Viljams Šekspīrs - Hamlets

Neļaujiet viņai staigāt saulē.
Auglība ir svē­tība; bet, ja jūsu meita dabūtu, — uzmanieties, draugs.

Ko viņš ar to grib teikt?
Arvien novērš valodu uz meitu; bet sākumā mani nepazina, jo teica, ka es esot zivju tirgotājs.
Viņš ir stipri ķerts.
Patiesi, arī es jaunībā ļoti cietu dažādu mīlas likstu dēļ gandrīz tāpat kā viņš.
Parunāšu vēl ar viņu. —
Ko jūs tur lasāt, mans princi?

Vārdus, vārdus, vārdus!

Es domāju, kāds saturs tam, ko lasāt, princi.

Zākāšanās, kungs; jo šis nelietis satīriķis te saka, ka veciem vīriem esot sirmas bārdas, grum­bainas sejas, no acīm tiem pilot dzintara un plūmjkoka sveķi un ka tiem esot pilnīgs saprāta trūkums, turklāt vēl vāji lieli.
Kaut gan es, kungs, visam tam stipri un nešaubīgi ticu, tomēr domāju, nav labi par to rakstīt grāmatās; jo jūs pats, kungs, paliksiet tikpat vecs, kāds es esmu, ja rāposiet kā vēzis at­pakaļ.

Kaut gan tas ir ārprāts, tomēr tur jūtama zināma sakarība.
Varbūt jūs vēlētos izkļūt no šī gaisa, mans princi?

Paslēpties manā kapā.

Tiešām, tā būtu paslēpšanās no gaisa.

Cik zīmīgas dažreiz viņa atbildes.
Ārprātam brīžam padodas tas,
Kas veselam saprātam nav pa spēkam.
Iešu projām un tūliņ raudzīšu
Viņam iegrozīt satik­šanos ar meitu. —
Mans cienījamais, pazemīgi lūdzu, atļaujiet man atvadīties.

Kungs, man nav nekā cita, ko es jums lab­prātāk atļautu,
Izņemot manu dzīvību, manu dzīvību, manu dzīvību.

Palieciet sveiki, mans princi!

Šie garlaicīgie, vecie muļķi!

Jūs meklējat princi Hamletu? Tur viņš ir.

Esiet sveicināti, kungs!

Godājamais princi!

Mans dārgais princi!

Mani krietnie, labie draugi!
Nu, kā klājas Gil­denštern?
Ā, Rozenkrancs!
Kā jums abiem sviežas, lāga zēni?

Kā daždien vienkāršiem zemes bērniem.

Esam laimīgi tādēļ, ka neesam pārāk lai­mīgi.
Mēs neesam pušķis pie Fortūnas cepures.

Ne arī viņas kurpju pazoles?

Arī ne, mans princi.

Tātad jūs mājojat ap viņas jostas vietu, viņas labvēlības vidū.

Patiesi, mēs viņai tuvi.

Arī Fortūnas noslēpumos?
Tiesa, viņa ir pa­laidne.
Ko dzird jaunu?

Neko, mans princi, izņemot to, ka pasaule kļuvusi godīga.

Tad drīz būs pastardiena.
Bet jūsu ziņas nav pareizas.
Atļaujiet tuvāk pajautāt: ko jūs, mani labie draugi,
Fortūnai sariebuši, ka viņa sūta jūs šai cie­tumā?

Cietumā, mans princi!

Dānija ir cietums.

Tad visa pasaule ir cietums, kurā daudz ierobežojumu, aizbildņu un cietumu.

Lielisks cietums, kurā daudz robežu, sargu un apakšzemes krātiņu, un Dānija ir viens no visnejau­kākajiem.

Mēs tā nedomājām, mans princi.

Tātad jums tā nav cietums. Nekas nav pats par sevi ne labs, ne slikts, bet mūsu atziņa dara to tādu. Man tā ir cietums.

Jūsu godkāre to padara par cietumu, jūsu garam te par šauru.

Ak dievs, es labprāt dzīvotu rieksta čaulā un uzskatītu sevi par bezgalīgas telpas pavēlnieku, ja vien mani nemocītu nelāgi sapņi.

Šie sapņi īstenībā ir godkāre, jo godkāres būtība ir tikai sapņa ēna.

Sapnis pats ir tikai ēna.

Protams, un, manuprāt, godkāre ir tik gai­sīga un tukša kā ēnas ēna.

Tad mūsu ubagi ir ķermeņi, bet mūsu karaļi un izslavētie varoņi — ubagu ēnas. Vai iesim galmā? Jo tiešām es neesmu domātājs.

Mēs jūsu padevīgie kalpi.

Nē jel. Es negribētu pielīdzināt jūs maniem kalpotājiem, jo, atklāti runājot, mani pavadoņi ir šaušalīgi. Bet, turoties uz nodeldētā draudzības ceļa, kāpēc jūs ieradāties Elsinorā?

Jūs apraudzīt, vairāk nekā, princi.

Esmu tik nabags, ka man pat pateicības nav daudz.
Tomēr jums pateicos, un, protams, mīļie draugi, mana pateicība ir dārgāka par pusgrasi.
Vai tad jūs šurp neaicināja? Jeb vai tā jūsu pašu vēlēša­nās? Brīvs apciemojums?
Lūdzu, esiet taisnīgi pret mani, pasakiet!

Ko lai sakām, mans princi?

Nu, kaut ko, tikai lietišķu. Jūs aicināja?
Jūsu skatienos ir jau zināma atzīšanās,
ko jūsu kautrība nespēj noslēpt.
Es zinu, labais karalis un karaliene jūs aicināja šurp.

Kādā nolūkā, mans princi?

To jūs paskaidrojiet man. Mūsu draudzības, jaunības saskaņas, nesatricināmās mīlestības un visa vēl dārgākā, ko uzskaitītu labāks runātājs, vārdā lūdzu, esiet taisnīgi un vaļsirdīgi pret mani: vai jūs aicināja šurp vai ne?

Kā jūs teiksiet?

Redzu jums cauri. — Ja mani mīlat, nevilcinieties.

Princi, mūs ataicināja.

Es jums teikšu, kādēļ; tā mana nojauta aiz­steigsies priekšā jūsu izpaudumam, un jums nebūs jāizpauž karaļa un karalienes noslēpums. Man pē­dējā laikā — nezinu, kādēļ, — zudusi visa mana jautrība un patika darboties; un tiešām, ar manu pašsajūtu ir tik ļauni, ka šī pamatīgā celtne, zeme, man šķiet neauglīgs paugurs; šis lieliskais izplatī­jums, gaiss, redziet, šis krāšņais debess jums pār mani, šis varenais, zelta ugunīm cauraustais jumts, man liekas, nav nekas cits kā smirdošu, nāvējošu tvanu maisījums. Kāds meistardarbs ir cilvēks! Cik dižens prātā! Cik bezgalīgs spējās! Cik izteiksmīgs un brīnišķīgs veidā un kustībās! Cik savos darbos līdzīgs eņģelim! Cik saprātā līdzīgs dievībai! Pasau­les daiļums! Visas dzīvās dvašas paraugs! Un to­mēr — ko līdz man šī pīšļu kvintesence? Mani ne­ielīksmo vīrietis un sieviete arī ne, kaut gan jūsu smaidi, liekas, tam netic.