Viljams Šekspīrs - Hamlets

Dieva vārds, mans princi, jūs skaisti deklamē­jat — ar labu akcentu un izjūtu.

«Drīz viņš to rod,
Kur cīnās tas ar grieķu pārspēku;
Tam vecais šķēps vairs rokai neklausa,
Kur kritis, guļ nu kurls pret pavēlēm.
Ar pārspēku tad uzbrūk Priamam,
Pilns niknuma viņš atvēzējies cērt,
Bet šķēpa vējš vien gurdo tēvu gāž,
Un pamirusi Troja, it kā justu,
Ar liesmojošo galvu pelnos krīt,
Un šausmīgs dārds tad Pirru apdullina.
Jo raugi, viņa šķēps kā atvēzienā,
Pār Priama baltbalto galvu celts,
Šķiet, gaisā atdūries. Kā uzgleznots
Pirrs stāv nu tur, kā aizmirsis, ko darīt
Viņš gribējis, un nedara nekā.
Kā bieži redzam, nākot negaisam,
Viss pēkšņi noklust, mākoņi stāv stingi,
Vējš norimst; daba klus' kā nāves skauta,
Līdz pērkongrāviens pāršķeļ klusumu.
Tā apmulsušais Pirrs mulst atriebei.
Un Kiklops āmuru nekad nav zvēlis
Pret Marsa rūdītajām bruņām tā,
Kā asiņainais Pirra šķēps šķeļ Priamu.
Prom, Fortūna, prom, netiklā!
Ak dievi, Jūs tiesā lielajā tai varu atņemiet,
Ik spieķi izlauziet tās riteņiem
Un rumbu aizmetiet no debeskalna
Līdz pekles dibenam.»

Tas par garu.

Ejiet pie bārddziņa, jūsu bārda par garu. Lūdzu, turpiniet. Tam vajag joku lugu vai piedauzību, citādi viņš aizmieg. Tālāk nāk par Hekābi.

«Ak vai, kas redzējis puskailu kara­lieni…»

«Puskailu karalieni»?

Tas skan labi, «puskailu karalieni» — skan labi.

«Kā viņa basām kājām skraidīja,
Ar asaru straumēm liesmas apdraudot.
Ap galvu, kur reiz diadēma mirgoja,
Auts; tērpa vietā slaiko, kalsno stāvu
Skauj sega, bailēs steigā apjozta.
Un, redzot to, ar indē mērktu mēli
Tas saceltos pret Fortūnu. Ja dievi
To redzējuši, dzirdējuši būtu,
Kāds šausmīgs kliedziens izlauzās no krūts,
Kad nikno Pirru viņa ieraudzīja
Ar šķēpu sadurstām tās vīra miesu,
Tad, ja vien dieviem viss mirstīgais nav svešs,
Tie debess spožām acīm raudat liktu
Un paši ciestu līdz.»

Redziet, kā viņam sejas krāsa mainījusies, un acīs asaras. Lūdzu, pietiks!

Tas bija labi. Drīz vien es tev likšu noskandēt beigas.

Mans mīļais, vai gādāsiet, lai aktierus labi aprūpē? Dzirdiet, lai apietas ar viņiem laipni, jo viņi ir laik­meta spogulis un īsa hronika. Jums labāk pēc nāves dabūt sliktu kapa uzrakstu nekā, dzīvam esot, dabūt no viņiem nelāgu atsauksmi.

Mans kungs, es rūpēšos par viņiem, kā viņi to pelnījuši.

Godājamais, dieva dēļ, vēl labāk. Ja katram būs pēc nopelna, kurš tad izbēgs no pēriena? Gādā­jiet par viņiem, kā jūsu gods un pašcieņa prasa: jo mazāk tie pelnījuši, jo vairāk vērta jūsu devība. Vediet tos līdzi.

Nāciet, kungi!

Draugi, ejiet viņam līdz; izrādi mēs noskatī­simies rīt.

Klausieties, vecais draugs, vai varat notēlot «Gonzago noslepkavošanu»?

Jā, mans princi.

Izrādiet to rītvakar. Vai jūs varētu vajadzības gadījumā iemācīties divpadsmit vai sešpadsmit rin­das, kuras es sacerētu un iepītu lugā? Vai varētu?

Jā, mans princi!

Ļoti labi. Ejiet tam kungam līdz, tikai pielū­kojiet, lai viņu neapsmej.

Mani draugi, atvados no jums līdz vakaram. Vēlreiz esiet sveikti Elsinorā!

Mans labais kungs!

Lai dievs ar jums!

Nu beidzot esmu viens.
Kāds rupjš un nelietīgs es vergs gan esmu!
Vai tas nav brīnums, ka šis aktieris
Ar iedvesmu un fantāziju vien,
Kā sāpēs dvēseli un visu sevi
Spēj ielikt darbībā, ka seja bāl,
Līst asaras un vaibstos izmisums,
Balss aizraujas un katra kustība
Tam saskaņā ar gribu? Par it neko!
Par Hekābi!
Kas viņam Hekābe un kas viņš tai,
Ka viņš to apraud! Ko gan viņš darītu,
Ja cēlon's kaislei būtu tāds kā man?
Viņš liktu skatuvei slīkt asarās,
Un visu ausis šaustu briesmu vārdi;
Tas traku padarītu vainīgo,
Bet brīvais bītos, nezinātājs mulstu.
Viss apstulbotu mūsu acis, ausis. Bet es,
Tāds stulbs, tāds tūļīgs nelga, vārgulis,
Kā miegamice, nezinādams pats,
Ko apsūdzēt, un nesaku ne vārda
Par karali, kam manta, dzīvība
Tik neģēlīgā kārtā laupīta.
Vai esmu gļēvulis? Kas mani sauks
Par nelieti? Kas sejā spļaus man?
Kas uzdrīkstēsies pieskarties ar roku,
Vārdiem vai ar smīnu? Kas drīkstēs to?
Un tomēr tas man diemžēl jāsaņem,
Man dūjas aknas, pārāk maz ir žults,
Kas smeldzē lietu īgnu rūgtumu.
Jo citādi šī verga maitu
Es kraukļiem atdotu par barību.
Tu izvirtušais, cietsirdīgais blēdi! Ak, atriebe!
Kāds es gan ēzelis! Patiesi lieliski,
Ka es, kam noslepkavots mīļais tēvs,
Ka atriebties spiež debesis un elle,
Kā ielasmeita vai kā muļķa bāba,
Ar tukšiem vārdiem sirdi viegloju. Kā muļķa zeņķis!
Ak, kauns! Kāds kauns! Pie darba, smadzenes!
Es esmu dzirdējis, ka noziedzniekus,
Kas noskatoties izrādi, šī māksla
Tā satriecot un aizgrābjot, ka viņi
Uz vietas ļaundarību atzīstot,
Jo slepkavība, lai gan tā ir mēma,
Var brīnumainā balsī runāt sākt.
Es likšu aktieriem, lai tēvocim
Tie notēlotu mana tēva nāvi.
Es viņu vērošu un pētīšu:
Ja novērsīsies — zināšu, kas darāms.
Gars, kas man rādījās, varbūt pats velns,
Kas rādīties spēj pievilcīgā veidā.
Vai manu vājību un grūtsirdību,
Kam allaž vara ir pār tādiem ļaudīm,
Viņš nelieto, lai postā ieviltu?
Man pierādījums drošāks vajadzīgs.
Es slazdu rīkošu ar gudru ziņu,
Lai tvertu valdinieka sirdsapziņu.

Vai nevarat nekā jūs uzzināt,
Kāds cēlonis ir viņa sajukumam,
Kas viņa sirdsmieru tā ārda
Ar vājprātu, kas bīstams, nemierpilns?

Viņš atzinās, ka prātu zaudējis,
Bet nesaka, kas tam par cēloni.

Viņš nevēlas, ka viņu izprašņā,
Bet, izlikdamies vājprātīgs, tik vairās,
Kad mēģinām kaut ko mēs uzzināt,
Kas viņam kaiš.

Kā viņš jūs uzņēma?

Kā džentlmenim pieklājas.

Bet sarunās viņš ļoti atturīgs.