Viljams Šekspīrs - Hamlets

Jūs mani nemuļķojiet. Kā viņš mira?
Lai ellē uzticība! Visumelnam
Lai velnam zvēresti! Lai sirdsapziņa
Un cēlsirdība dziļā peklē grimst!
Es uzdrošinos zvērēt, kā šeit stāvu, —
Man abas viņpasaules vienaldzīgas;
Lai nāk kas nākdams; vienīgi par tēvu
Es gribu atriebties.

Kas jums to liedz?

Es pats, nemūžam cits kāds pasaulē.
Ar prasmi ieročus es lietošu,
Ka tie man tālu sniegs.

Bet, labais Laert,
Ja gribat zināt visu patiesību
Par sava tēva nāvi, vai tad atriebe
Kā draugus ķers, tā ienaidniekus,
Kā ieguvējus, tāpat zaudētājus?

Tik ienaidniekus.

Vai gribat zināt tos?

Ar plašu apkampienu draugus sveikšu,
Ar savām asinīm tos barošu
Kā pelikāns.

Jūs tagad runājat
Kā labam bērnam, goda vīram klājas,
Ka jūsu tēva nāvē es nevainīgs,
Ka esmu dziļi noskumis par to,
Gan atskārtīsiet pats tik skaidri drīz
Kā dienas gaismu acs.

Laidiet to iekšā.

Kas tur? Kas tas par troksni?

Ak svelme, kveldē manas smadzenes!
Un asarās, kas daudzkārt sāļākas,
Lai izsūrst manu acu košums, tikums!
Dievs liecinieks: tavs ārprāts tiks tā maksāts,
Ka mūsu svaru kauss līdz zemei līks.
Ak, maija roze! Māsa! Maigā meiča!
Tu dārgā Ofēlij! Ak, debesis!
Vai iespējams, ka jaunas meičas saprāts
Ir iznīcīgs kā veca vīra dvaša?
Cik mīlas daba augstsirdīga, glezna!
To dārgāko no savām dabas balvām
Tā dāvā tam, ko mīl.

Uz nestuvēm tie viņu aiznesa,
Trallā, vai, vai, trallā, ak vai!
Un kapā lija daudz daudz asaru.
Nu, sveika, mana dūja!

Ja prāts tev būtu prasīt atriebi,
Tas nevarētu vairāk aizkustināt.

Projām, projām viņš;
Sauciet to par aizgājušu.
Cik labi skan pavadījums.
Tas bija negodīgais pār­valdnieks,
Kas nolaupīja sava kunga meitu.

Šai ārprātā vairāk nekā prāts.

Te man neaizmirstulītes, tās piemiņai.
Mīļais, lūdzu, atceries!
Un te atraitnītes, tās uzticībai.

Prātīgs vārds vājprātā: uzticība un piemiņa vienkop.

Te jums dilles un biķerīši; jums šīs rūtas; da­žas paturu sev. Tās var saukt par svētdienas puķēm. Valkājiet savas rūtas ar ziņu. Un te mārpuķīte. Es gribētu jums dot pāris vijolīšu, bet tās visas novīta, kad mans tēvs nomira. Stāsta, ka viņš viegli miris.

Jo daiļais Robins bija viss mans prieks.

Sirdēstus, skumjas, raizes, pašu pekli
Tā pārvērš daiļumā un mīlīgumā.

Vai viņš vairs nepārnāks?
Vai viņš vairs nepārnāks?
Nē, nomiris viņš klusu,
Ej arī tu uz miera dusu.
Viņš nepārnāks vairs it nekad.
Tam bārda balta bij kā sniegs
Un mati apcirptie gaišdzelteni;
Nav viņa vairs, nav viņa vairs!
Nu mūsu vaidi ceļas:
Lai dvēslei miera balva!
Un visām kristīgām dvēselēm.
Lai dievs ar jums!

Vai redzējāt? Ak dievs!

Mēs jūtam līdzi jūsu bēdām, Laert.
Šo mūsu tiesību mums neliegsiet.
Nu, ejiet ataiciniet gudros draugus,
Lai viņi tiesu spriež starp mums un jums,
Ja netieši vai tieši mūsu roka
Tur pieskārusies būtu, mūsu valsti
Un mūsu troni, dzīvību — it visu
Jums atdosim kā gandarījumu.
Ja ne, tad norimstiet un dāvājiet
Mums savu pacietību, kopīgi
Ar jums mēs sērosim un raudzīsim,
Cik spējams, mierināt.

Lai notiek tā!
Jau pati nāve, bēres dīvainās
Bez trofejām un ģerboņa uz pīšļiem,
Bez ceremonijām, bez svinībām,
It kā no debesīm uz zemi brēc,
Ka skaidrība man jāatrod.

To dabūsiet,
Uz vainīgo lai soda cirvis krīt.
Es lūdzu, iesim!

Kas tie tādi, kas ar mani grib runāt?

Jūrnieki, kungs. Viņiem esot jums vēstules.

Lai viņi ienāk.

Es nezinu, kas plašā pasaulē
Var sveicienu man sūtīt, ja ne Hamlets.

Lai dievs jūs svētī, kungs!

Un tevi tāpat.

Viņš to darīs, ja viņu lūgs. Te jums vēstule, kungs, no sūtņa, kurš brauca uz Angliju; ja vien jūsu vārds ir Horācijs, kā man teica.

Ak, nāciet, gādāšu, lai varat nodot
Jūs vēstules un mani tūdaļ vest
Pie tā, no kā jūs vēstules man nesāt.

Nu esmu tīrs un taisns jūsu priekšā
Un jūsu sirdī ieslēdzams kā draugs,
Kad dzirdējāt, ka tas, kas nonāvējis
Ir jūsu godājamo tēvu, tīko
Pēc manas dzīvības.

Tas skaidri redzams.
Bet sakiet — kāpēc nekā neuzsākāt
Pret šādiem noziedzīgiem nedarbiem,
Kā saprāts, jūsu drošība, viss cits
To prasīja?

Tur divi iemesli,
Kas jums varbūt var likties nesvarīgi,
Man tomēr svarīgi. Jo viņa māte
No viņa skatieniem gandrīz vien dzīvo;
Un man ar viņu dzīve saistīta, —
Vai tikums tas, vai vājība, —
Ka nespēju pret princi uzstāties,
Kā zvaigzne riņķot var tik orbītā.
Bet otrs, kāpēc to ļaudīs nelaidu,
Ir tas, ka tauta princi ļoti mīl
Un viņa kļūdas gremdē sajūsmā;
Kā avots koku pārvērš akmenī,
Tie sodu viņam vērstu žēlastībā,
Bet manas bultas būtu izdrāztas
Par smalkām tādam stipram pretvējam
Un sistos atpakaļ uz mani pašu,
Ne tur, kurp es tās raidītu.