Viljams Šekspīrs - Hamlets

Tas tikpat viegli kā melot. To jūs paspiediet ar īkšķi, pārējiem pirkstiem lieciet darboties ap šiem caurumiņiem, iepūtiet ar muti iekšā gaisu, un stabule runās skaistu valodu. Tie, lūk, ir taustiņi.

Bet es neprotu ar tiem rīkoties tā, lai iz­nāktu melodija. Es neesmu to mācījies.

Redziet nu, par cik nevērtīgu lietu jūs mani uzskatāt. Jūs gribat uz manis spēlēt; jūs izliekaties, ka pazīstat visus manus taustiņus; jūs gribat izraut manam noslēpumam pašu serdi; jūs gribējāt mani noskandināt no viszemākās nots līdz visaugstākajam diapazonam. Šinī mazajā rīkā ir daudz mūzikas, lie­liska balss, tomēr jūs nevarat likt tai runāt. Pie joda, vai gan domājat, ka es vieglāk spēlējams nekā sta­bule? Uzskatiet mani par kādu instrumentu vien gri­bat, sabojāt jūs mani varat, bet uz manis spēlēt gan ne.

Dievs lai jūs svētī, kungs!

Mans princi, karaliene vēlas ar jums tūliņ ru­nāt.

Vai jūs redzat tur to mākoni, kas izskatās gan­drīz kā kamielis?

Blīvs mākonis, nudien, gluži kā kamielis.

Manuprāt, viņš līdzīgs zebiekstei.

Jā, mugura kā zebiekstei.

Vai arī kā valzivs.

Ļoti līdzīgs valzivij.

Tad nu es tūdaļ eju pie mātes.

Viņi mani nerro līdz pēdējai iespējai. Es tūliņ iešu.

Tā arī pateikšu.

Tūliņ ir viegli pateikt. Draugi, atstājiet mani vienu.

Nu klāt ir nakts un īstā veļu stunda,
Kad kapi atveras un pati pekle
Dveš mēri pasaulē. Dzert varētu
Es karstas asinis, veikt sīvus darbus,
Kas dienai liktu nodrebēt.
Bet pirms Pie mātes! Nezaudē, sirds, savu dabu
Un neļauj krūtīs stingrajās nekad
Man niknam Nerona garam iezagties
Lai esmu bargs un ass, bet cilvēcīgs,
Par šķēpiem runādams, tos nelietoju.
Lai sirds un mēle liekuļo, kā tīk,
Lai kādiem vārdu dzelkšņiem dzeļu,
Bet roku lai pret viņu nepaceļu!

Viņš netīk man, nav droši kopā būt
Ar viņa ārprātu. Jūs — taisāties.
Es likšu tūliņ izsniegt pilnvaru
Uz Angliju, un viņš lai brauc jums līdz.
Jo mūsu stāvoklis to neatļauj
Ciest tuvas briesmas, kas ik stundu aug
Ar viņa neprātu.

Labprāt darīsim.
Ir svētīgi un cēli baiļoties,
Tā rūpējot par tik daudz dzīvībām,
Ko ģērbj un uztur jūsu majestāte.

Jau katrai dzīvai dvašai jācenšas
Ar visu spēku, visiem līdzekļiem
No posta sargāties. Bet vēl jo vairāk
Tas jādara ir tam, kā labklājība
Daudz citu dzīves uztur. Kad valdnieks mirst,
Viņš nemirst viens, bet rauj sev līdz kā atvars
It visu, kas ap to: viņš milzīgs rats,
Kas novietots visaugstākajā kalnā,
Pie kura milzu spieķiem piekārti
Ir simtiem sīkumu; un, tā nu krītot,
Tam līdz iet postā viss, kas ir pie tā.
Nav karalis nekad viens nopūties,
Tam līdz skan visu kopīgs vaidējiens.

Es lūdzu, ceļā posieties jo drīz.
Mums jāiegrožo briesmas, kuras
Vēl brīvē staigā te.

Mēs steigsimies.

Mans kungs, viņš tagad iet pie savas mātes.
Aiz priekškara es slēpšos, klausīšos.
Es galvoju, tā krietni norās viņu,
Un, kā jūs teicāt — gudri sacījāt, —
Ir labi, ja vēl cits kāds noklausās,
Ko tie teic, var māte partejiska būt.
Sveiks palieciet, mans kungs un valdinieks.
Pirms gulēt iesiet, pie jums atnākšu
Un pateikšu, ko zināšu.

Paldies, draugs!

Mans ļaundarbs pūst, tas smird līdz debesīm;
Pār mani gulst visvecākais no lāstiem;
Vai dievu lūgt drīkst brāļa slepkava,
Kaut tieksme kvēla man un laba griba;
Mans smagais noziegums māc labo gribu;
Kā vīrs, kam doti divi uzdevumi,
Es nezinu, ar kuru sākt, un abus
Tos pametu. Bet, ja šī lāsta roka
Ar brāļa asinīm vēl vairāk triepta,
Vai debess laipnībai gan lietus trūkst,
Lai mazgātu to sniega baltumā?
Kam žēlastība, ja ne grēku dēļ?
Vai lūgšanai nav divējāda spēja:
Mūs brīdināt, pirms krītam, piedot tam,
Kas ir jau kritis? Tā augšup raudzīšos.
Es esmu noziedzies. Bet kā lai lūdzu?
Jel piedod manu zemo slepkavību!
To piedot nevar, jo man pieder vēl
Viss, kas man lika nokaut: tronis, gods
Un mana sieva, mana karaliene.
Kā piedot var, ja noziegums vēl pastāv?
Šai mūsu grēku pilnā pasaulē
Māc taisnību šis apzeltītais grēks,
Mēs allaž redzam, — ļaunu darbu alga
Spēj nopirkt likumu; tā augšā nav.
Tur nelīdz viltība, tur redzams darbs,
Kails savā būtībā, un pašiem mums
Tur vaigu vaigā jālūkojas grēkiem,
Pret sevi liecinot. Kas atliek vēl?
Ir jāraugās, vai nevar nožēlot.
Bet ko lai spējam, nožēlas ja nav?
Ak, nelaime! Ak, sirds, kā melna nakts!
Ak, dvēsele, kas, brīvē raujoties,
Vēl vairāk sasaistās! Ak eņģeļi,
Jel nāciet, glābiet, ja jūs spējat glābt!
Ak stīvie ceļi, lokieties! Tu, cietā
Sirds, jel topi maiga tā kā bērna miesa!
Varbūt vēl līdzēt var.

To tagad viegli veikt, viņš dievu lūdz;
To darīšu; viņš nokļūs debesīs;
Es būšu atriebis. Bet iznāk tā:
Nāk slepkava un nogalina tēvu,
Bet es — es, sava tēva vienīgs dēls,
Šo slepkavu uz debesīm nu sūtu.
Tas būtu — apbalvot, ne atriebties.
Viņš tēvu nonāvēja brutāli —
Ar grēkiem pašā maija plaukumā,
To tikai debess zin, kā viņš nu jūtas;
Pēc mūsu izpratnes un mūsu domām
Tam klājas grūti; bet vai atriebjos?
Ja tagad viņu, dievu lūdzot, veicu,
Kad viņš ir savam ceļam sataisīts? Nē.
Nē, zoben, briesmīgāks bus vēziens tev:
Kad viņš būs piedzēries vai plosīsies,
Vai gultā gulēs asinsgrēka tīksmē,
Vai izpriecā, vai lādoties, vai darbā,
Kur pestīšanas svētības vairs nav,
Tad zvel, lai papēži tam atsistos
Pret debesīm, lai nolādētā dvēsle,
Kas pati ir kā pekles melnā krūts,
Turp ceļu rod. Jā, māte mani gaida.
Jā, jā, drīz stunda nāks, kas tevi baida.

Man vārdi izgaist, domas plok pie zemes;
Bez domām vārdus neņem debesīs.

Viņš tūdaļ nāks. Jūs viņu sarājiet
Un sakiet, viņa draiskulības vairs
Nav ciešamas, ka grūti karaļdusmas
Jums bija remdināt. Šeit paslēpšos.
Jūs, lūdzu, viņu netaupiet.