Viljams Šekspīrs - Hamlets

Ak, pasaki; sen vēlos dzirdēt to.

Pirms sūtņus pieņemiet, mans stāstījums
Lai paliek lieliem svētkiem saldēdiens.

Pats pagodiniet tos un vediet šurp.

Viņš sakās zinot, dārgā Ģertrūde,
Kāds iemesls jūsu dēla slimībai.

Es šaubos, būs tas pats, ko mēs jau zinām:
Tā tēva nāve, mūsu precības.

To redzēsim.

Nu sveiki, mani draugi!
Teic, Voltimand, — ko pārvedi tu mums
No brāļa norvēģa?

Daudz sveicienu un laba vēlējumu.
Pie brāļadēla nosūtīja viņš
Ar pavēli beigt pulcēt kareivjus,
Pret Poliju kas bija domāti;
Jo, ciešāk papētot, viņš atradis,
Ka tas pret jūsu majestāti vērsts.
Un, noskaities, ka viņa vārgums, nespēks
Un slimība tā piekrāpti, viņš lika
Ņemt Fortinbrasu ciet. Tas padevās
Un, rājienu no vecā saņēmis,
Tam zvērēja nekad vairs nesacelties
Ar ieročiem pret jūsu majestāti.
Pārlieku priecīgs vecais norvēģis
Tam piesprieda trīstūkstoš kronu gadā.
Bet pulkus salīgtos liek vest pret poļiem,
Un tādēļ lūgums jums, teikts šinī rakstā,

Lai viņa karaspēkam atļautu
Caur jūsu zemi iet par drošību
Un maksu, kā tas bija norādīts.

Šķiet, varēs tā. Mēs rakstu lasīsim
Un apsvēruši dosim atbildi.
Par labi veikto darbu pateicamies.
Nu ejiet atpūsties! Šonakt dzīrosim.
Vēlreiz jūs sveiki!

Nu viss ir kārtībā.
Bet, karali un augstā karaliene,
Šeit iztirzāt, kas majestāte un
Kas pienākums, kam diena — diena ir un
Nakts ir nakts, bet laiks ir laiks, tas būtu —
Šķiest velti dārgo laiku, nakti, dienu.
Jo vārda spēks ir īsums. Daudzvardība
Ir tikai lieks greznojums tam visam.
Es teikšu īsi: jūsu augstdzimušais dēls
Ir traks. Es saucu to par traku,
Jo kas gan ārprātība cits lai būtu,
Ja ne tas, ka cilvēks kļuvis traks.
Bet lai nu paliek tas.

Jel vairāk lietišķības, mazāk mākslas.

Te, godājamā kundze, mākslas nav. Bet,
Ka viņš traks, tas tiešām tiesa. Ka jucis,
Tas ļoti žēl, un žēl, ka tas ir tiesa.
Ak, muļķa metafora! Dievs ar to.
Es mākslu nelietoju. Ja viņš traks,
Tad jārod cēlonis šim efektam,
Nē, varbūt pareizāk — šim defektam,
Jo efektīvam defektam ir cēlon's.
Cits neatliek, un iznākums ir šāds. Padomājiet.
Man meita ir — jo tā ir mana meita, —
Un viņa savā bērna padevībā
Un paklausībā pasniedza man to.
Nu, spriediet paši.

«Debešķīgajai, manas dvēseles elkam, visudaiļai Ofēlijai.»
Tas ir vājš izteiciens, nodrāzts izteiciens, «vi­sudaiļai» ir banāls izteiciens.
Bet paklausieties tālāk: «Pie viņas brīnišķi baltajām krūtīm…»

Vai to viņai Hamlets raksta?

Augstā kundze, pacietieties; visu pateikšu.

«Apšaubīt, ka saulei stari,
Šaubīties, ceļš sauli nes;
Patiesību apšaubīt Tu vari,
Bet ne to, ka Tevi mīlu es.
Ak dārgā Ofēlij, es esmu vājš dzejnieks; neprotu savu nopūtu vārdos tērpt.
Bet, ka mīlu Tevi pārlieku, ak, visulabā, jel tici tam. Paliec sveika!
Mūžīgi Tavs, visudārgā jaunava, kamēr vien elpa turēsies šai miesā.
Šo vēstuli un līdzīgas tai citas
Man paklausīgā meita atdeva
Un pateica, kad, kur un kādiem vārdiem
Viņš bildinājis viņu.

Bet viņa? Kā viņa izturējās pret šo mīlu?

Ko jūs par mani domājat, kas esmu?

Bez šaubām, goda vīrs un uzticams.

To tiktos pierādīt. Bet ko jūs teiktu,
Ja, redzot uzplaukstam šo kvēlo mīlu, —
Man jāsaka, es nojautu jau tad,
Pirms mana meita man to pateica, —
Ko teiktu jūs vai augstā karaliene,
Ja būtu uzņēmies un pildītu
Starp viņiem it kā sakarnieka lomu?
Vai licis savai sirdij klusu ciest
Vai skatītos caur pirkstiem uz šo mīlu?
Ko tad jūs domātu? Nē, noteikti
Un skaidri teicu savai jaunkundzei:
«Zem zvaigznes augstākas kā tu
Stāv princis Hamlets; notikt nevar tas.»
Un pieteicu slēgt durvis, nepieņemt
Ne viņa ziņnešus, ne dāvanas.
Mans padoms viņai bij par svētību.
Bet atraidītais princis, teikšu īsi,
Nu kļuva grūtsirdīgs, bez ēstgribas
Un miega; savārga un kļuva paviegls;
Līdz beidzot jucis, cieš, tam līdzi mēs.

Vai jūs tā domājat?

Tas var gan būt.

Vai bijis gadījums, ja drīkstu jautāt,
Kad teicis esmu noteikti: «Tā ir,» —
Bet izrādījies citādi?

Šķiet, ne.

Šo atdaliet no tā, ja citādi.
Ja apstākļi man rādīs, uziešu,
Kur patiesība atrodas, lai slēptos
Tā kaut pašā serdē.

Kā to pārbaudīt?

Kā zināt, stundām ilgi staigāt mēdz
Viņš priekštelpā.

Viņš tiešām dara to.

Es rūpēšos, lai te viņš satiktos
Ar Ofēliju; paši paslēpsimies
Un novērosim; ja viņš nemīl to
Un prātu zaudējis nav viņas dēļ,
Tad neļaujiet man palikt valstsvīram,
Bet ieceliet par kalpu — zirgkopi.

To redzēsim.

Skat, nabadziņš, tur viņš nāk
Tik bēdīgs, lasīdams.

Prom, lūdzu jūs, prom!
Es tūdaļ viņu uzrunāšu.

Atļaujiet jautāt, kā klājas, dārgais princi Hamlet?

Paldies dievam, labi.

Vai mani pazīstat, mans kungs?

Ļoti labi; jūs esat zivju tirgotājs.

Nē, princi.

Tad es vēlētos, lai jūs būtu tikai godīgs vīrs.

Godīgs, mans princi?

Jā, kungs, godīgam būt, kamēr vien pastāv šī pasaule, nozīmē — būt izredzētam vienam starp desmitiem tūkstošu…

Ļoti pareizi, princi.

«Jo, ja saule izperina kāpurus beigtā sunī, — tas ir, it kā dievība skūpstītu maitu…» Vai jums ir meita?

Jā, augstība.