Viljams Šekspīrs - Hamlets

Es jūs nesaprotu, mans kungs.

Man prieks par to: nelietīga valoda muļķa ausī aizmieg.

Mans kungs, jums jāpasaka, kur atrodas līķis, un jānāk mums līdz pie karaļa.

Līķis ir pie karaļa, bet karalis nav pie līķa. Karalis ir lieta…

Lieta, mans kungs?

Kas neder; vediet mani pie viņa. Slēpies, lapsa, un visi līdzi…

Es liku saukt to šurp un atrast līķi.
Cik bīstami šim vīram vaļu ļaut!
Bet tomēr pielietot tam likumu
Mēs nevaram — to stulbais pūlis mīl,
Kas neciena ar prātu, bet ar acīm.
Tad liks uz svariem rīksti, nevis vainu.
Lai būtu gludi viss un glīti,
Mums pēkšņā trimda jāizskaidro būs
Kā iepriekš lemta. Ārkārtīga kaite
Ar ārkārtīgām zālēm jāārstē
Vai ar nemaz.

Nu! Kas še noticis?

Mans kungs, kur līķis paslēpts, nevarējām
No viņa uzzināt.

Bet kur viņš pats?

Viņš jūsu rīcībā, tepat; klāt sargi.

Vediet viņu iekšā.

Ej, Gildenštern! Ievediet viņa augstību!

Nu, Hamlet, kur Polonijs?

Vakariņās!

Vakariņās? Kur?

Nevis tur, kur viņš ēd, bet kur viņu ēd: pat­laban kāda atklāta tārpu sanāksme noņemas ap viņu. Kas attiecas uz ēšanu, tad tārps ir ķeizaru ķei­zars; mēs barojam citus dzīvniekus, lai barotos paši, bet paši barojamies, lai būtu tārpiem barība. Trek­nais karalis un liesais ubadziņš ir tikai dažādi ēdieni, divas maltītes vienam galdam. Tādas ir tās beigas.

Ak vai, ak vai!

Kāds var izmakšķerēt zivi ar tārpu, kurš ēdis karali, un ēst zivi, kas barojusies ar šo tārpu.

Ko tu gribi ar to teikt?

Neko, tikai jums parādīt, kā karalis var ceļot pa ubaga zarnām.

Kur Polonijs?

Debesīs; sūtiet turp viņu apraudzīt; ja jūsu sūtņi viņu tur neatrod, meklējiet paši viņu citā vietā. Bet, nudien, ja jūs viņu neatradīsiet šinī mē­nesī, tad saodīsiet to, ejot pa kāpnēm uz galeriju.

Ejiet meklējiet viņu tur!

Viņš pagaidīs, kamēr jūs ierodaties.

Tavs nedarbs tavas drošības dēļ, Hamlet,
Kas mums rūp, lai cik tas sāpīgi, —
Tas tevi projām raida no šejienes
Ar uguns ātrumu. Ej saposies,
Jau kuģis gatavs stāv, labs ceļavējš
Un pavadoņi gaida; traucas viss
Uz Angliju.

Uz Angliju?

Jā, Hamlet.

Labi.

Tā ir, ja zinātu tu iemeslu, kāpēc.

Es redzu ķerubu, kas to redz.
Bet nu, prom uz Angliju!
Ardievu, dārgā māte!

Tavs mīļais tēvs, Hamlet.

Mana māte: tēvs un māte ir vīrs un sieva; vīrs un sieva ir viena miesa, tātad mana māte. Nu, prom uz Angliju!

Tam sekojiet un ieviliniet to
Drīz kuģī; gribu, lai viņš tiek jau prom.
Viss nokārtots, kas ar to sakarā,
Un parakstīts.
Es lūdzu, steidzieties!

Man, Anglija, ja gribi mīļa būt, —
Mans lielais spēks tev prātīgai liek būt;
Vēl tavas brūces sarkanas un jēlas
No dāņu zobena, un labprātīgi
Tu maksā meslus mums, tad neļausi
Tu atdzist pavēlei, ko dod tavs kungs;
Kā rakstā teikts, ir jāmirst Hamletam.
To dari, Anglija! Jo asinīs
Viņš plosās man kā drudzis, dziedini!
Un, kamēr nava viņš pie malas vākts,
Mans laimes laiks nekad nav sākts.

Nu, ejiet, kapteini, un sveiciniet
No manis dāņu karali un sakiet,
Ka Fortinbrass lūdz dot tam ceļvežus
Caur viņa valsti karagājienam,
Kā norunāts. Kur atrast mūs, to zināt.
Ja viņa majestāte vēlētos,
Liels gods mums būs to apsveikt personīgi.
Tā viņam ziņojiet.

Jā, cienīts kungs.

Lai pulki virzās pamazām uz priekšu.

Kungs cienījamais, kam tas karaspēks?

Tie norvēģi, mans kungs.

Kāds viņu nolūks, teic!

Pret poļu zemi karā iet.

Kas vada tos?

Tos vada Fortinbrass, norvēģa brāļadēls.

Vai viņi iet pret visu Poliju Vai tikai kādu nomali?

Ja taisnību bez aplinkiem grib teikt,
Mēs ejam atņemt mazu zemes stūri,
Kam tik vien labuma kā nosaukums.
Par pieciem dukātiem to nenomātu,
Ne vairāk dabūtu, ja pārdotu, —
Vienalga, norvēģis vai polis.

Tad taču polis neaizstāvēs to.

Jau uzcēlis tur īstu nometni.

Divtūkstoš cilvēku un zelta kaudze
Par maz, lai izšķirtu šo tukšo ķildu.
Tie labklājības, miera augoņi,
Kas vispār izstruto uz iekšu
Un neparāda, kādēļ daudziem jāmirst.
Jums pazemīgi pateicos, mans kungs.

Lai dievs ar jums!

Vai labpatiks jums nākt, kungs?

Gan panākšu. Jūs ejiet vien uz priekšu.

Ikkatrs gadījums tā mani apsūdz
Un gumda kūtro atriebi! Kas cilvēks,
Ja viņa dzīves satvars — ēst un gulēt?
Viņš tikai kustonis, ne vairāk. Tas,
Kas radījis mūs, piešķirdams mums prātu,
Ka var skatīt nākotni un pagātni, —
Tas mums šo dievišķīgo prāta spēju
Nav devis, lai tā dīkā pelētu.
Vai dzīvnieciska aizmāršība tā
Vai apdoms kāds, kas visu sīki apsver.
Tur gudrības ir viena ceturtdaļa,
Bet trijās — gļēvums. Nezinu es pats,
Kādēļ vēl dzīvoju, lai sacītu:
«Tas jādara,» — kad iemesls, griba, spēks
Man ir to darīt, kad mani mudina
Tik lieli piemēri kā pati zeme.
Šī stiprā armija tik lielā skaitā,
Ko vada smalkjūtīgs, maigs, vārīgs princis,
To spārno dievišķīga godkāre;
Tas droši stājas nezināmā priekšā
Un mirstīgo un nedrošo liek ķīlām
Pret laimi, nāvi, likteni un briesmām, —
Par olas čaulu. īsti dižens tas,
Kas troksni nesacel bez iemesla,
Bet uzsāk cīnu pat par salmiņu,
Ja gods to prasa. Bet ko es stāvu,
Kam tēvs ir nonāvēts un māte kaunā,
Kam prāts un asinis tiek kairināti,
Un vēl es nemostos, kad man par kaunu
Ir jāpieredz, ka drošā nāvē dodas
Šie dividesmittūkstoš kareivji,
Kas iedomu un slavas murgu dēl
Uz saviem kapiem kā uz gultām soļo;
Tie cīņā iet par zemes gabalu,
Kur vietas nav, lai sastātos un spriestu,
Kam taisnība, un vietu nepietiek,
Kur guldīt kritušos? Lai turpmāk man
Prāts asinsdomu vērpj, vai neder tas nekam.