi savu skanīgumu kā nodilusi nauda. Esiet sveicināti visi! Kā franču vanadznieki, mēs metīsimies uz visu, ko ieraudzīsim; dosim uz vietas izrādi; rādiet, ko spējat; lūdzu, kādu kvēlu monologu.

Kādu monologu, mans princi?

Reiz dzirdēju tevi vienu skandējam, bet uz ska­tuves tas nekad nav dzirdēts un, ja arī, tad ne vairāk kā vienu reizi, jo, atceros, pūlim tas nepatika; lielai publikai tas bija tikpat kā kaviārs. Bet, kā man šķita un arī citiem, kuru spriedums tādās lietās pārāks par manējo, luga bija lieliska, uzbūve un darbība viscaur noskaņota, rakstīta ar māksliniecisku izpratni. Atce­ros, kāds izteicās, ka neesot šais rindiņās sāļuma, kas padarītu vielu pikantāku, ne izteiksmē izsmalci­nātības, tā esot godīga dzeja, cik vienkārša, tik patīkama, drīzāk daiļa nekā grezna. Viens monologs man tur ļoti patika: tas bija Eneja stāsts Didonai, sevišķi, kur runā par Priama nogalināšanu. Ja to vēl atceraties, tad sāciet ar šo rindu — kā taču bija…
«Pirrs bargais, tā kā Hirkanijas zvērs», — nē, tā nav, tas sākās ar «Pirru».
«Pirrs bargais, ieroči kam tikpat tumši,
Cik tumšs ir viņa nolūks, naktij līdzīgs,
Kad posta zirgā viņš bij paslēpies,
Viss baismiem, melniem rakstiem notriepies,
No galvas līdz pat kājām apķepis
Ar tēvu, māšu, bērnu asinīm.
Un apkvēpis melns ielu ugunsgrēkos,
Kas negantu un nolādētu gaismu
Dod slepkavīgiem bendēm. Uguns svelmē
Kas iztvīcis un notriepts asinīm,
Pirrs velnišķais, ar acīm zvērīgām —
Viņš meklē cilšu tēvu Priamu.»
Tā, tagad turpiniet.