Viljams Šekspīrs - Hamlets

Maz jautā viņš, bet devīgs atbildēs.

Vai mudinājāt jautri laiku pavadīt?

Mums, kundze, ceļā pagadījās aktieri,
Par tiem mēs viņam tūlīt stāstījām.
To dzirdēdams, kā likās, jautrāks kļuva.
Tie galmā, — domāju, tiem pavēlēts
Jau šovakar sākt izrādi.

Tas tiesa.
Un viņš liek jūsu majestātes lūgt,
Lai nākot noskatīties izrādē.

No sirds, labprāt! Un ļoti priecājos,
Ka viņš jau tagad pieļāvīgāks kļuvis.
Jūs, mīļie kungi, allaž viņu skubiniet
Un rosiniet uz tādām izpriecām.

Mans kungs, to centīsimies izpildīt.
Rozenkrancs un Gildenšterns aiziet.

Un arī tu mūs atstāj, dārgā Ģertrūd.
Šeit jānāk Hamletam, tā iekārtots,
Lai it kā nejauši viņš satiktos
Ar Ofēliju. Viņas tēvs un es
Kā likumīgi spiegi paslēpušies —
Mēs novērosim tos, lai nospriestu,
Vai mīla tā, kas moca Hamletu.

Es labprāt paklausu. Bet, Ofēlij,
Es novēlu, kaut būtu jūsu daiļums
Par cēloni šim viņa neprātam.
Tad jusu tikums viņu uzvestu
Uz ceļa par godu abiem jums.

To, kundze, vēlos arī es.

Tu, Ofēlij, šeit uzturies. Ja karal,
Jūs piekrītat, mēs noslēpsimies vērot.

Tu lasi grāmatu, lai vienatne
Tā neuzkrīt. Mēs peļami šai ziņā.
Ir bieži piedzīvots, ar svētumu
Un dievbijīgu seju pieglaimoties
Mēs pašam velnam varam.

Tas tiešām tā!
Cik sāpīgi tas skar man sirdsapziņu!
Vaigs netiklei, ar smiņķa mākslām daiļots,
Nav riebīgāks par viņas līdzekļiem
Kā darbs mans pret visjaukiem maniem vārdiem.
Ak, smagais slogs!

Šķiet, viņš nāk. Kungs, slēpsimies!

Būt vai nebūt — tāds ir jautājums.
Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās bultas,
Ar ko mūs vajā ļaunais liktenis,
Vai pacelt ieročus pret posta jūru
Un izbeigt visu?
Nomirt, aizmigt,
Ne vairāk; tā iemiegot un guļot, teikt:
Gals sirdēstiem un tūkstoš citām likstām,
Kas mūsu miesas tiesa. Tāds sasniegums
Ir kvēlo ilgu vērts. Ak, nomirt, aizmigt!
Vēl miegā varbūt sapņot; lūk, kur šķērslis.
Jo kādi gan mums nāves miegā sapņi
Var rādities, viss mirstīgais kad zudis?
Tas vilcināties, pārdomāt mums liek
Un postam atļauj sasniegt ilgu mūžu.
Kurš ciestu laika belzienus un nievas,
Varmāku spaidus, augstprātīgo pulgas
Un nonievātas mīlas sāpes, smeldzi,
Valstsvīru nekaunības, spērienus,
Ko klusam nopelnam dod necieņa, —
Ja katrs spētu sagādāt sev mieru
Ar dunci? Kas locītos zem nastām tad,
Kas mocītos un svīstu dzīves jūgā,
Ja nebūtu mums baiļu no kaut kā
Pēc nāves, šīs vēl neatklātās zemes,
No kuras vēl neviens nav pārnācis?
Šīs bailes mūsu prātu mulsina
Un liek mums ciest to ļaunumu, kas ir,
Ne steigties turp uz nezināmām tālēm.
Šī apziņa mūs visus dara gļēvus,
Un veselīgam gribas sārtumam
Ir jāsasirgst ar domu bālumkaiti;
Un nodomiem visdiženākiem tā
Irst pamats, netop tie nekad par darbiem. —
Bet klusu! Daiļā Ofēlija, nāra!
Ņem savās aizlūgšanās manus grēkus!

Mans kungs, kā klājies jums šo ilgo laiku?

Es pazemīgi pateicos jums — labi.

Mans princi, man no jums vēl dāvanas,
Sen vēlējos tās atdot atpakaļ.
Es lūdzu, tagad saņemiet.

Nē, nē,
Es neesmu nekad nekā jums devis.

Mans cienījamais kungs, jums labi zināms,
Ka, maigus vārdus teikdams, sniedzāt man
Šīs dāvanas, kas mīļas bij pārlieku.
Bet, ja to smarža zudusi, tad ņemiet
Tās atpakaļ. Jo dāvana kļūst lieka,
Ja devējam par doto nav vairs prieka.
Te būs tās, mans princi.

Ha, ha! Vai jūs esat tikla?

Mans princi?…

Vai jūs esat skaista?

Ko jūsu augstība ar to grib teikt?

To, ja jūs tikla un skaista, tad jūsu tiklumam nedrīkstētu būt nekā kopēja ar jūsu skaistumu.

Vai skaistumam, mans princi, varētu būt labāka sabiedrība par tikumu?

Pareizi, jo skaistums drīzāk padarīs tikumu par savēdēju, nekā tikums pacels skaistumu līdz saviem augstumiem. Kādreiz tas bija paradokss, bet nu to dzīve pierāda. Es jūs reiz mīlēju.

Jā, mans princi, jūs likāt man ticēt.

Jums nevajadzēja man ticēt; jo krietnumu mums nevar tā iepotēt, ka nepaliktu piegarša no vecā stumbra. Es jūs nemīlēju.

Jo vairāk tad es esmu pievilta.

Iestājies klosterī. Kādēļ lai tu laistu pasaulē grēciniekus? Es pats esmu puslīdz krietns, tomēr varu sev tik daudz pārmest, ka būtu bijis labāk, ja māte nebūtu mani dzemdējusi. Es esmu ļoti lepns, atrie­bīgs, godkārīgs, man aiz ādas vairāk noziegumu, nekā savā galvā tos spēju ietilpināt, nekā iedoma spēj dot tiem veidu, ne laika pietiek tos pārvērst darbos. Kāpēc gan tādam jāložņā starp debesīm un zemi? Mes visi esam pēdējie nelieši. Netici nevienam no mums. Ej savu ceļu uz klosteri. Kur jūsu tēvs?

Mājās, mans princi.

Aizslēdziet durvis, lai viņš tēlo muļķi tikai pats savā mājā. Sveiki!

Ak žēlīgās debesis, izdziediniet viņu!

Ja tu precēsies, tad dodu tev pūrā līdzi šo lāstu: esi skaidra kā ledus, balta kā sniegs, ļaunām mēlēm tu neizbēgsi. Iestājies klosterī, ej. Sveika! Bet, ja par vari gribi precēties, precē ākstu. Jo gudrs pārāk labi zina, kādus ērmus jūs no mums iztaisāt. Iestājies klosterī un labi drīz. Ardievu!

Ak debess spēki, izdziediniet viņu!

Esmu diezgan daudz dzirdējis arī par jūsu zīmē­jumiem. Dievs jums devis seju, bet jūs dariniet sev citu. Jūs aušojaties, jūs gorāties, jūs šļupstat, dodat palamas dieva radījumiem un savu vieglprātību uz­dodat par vientiesību. Prom, man pietiek; tas mani padarīja ārprātīgu. Es saku, beigas visām precībām. Kas jau apprecējies, lai dzīvo — visi, izņemot vienu. Pārējie lai paliek, kādi bijuši. Klosterī, ej!

Ak, kāds te cildens gars ir sadragāts!
Valstsvīra skatiens, zinātnieka runa,
Vēl karavīrs un savas zemes zieds,
Un cerība, un iznesības paraugs,
It visu apbrīnots! Nu viss pagalam!
Un man, visnelaimīgai sievietei,
Kas vārdu saldo mūziku reiz sūca,
Nu jāpieredz, ka dižais, cēlais prāts,
Kas reiz kā zvans tik dzidri skanēja,
Nu kļuvis neskaidrs. Un jaunu dienu vaigs,
Kas reiz tik svaigs un ziedošs, novītis.
Vai man, kam jāredz tas, ko redzu, redzu!