Viljams Šekspīrs - Hamlets

Oho! Vai jūs dzirdat?

Mana cienītā, vai drīkstu gulties jums klēpī?

Nē, mans princi.

Es domāju — likt galvu jums klēpī.

Jā, mans princi.

Vai domājat, ka man rupjības prātā?

Es nekā nedomāju, mans princi.

Tā ir skaista iedoma — gulēt starp meičas kā­jām.

Ko, mans princi?

Neko.

Jūs esat jautrs, mans princi.

Kas, vai es?

Jā, mans princi.

Ak dievs! Es taču esmu vienīgais jokupēteris! Ko cilvēks citu lai dara, jājokojas. Jo redzat, cik līksma izskatās mana māte, bet mans tēvs kopš di­vām stundām miris.

Nē, jau pagājuši divreiz divi mēneši, mans princi.

Tik ilgi! Nu, tad lai jods valkā melnās sēru drā­nas, es tērpšos caunādās. Ak debess! Divi mēneši, kopš miris un vēl nav aizmirsts? Tad ir cerība, ka liela vīra piemiņa var pastāvēt veselu pusgadu. Bet, es zvēru pie svētās jumpravas, viņam jāceļ baznī­cas; citādi to aizmirsis kā koka zirdziņu, kura kapa uzraksts skan: «Ak vai, ak vai! Ir aizmirsts koka zir­dziņš, ak vai!»

Ko tas nozīmē, mans princi?

Ak vai, tā ir kāda slepena nelietība. Tas neko labu nenozīmē.

Liekas, te tika parādīts lugas saturs.

To mums pateiks šis vīrs. Aktieri nespēj klusu ciest, tie visu izpļāpā.

Vai viņš paskaidros, ko šis darbs nozīmē?

Jā, un visu, ko jūs gribētu viņam rādīt. Ja vien jūs nekautrēsieties rādīt, viņš nekautrēsies jums pa­teikt, ko tas nozīmē.

Jūs esat nepieklājīgs, jūs esat nepieklājīgs. Es klausīšos lugu.

Mēs lūdzam mūsu bēdlugu,
Ko rādām jums ar zemību,
Lai pacietīgi jūs to skatītu.

Vai tas prologs vai gredzenā iegravēts pan­tiņš?

Pārāk īss, mans princi.

Kā sievietes mīla.

Trīsdesmit reizes mājā saules dievs
No debess loka ceļiem pārradies.
Trīsdesmit divpadsmitreiz mēnesis
Ir zemei svešo gaismu sūtījis,
Kopš mūsu sirdis mīlā vienotas
Un rokas Himeneja saistītas.

Vēl saule, mēness savu ceļu ies,
Pirms mūsu mīlestība izbeigsies.
Bet ak! Jums laikā pēdējā ir prāts
Tik noskumis, ka mani bažas māc
Par jums. Bet, dārgais draugs, es tomēr lūdzu
Daudz nenobažīties par to, ko sūdzu,
Jo sievietei, cik mīl, tik rūpes krājas
Vai nu nemaz, vai mērā neapstājas.
Ka mīlu jūs, to jūt jums paša sirds,
Un bailes man, tāpat kā mīla, mirdz;
Jo lielu mīlu satraukt mēdz ik nieks:
Tāds satraukums ir mīlas liecinieks.

Jā, mīļā, tuvojas laiks projām doties,
Es jūtu savus spēkus izbeidzoties.
Ap tevi pasaule šī skaistā būs,
Sirds jaunā mīlā laimi, prieku gūs.
Varbūt cits laulāts draugs…

Ak, rimstiet jel! Tā būtu nodevība,
Ja pirmā bija īsta mīlestība.
Lai lāsts man otra vīra glāsti kļūtu,
Ja ņemtu to, kas pirmo nāvēj's būtu.

Vērmeles, vērmeles.

Tās saites, kas pa otram lāgam sien,
Nav mīla, tikai aprēķins zems vien.
Es savu pirmo vīru otrreiz kauju,
Kad gultā otram sevi skūpstīt ļauju.

Es ticu, ka tev sirds tā runāt liek,
Bet apņemšanās bieži lauzta tiek.
Ik solījums ar atmiņu mums saistās,
Dzimst kvēls, bet drīz vien atdziest domas skaistās.
Kā auglis zaļš tās turas vēl pie zara,
Bet gatavs attrūkst pats no sava svara.
Ir zīmīgi, ka nemaksājam aši
Tos parādus, ko aizdodam sev paši,
Ko apsolāmies kaislībā, tas irst
Kā nebijis, kad pati kaisle mirst.
Tos likumus, ko prieks vai bēdas dod,
Kā prieks, tā bēdas arī apiet prot.
Ir pasaule tik viltus maiņu ainas.
Nav brīnums tad, ka mūsu mīla mainās.
Jo jautājums, ko allaž pētām mēs:
Vai mīla laimi vai laime mīlu nes.
Krīt varenais, jūk viņa favorīti.
Kāpj nabagais, — pat naidnieks sveic to glīti.
Šai ziņā mīlestība laimi ciena.
Tam draugu daudz, kam nevajag neviena.
Bet, trūkumā ja drauga slieksni mīsi,
Tu draugā naidnieku drīz saskatīsi.
Bet, pabeidzot, kur sāku, jāatzīst,
Ka mūsu griba, likten's savrup klīst,
No ieceres var rasties sajukums, —
Mums pieder nodoms vien, ne iznākums.
Tev tagad šķiet, nekad tas nenotiks,
Bet kā būs tad, kad vīru kapā liks?

Lai zeme liedz man maizi, debess — gaismu.
Lai prieks un atpūta man kjūst par baismu,
Lai uzticība kļūst man izmisums
Un cietumsiena — skaidrais debess jums,
Lai viss, kur pazinu es prieka vaigu,
Ko daru, sabrūk man ar dārdu baigu,
Lai vajā cilvēku un debess nievā,
Ja, atraitne, es otrreiz kļūstu sieva!

Bet ja nu viņa lauž šo zvērestu?

Šis zvērests dziļš. Ak mīļā, ļauj man brīdi;
Man gars ir gurds, es kādu laika sprīdi
To miegā veldzēšu.

Nu, atpūties! Starp mums neviens nemūžam nestāsies!

Kundze, kā jums patīk šī luga?

Man šķiet, tā dāma apsola par daudz.

Ā, bet viņa solījumu turēs!

Vai esi iepazinies ar lugas saturu? Vai tur nav kas aizvainojošs?